Piesauc Mani, un Es tevi paklausīšu!* Mt 4:1-11

Dzīves sarežģījumos, katrs būsim piedzīvojuši pēkšņu vēlēšanos aktīvi darboties. Un tas nav nejauši, jo sātans arī Jēzu pamudina uz šādu “izrādi” – “saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Kārdinātāja mērķis ir likt mums pierādīt un apliecināt savas piederības faktu – pierādi savu vērtību un cienīgumu savās, līdzcilvēku un Dieva acīs. Nav mazums cilvēku, kas paklausīdami kārdinātājam ir kļuvuši par “ielāpu lāpītājiem” un “pasaules glābējiem”. Taču tas ir bīstams slidkalniņš, kas neizbēgami ved pretī kritienam – nebeidzamai nepiepildījuma sajūtai. Vienmēr būs kaut kas vēl jāizdara, kaut kas paliks neizdarīts vai izdarīts nepietiekami labi. Tas ir kā nebeidzams skrējiens “vāveres ritenī.” Kārdinātājs grib, lai šāda nepiepildījuma sajūta, vēlme nopelnīt uzmanību un žēlastību mūs pavadītu attiecībās ar Dievu. Lai kādā brīdī mēs sāktu apzināties sevi kā neglābjamus neveiksminiekus un pazudušus grēciniekus. Tāpēc mums vienmēr jāpatur prātā, ka mūsu piederība un pestīšana nav sasniedzama ar mūsu pūliņiem, jo tā ir Dieva dāvana. Mūsu drošība ir Kristū, “kas mums ir gudrība no Dieva un taisnība, un svētums, un izpirkšanas maksa.” 1Kor 1:30

Kas vēl mūs apdraud izaicinājuma brīžos? Pārgalvība jeb iedomība. Piekritīsiet, raižu un neziņas brīžos, vienu otru reizi esam drudžaini sākuši rīkoties un, sastopoties ar jaunām grūtībām, atcerējušies par Dievu. Te ir redzama būtiskā atšķirība starp ticību un pārgalvību. Pārgalvība liek vispirms rīkoties, paļaujoties, ka visam ir jāizdodas. Sekas šādai rīcībai gan jau būsim piedzīvojuši. Tā ir vilšanās, ko nes neatbildētas lūgšanas un sarūgtinājums par izniekoto laiku. Pārgalvība un iedomība ir lepnības māsas. Tas arī ir viens no kārdinātāja lielajiem mērķiem. Lepnība padarīja Luciferu, Gaismas nesēju, par sātanu – meli un slepkavu. Ķēniņš Dāvids sacīja: “Kurš pamana savas kļūmes? No apslēpta grēka attīri mani! Arī no atklātas spīts savu kalpu sargi – lai nevalda tā pār mani, tad būšu krietns un brīvs no lielas vainas!” (Ps 10:13-14) Jēzus kārdinātājam sacīja: “nekārdini Kungu, savu Dievu.” Pazemība un lēnprātība Dieva priekšā mūs sargā un glābj no lepnības postošā varas.

Un visbeidzot, kurš gan nav vēlējies nodomu vai vēlmju īstenošanos šeit un tūlīt. Katrs būsim bērnībā gribējuši par kaut ko kļūt. Bērna prātā mums šķita, ka mūsu sapnis piepildīsies, pienākot laikam. Taču tikai pieaugot sapratām, ka par kaut ko kļūt prasa piepūli un mācības. Lai arī visi to zinām, tomēr atkal un atkal krītam maldu lamatās. Tūlīt un tagad, bez piepūles – tas ir tik vilinoši. Bet maksa par šādu “sapni” mēdz būt ļoti augsta. Tas ir vēl viens kārdinātāja slazds – pielūdz mani un tu visu dabūsi tūlīt un tagad, tikai noliec galvu manā priekšā. Sātans piedāvāja Jēzum iespēju kļūt par pasaules Kungu, bez kalpošanas, sludināšanas, dziedināšanas, ciešanām un krusta nāves. Ko gan šai pasaulei būtu devis vēl viens ķēniņš vai valdnieks daudzo sarakstā?

Apustulis Pāvils raksta: “Viņš sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu... kļūdams paklausīgs līdz nāvei... tādēļ arī Dievs viņu paaugstināja un dāvāja viņam vārdu, kas ir pāri visiem vārdiem.” (Fil 2:7-10) Spēja objektīvi novērtēt savas spējas un talantus, nekāpjot citiem uz “pleciem”, nāk ar pūlēm un pazemību. Viegla slava padara cilvēku lepnu un cinisku. Tas ir vēl viens kārdinātāja slazds, ko viņš izliek mūsu ceļā. Vienīgais glābiņš ir atrodams kopībā ar Dievu. Jēzus sacīja sātanam: “Atkāpies! Jo ir rakstīts: pielūdz Kungu, savu Dievu, un viņam vien kalpo.”

Šodienas evaņģēlijs mums māca ņemt vērā šos kārdinājumus “tuksneša” brīžos. Tie ir smalki vilinājumi, bet tos var pārvarēt pazemīgā uzticībā Dievam. Gavēņa laiks ir iespēja izmeklēt savu sirdi un atklāt dvēseles tumšās puses. Kopā ar savu Kungu mēs varam šķērsot tuksnesi un sasniegt apsolīto zemi. Jēzus ir mūsu gudrība, taisnība un svētums, lai mēs būtu labi viņa sūtņi, pasludinot izlīgumu ar Dievu. (2Kor 5:20)

Iesākot pirmo Gavēņa nedēļu, Dievs mums saka: “Piesauc Mani! Un Es tevi paklausīšu!” Āmen.