Pūpolu vai Palmu svētdienas evaņģēlijs ir liecība par milzīgām pārmaiņām – no vecā pretī jaunajam. Proti, te piepildās Vecās derības pravietojumi – kas bija ticēts un cerēts ir tapis īstenība. Mīļie brāļi un māsas, mēs esam aicināti līdz ar Jēzu ieiet Jeruzalemē un kļūt Jaunās derības dalībniekiem.
Jēzus iejāja pilsētā uz ēzeļa kumeļa. Viņa mērķis bija attīrīt templi no cilvēku radītās kārtības un likt pamatu jaunai kopībai ar Dievu. Un tauta sagaidīja Jēzu ar gavilēm un Ozianna slavas saucieniem. Ienākot Jeruzalemē, visa pilsēta sakustējās: “Kas viņš tāds?” Bet ļaudis pūlī atbildēja: “Viņš ir pravietis Jēzus, tas – no Nācaretes Galilejā.” Ir pienācis laiks pārmaiņām! Uz to norāda viss, kas saistīts ar Jēzu – jauns kumeļš, pilsēta, no kuras vēl nebija nācis nekas labs, un mazie bērni, kuru dzīves vēl apslēptas nākotnē, slavēja viņu ienākam pilsētā. Jēzus ir šī jaunā avots un piepildījums! Nav brīnums, ka viņa ceļš veda tieši uz Templi, vietu, kur tika glabāta un veidota tautas garīgā un laicīgā tradīcija. Bet, ak vai, Kunga nams, Jēzus vārdiem runājot, bija kļuvis par “laupītāju midzeni.” Naudas mijēji un upurdzīvnieku tirgotāji apkrāpa svētceļniekus un dievlūdzējus. Ja, kaut kas dievnamā bija pilnīgā kārtībā, tad tas bija tirgus. Tempļa īpašums, zelta un sudraba krājumi, bija jūdu teokrātiskās pārvaldes finansiālais spēks. Rituālu, upurēšanas un finanšu mašīna strādāja precīzi. Taču Dievs ir teicis: “Jūsu tēviem... es neko neteicu un nepavēlēju par sadedzināmajiem upuriem un kaujamajiem upuriem.” (Jer 7:22) “Uzticība man tīk, ne upuri, un Dieva atziņa, ne sadedzināmie upuri!” (Hoz 6:6) Jēzus, kurš sacīja, “Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem nastas, un es jūs atvieglināšu”, pasludināja neiejūtīgās un korumpētās sistēmas galu. Patiesās dzīvības garants ietverts bauslī: “(..) mīli Dievu, no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta... Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” (Mt 22:37-40)