Ar Trīsvienības svētkiem noslēdzas Baznīcas gada svētku pusgads. Šī svētdiena ir kopsavilkums Dieva atklāsmei, ko Viņš ir vēlējies darīt mums zināmu, iesākot ar Adventa pirmo svētdienu un noslēdzot ar Vasarsvētkiem. Trīsvienības svētku evaņģēlija centrā ir Jēzus vārdi: “(..) kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā (..)” Pamatojoties uz Jēzus sacīto, Baznīca radīja jēdzienu “Trīsvienība”. Svētais Augustīns ir teicis, ka vārds “Trīsvienība” ir nedaudz labāks par nekā nepateikšanu, kad kaut kas ir jāsaka. Mēģināsim arī mēs ieraudzīt to, kas stāv aiz jēdziena “Trīsvienība”, kam ir veltīti šie svētki.

Gan jau teju katram ir nācies sacīt laba vēlējumus “visas ģimenes vārdā.” Visbiežāk to nākas darīt reizēs, kad jaunā paaudze palikusi mājās, nesaskatot nekā interesenta radu apciemojumā, vai arī kāda ģimenes locekļa prombūtnes dēļ. Reizēm šādi sacīt nākas amata stāvokļa dēļ. Pagājušajā svētdienā mūsu Valsts prezidents Egils Levits, sveikdams hokeja izlases puišus ar trešās vietas izcīnīšanu, sacīja apmēram tā: “Kā vēl esošais Valsts prezidents es jūs sveicu visas Latvijas tautas vārdā.” Sveikt kāda vai kādu vārdā nozīmē apliecināt, ka klāt neesošās personas pievienojas sveicieniem. Šādi tiek pausta gribas vienotība laba vēlējumā vai pateicībā.

Mīļie draugi. Debesbraukšanas diena ir izšķirošs notikums, kas savā ziņā ir kā kopsavilkums Dieva atklāsmei, kas mums darīta redzama un saprotama Jēzus personā. Noskaidrot šīs atklāsmes būtību ir ikviena kristīga cilvēka dzīves lielais uzdevums. Proti, kā šīs pasaules un cilvēka dzīves ierobežotībā sastapt un iepazīt visuma Radītāju un Glābēju. Mārtiņš Luters sacīja: “Kamēr Viņš (Jēzus) bija uz zemes, Viņš bija tālu no mums, bet tagad Viņš ir ļoti tuvu.” Šis apgalvojums sākotnēji šķiet pretrunā loģikai. Jo, kā gan Jēzus, būdams uz zemes, varēja būt tālu, bet tagad, esot debesīs, būt tuvu?

Šīs svētdienas nosaukums ir Laetare, kas tulkojumā nozīmē – priecāties. Prieka tēma Lielā Gavēņa laikā, šķiet, ir nevietā. Un tomēr, ceturtās Gavēņa svētdienas mērķis ir likt raudzīties, taujāt un meklēt, kur varam rast prieku arī vislielāko izaicinājumu priekšā.

Šodienas evaņģēlijā mēs lasām par to, kā Jēzus paēdināja vairāk nekā 5000 lielu ļaužu pūli, kas sekoja Viņam, “jo tie redzēja zīmes, ko Viņš darīja slimajiem.” Viena no zīmīgām detaļām šajā notikumā ir Jēzus nodoms pārbaudīt mācekļa Filipa (arī pārējo mācekļu) ticību. Jēzus viņam jautāja: “Kur lai pērkam maizi, ko tiem ēst?” Nedaudz mulsinoša šķiet Filipa atbilde: “Par divsimt denārijiem tiem maizes nepietiks, lai katrs kaut mazliet dabūtu.” Vai nav savādi? Jēzus jautājumā nav nodoma pārbaudīt Filipa zināšanas aritmētikā. Viņš jautāja: “Kur lai pērkam maizi?” Tikmēr Filips centās sarēķināt, cik maizes var nopirkt par divsimt denārijiem. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka šajā sarunā nav nekā neparasta, jo jautājumi “kur?” un “cik?” šajā kontekstā ir loģiski. Taču atgriezīsimies pie zīmīgā fakta, ka Jēzus uzdeva jautājumu ar mērķi pārbaudīt Filipu. Proti, jautājums “kur?” ir šī notikuma atslēga.

Adventa otrās svētdienas tēma ir par cerību un ticību, kuras objekts un subjekts ir vienlaikus klātesošs un vēl tikai gaidāms. Šodienas evaņģēlijs ir par ticību, kas spēj pastāvēt ikviena pārbaudījuma priekšā.

Jāņa Kristītāja vārdos ir saklausāma nepatīkama priekšnojauta. Nav šaubu, viņa ticība Dieva apsolījumam ir nelokāma, bet kā ir ar mācekļiem? Viņi bija klausījušies sava skolotāja vārdos – “Atgriezieties no grēkiem, jo Dieva valstība ir klāt.” Ir redzējuši to, uz kuru norādīdams, Jānis sacīja: “Lūk, Dieva jērs, kas nes pasaules grēku”, un “Es skatīju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz viņa.” Tagad viņu skolotājs ir cietumā. Kur tagad ir Dieva valstība, kur Glābējs? Vilšanās ir tuvu pienākusi, lai satvertu mācekļus savā varā. Tāpēc Jānis tos sūta pie Jēzus, kurš spēj kliedēt šaubas un vairot ticību.

Kad Jāņa Kristītāja mācekļi jautāja Jēzum, vai viņš ir gaidītais Mesija, Jēzus atbildēja: “Ejiet un sakiet Jānim visu, ko dzirdat un redzat.” Jēzus nesāk stāstīt par sevi, bet gan par to, ko Viņa klātbūtne izraisa, jeb kā Dieva valstība top redzama: “Akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīsti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.” Fakti apstiprina vārdus. Proti, pastāv vārdu un darbu saskanība. Vai šāds saskanības trūkums nav mūsdienu pasauli raksturojošs faktors?