Jāņa Kristītāja dzimšanas diena Baznīcā tiek uzskatīta par augstiem svētkiem. Šie svētki pamatojas Lūkas evaņģēlija 1. nodaļas vēstījumā, un ir saistīti ar vairākiem brīnumiem. Saskaņā ar evaņģēlija vēstījumu Jāņa Kristītāja mātei Elizabetei dēls piedzimst diezgan lielā vecumā – tad, kad ne viņa pati, ne viņas vīrs, priesteris Zaharija, vairs netic, ka tas varētu notikt. Jāņa Kristītāja tēvs, kalpodams templī, saņem eņģeļa vēsti par to, ka viņam piedzims dēls. Tā kā viņš uzreiz tam nespēj ticēt, eņģelis dod zīmi – uz laiku līdz Jāņa piedzimšanai Zaharija zaudē valodu. Tāpēc, kad dēls piedzimis, jautāts par dēlam piešķiramo vārdu, viņš atbildi dod rakstiski: Jānis. Šādu pašu vārdu, nesaskaņodama ar savu vīru, dēlam bija paredzējusi arī Elizabete. Kad Zaharijam atgriežas valoda, viņš saka slavas un pateicības lūgšanu (pazīstama kā «Benedictus Deus»), reizē arī izsakot pravietojumu par Jāņa nozīmi Dieva tautas vēsturē.

11. jūnijā Evaņģēliski Luteriskā baznīca atzīmē Svētā Barnabas dienu. 

Latviešu tautā bieži, runājot par mūsu dzimtenes kristianizāciju, jāsastopas ar plaši izplatītu spriedumu, ka kristīgo ticību ir mums atnesuši krusta karotāji - "ar uguni un zobenu". Ieskatoties rūpīgāk hronikas vēstītos notikumos, kas saistīti ar mūsu tautas pievēršanu kristīgai ticībai, mēs redzam šāda apgalvojuma nepareizību. Misionāra, mūka, bīskapa Meinarda miermīlīgā darbošanās šo apgalvojumu atraida. Tikai pēc viņa nāves enerģiskie un nepacietīgie viņa darba turpinātāji tvēra zobenu un meta uguni. Un taisni šī miermīlīgā bīskapa Meinarda darbošanās ir tā, kas, īpaši pēdējā laikā, ir atmodinājusi dzīvu interesi par šo - savam laikmetam tik neparasto kristīgā pasaulē - kristīgās vēsts sludinātāju.” - Baznīcas vēstures profesors Dr. theol. Roberts Feldmanis.

Gavēnis kristīgajā Baznīcā ir ienācis no ebreju reliģijas (jūdaisma); gavēšana tiek praktizēta arī citās pasaules reliģijās. Atturēšanās no ēdiena un/vai konkrētām darbībām noteiktos laikos ir bijusi un aizvien ir daudzu garīgo prakšu neatņemama sastāvdaļa. Gavēņa vai gavēšanas ideja nav sveša arī mūsdienu populārajai kultūrai, taču parasti tā neatbilst tam, ko ar šo praksi saprot kristīgā Baznīca. To galvenokārt mēdz piedāvāt kā metodi svara samazināšanai, kam nav nekādas saistības ar cilvēka garīgās pasaules sakārtošanu, pat tad, ja izskan aicinājumi atteikšanos no konkrētā ēdiena savienot ar kaut kādām pārdomām par savu eksistenci. Lai nu kā, bet šī nav kristīgā attieksme pret gavēni. 

Mt 4:1-11