Svētrunas - Jaunagertrudesdraudze.lv

Jēzus mūsu dzīves laivā. Lk 5:1–11

Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no mūsu Kunga Jēzus Kristus.

Ir īpašs izsīkuma veids, ko pazīst teju katrs cilvēks. Tas nav fizisks nogurums pēc garas darba dienas. Tas ir nogurums, ko izraisa atskārsme, ka visi pūliņi izrādījušies veltīgi.

Tieši šādā noguruma brīdī mēs šodienas lasījumā satiekam Sīmani Pēteri. Viņš nav amatieris nedz laiskas dzīves mīļotājs. Gluži pretēji – prasmīgs profesionālis, kurš pazīst ezeru, izprot zivju paradumus un pazīst savu laivu un tīklus. Viņš ir strādājis visu nakti. Viņš visu ir darījis atbilstoši savai pieredzei. Un tomēr viņš nav ne nieka noķēris.

lasīt tālāk »

Dieva klātbūtnes svētki. Jņ 2:1–11

Mīļie brāļi un māsas Kristū. Retais no mums kaut reizi nebūs sastapies ar Kānas momentu. Kad, virspusēji raugoties, viss ir rosības un dzīvības pilns, bet sirdī jūtams savāds tukšums.

Kādiem to izraisa darba, pienākumu un atbildības nasta. Citiem tā ir vientulība, atrodoties daudzu cilvēku vidū. Vecāki uztraucas par bērniem. Seniori kavējas atmiņās par zaudējumiem un pārmaiņām, kas klauvē pie dzīves durvīm. Jaunieši meklē jēgu strauji mainīgajā un nemierīgajā pasaulē. No pirmā acu uzmetiena var šķist, ka “dzīves galds” ir notikumu un rosības pārpilns. Bet tad kādā brīdī nākas atzīt, ka kaut kas svarīgs ir beidzies – izsīcis spēka, pārliecības un cerības avots.

lasīt tālāk »

Jaunais Pasha mielasts. Jņ 6:1–15

Šodienas evaņģēlijā mēs atrodam kādu svarīgu detaļu: “Pasha, jūdu svētki, bija tuvu.” Šī mazā piezīme ir kā atslēga visam notikumam. Izraēlam šie svētki bija svēts atgādinājums par glābšanu. Tie ir par nakti, kad Dievs atbrīvoja Savu tautu no Ēģiptes verdzības. Pasha ir brīvības svētki.

Bet šie svētki ietver arī atmiņas par tuksnesi. Par izsalkušajiem cilvēkiem, kas četrdesmit gadus klejoja tuksnesī. Par Dievu, kas tiem deva mannu no debesīm. Tāpēc ik gadu ļaudis pieminēja šo svarīgo patiesību – Izraēla tauta izdzīvoja nevis tāpēc, ka tā bija stipra, bet tāpēc, ka Dievs to paēdināja un vadīja.

lasīt tālāk »

Celies, staro un ej

Zvaigznes diena (Epifānija). Mateja 2:1–12

Brāļi un māsas Kristū. Epifānija jeb Zvaigznes diena nav par cilvēka garīgajiem meklējumiem un atklājumiem. Tā ir Dieva atklāšanās svētku diena. Šodienas evaņģēlijs nesākas ar cilvēka uzdotajiem jautājumiem, bet ar zvaigznes atspīdēšanu debesīs. Ne arī ar cilvēka iniciatīvu, bet ar Dieva došanos pie cilvēka. Kristus piedzimšana un ar to saistītie notikumi nav vieni no daudzajiem ikdienas notikumiem. Tā ir unikāla Dieva atklāšanās pasaulei, ko mēs nedrīkstētu uzlūkot kā lētu, ārišķīgu žestu. Apustulis Pāvils to apzīmē kā "žēlastības dienu." Tā ir neticama sastapšanās iespēja ar visu lietu Radītāju! Tam par zīmi ir dota Zvaigzne.

lasīt tālāk »

Nosaukti vārdā un sūtīti izlīgumam. Mt5:20–26 /Jes43:1–7; 1Pēt3:8–15

Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no mūsu Kunga Jēzus Kristus.

Mīļie brāļi un māsas Kristū. Viena no bīstamākajām nostādnēm, uz kā būvēt dzīvi, ir formulējama šādi: “Kamēr vien neesmu izdarījis neko briesmīgi sliktu, ar mani viss ir kārtībā.” Tieši šo nostādni Jēzus apstrīd šodienas evaņģēlijā.

Viņš saka: “Ja jūsu taisnība nav pārāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs neieiesiet Debesu valstībā.” Klausītājiem tas droši vien izklausījās kā neiespējamā misija. Farizejus apbrīnoja par viņu uzticību Dieva likumiem un tradīciju sargāšanu. Ja ar viņu taisnību nebija pietiekami, tad kādai tai jābūt?

lasīt tālāk »

Priecājieties, Kungs ir tuvu! Lk 3:1–6

Mīļie, draugi. Ceturtā Adventa svētdiena ir kā pēdējā dziļā ieelpa pirms Ziemsvētku brīnuma. Šķiet, esam jau gatavi svētkiem. Tomēr evaņģēlijs mūs vēl nesteidzas vest uz Betlēmi. Tas mūs apstādina un aicina ieklausīties – saucēja balsī tuksnesī.

