Jēzus raud par Jeruzalemi. Lūkas evaņģēlijs 19:41-48
Šodienas rakstu vieta tematiski skar Jēzus ciešanu stāstu, un tas ir labi, jo tas ļauj šim notikumam pieskarties atkārtoti. Taču tas padara šodienas tēmu sarežģītu. Tajā ieskanas skumja nots, vispirms par Jeruzalemi un tur mītošo tautu un, visbeidzot, Jēzus paša likteni. Līdz ar to mēs saskaramies ar vispārzināmu paradoksu, ikviens cilvēks grib dzīvot mierā un saticībā, būt saprasts, apmierināts un gaidīts. Citiem vārdiem, mēs gribam, lai viss ir labi. Taču tajā pašā laikā vajag pavisam nelielu kairinājumu, lai no šī kārošanas stāvokļa pēc miera mēs iedegtos dusmās uz ikvienu, kas kaut nelielā mērā apdraud šo mūsu mieru. Kā piemēru varu minēt tik pazīstamo situāciju, kad esi apsēdies, lai nobaudītu pēcpusdienas kafiju, un kā pēc “Mērfija likuma” atskan telefona zvans. Un pēkšņi šī jaukā idilliskā noskaņa top izjaukta, miera pasaule top sagrauta un domas top neapmierinātības un dusmu apēnotas.