Lūkas, aprakstot notikumu, to iesāk uz varu slavinošas nots. Viņš nosauc vārdā imperatorus, vietvalžus, augstos priesterus. Tituli, amati, spēks un vara – visa tā laika politiskā un reliģiskā elite ir nolikta mūsu priekšā. Un tad seko, kas negaidīts – Dieva vārds neatnāca ne pie viena no viņiem. Tas atnāca pie Jāņa tuksnesī.

lasīt tālāk »

Ticības redze. Lk 18:31–43

Mīļie brāļi un māsas Kristū! Ar šo svētdienu mēs uzsākam ceļu pretī Lielajam gavēnim. Šodienas evaņģēlijs mums stāsta par Kristu, kurš uzsāk savu ceļu uz Jeruzalemi – uz Golgātu.

Jēzus saka saviem mācekļiem: “Redzi, mēs dodamies uz Jeruzalemi, un piepildīsies viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu.” Par to, kas Viņu sagaida, – par nodevību, izsmiešanu, pazemošanu, nāvi un augšāmcelšanos – Jēzus runā bez aplinkiem. Un tomēr Lūka trīsreiz norāda: “(..) mācekļi no tā neko nesaprata… sacītais viņiem palika apslēpts… viņi nespēja teikto izprast.” Šie, vistuvāk Jēzum esošie, neredzēja, ko Viņš dara.

lasīt tālāk »

Vēl mazu brīdi. Jņ 16:16-22

Vairums no mums esam pieredzējuši, ka maziem bērniem ir pavisam citāda laika izjūta, nekā pieaugušajiem. Piemēram, ja sakām, ka jaunnedēļ ciemos ieradīsies vecmāmiņa, bērns tūlīt pat steidzas pie loga un skatās, vai viņa jau nenāk. Bērnu priekšstatos izšķirošais nav laiks, bet gan notikums – vecmāmiņa nāk ciemos!

Atcerēsimies Jēzus sacīto: “kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā” (Mk.10:15). Manis pieminētais fakts par bērna laika uztveri ir labs piemērs mūsu ticībai uz Jēzu Kristu. Jēzus sacīja mācekļiem: “Vēl brīdi, un jūs mani vairs neredzēsiet, un vēl pēc brīža jūs mani atkal skatīsiet.” Mazu brīdi, jeb mικρὸν (mikrons)– grieķu vārds, ko mēs atrodam šodienas evaņģēlijā. Kas gan ir mikrons? Mērvienību sistēmā – metra miljondaļiņa, ko var izmērīt tikai ar speciālu ierīci. Jēzus skatījums uz laiku ir citāds. Viņu neierobežo laiks. Centrā ir notikums.

lasīt tālāk »

Saullēktā raugoties. Mt 11:2–10

Otrā Adventa svētdiena mūs uzrunā ar aicinājumu – mosties, atver acis un ieraugi savu Glābēju.

Pravieša Maleahijas vārdi, “Redzi, nāk diena, kas kvēlo kā krāsns”,¹ mūs sapurina un atmodina. Šie vārdi nevar atstāt vienaldzīgu, jo tie runā par bojā eju. Taču tūlīt pat pravietis runā par cerību: “Jums, kas bīstaties mana vārda, uzlēks taisnības saule un dziedinās ar saviem spārniem!”²

lasīt tālāk »

Neatlaidīgais Sējējs. Sexagesima – Lk 8:4–15

Klausoties Jēzus līdzību par sējēju, mēs sadzirdam tajā klusu jautājumu: “Kāda augsne tu esi?” Vai: “Cik godīgs, uzticams tu esi?” Un, ja esam godprātīgi, šie jautājumi neraisa mūsos dziļu pašpārliecinātību. Drīzāk tie atklāj nemieru, vainas sajūtu, varbūt pat vilšanos. Jo kurš no mums var, liekot roku uz sirds, sacīt: “Es esmu taisns, dievbijīgs un uzticams cilvēks.”

Taču, ja uzmanīgi klausāmies līdzībā sacītajā, pamanām ko būtisku. Jēzus galvenā uzmanība nav vērsta uz augsni jeb cilvēku, bet uz Sējēju. Līdzība neiesākas ar cilvēka sirds stāvokļa izvērtēšanu, bet gan apraksta Dieva neatlaidību un uzticību.

lasīt tālāk »

5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15

Dienas lasījums

Dievkalpojumi

Kancelejas darba laiks

Draudzes mācītāji

Kontakti

Jēzus mūsu dzīves laivā. Lk 5:1–11

Dieva klātbūtnes svētki. Jņ 2:1–11

Jaunais Pasha mielasts. Jņ 6:1–15

Celies, staro un ej

Nosaukti vārdā un sūtīti izlīgumam. Mt5:20–26 /Jes43:1–7; 1Pēt3:8–15

Priecājieties, Kungs ir tuvu! Lk 3:1–6

Ticības redze. Lk 18:31–43

Vēl mazu brīdi. Jņ 16:16-22

Saullēktā raugoties. Mt 11:2–10

Neatlaidīgais Sējējs. Sexagesima – Lk 8:4–15

Pieteikties jaunumiem

Konts ziedojumiem

Vārds:
E-pasts:
	Pieteikties