Par baznīcu

* * * * 

Kopš baznīca uzbūvēta, tās ārējais izskats tikpat kā nav mainījies, vienīgi 69 m augsto torni tagad rotā pulkstenis un moderno komunikāciju antenas.  No pilsētas centra nākot, trīs platas durvis ieved Dievnama velvētajā priekštelpā. Virs tās ir izbūvēta plaša zāle ¹, kur notiek iesvētību mācību nodarbības un dažādi sadraudzības pasākumi.  Zālē var nokļūt pa kāpnēm, kas atrodas pa labi tornī, pusstāvu augstāk esošās durvis ieved baznīcas koros, vēl stāvu augstāk atrodas ērģeles, bet vēl augstāk tornī  – lielais baznīcas zvans, kas katru svētdienu aicina draudzi uz dievkalpojumu. 737 kg smago misiņa zvanu, kas tornī bija sākotnēji uzstādīts, 1915. gadā Rīgas evakuācijas laikā izveda uz Krieviju. Draudzei to atgūt neizdevās. Jauno zvanu uzstādīja un iesvētīja 1926. gadā.

Baznīcas lielās zāles plašums tiešām iespaido. Milzīgi stabi balsta augstus velvētus griestus ², no kuriem nokarājas lielie kroņlukturi. Pa kreisi, stūrī – ozolkoka kancele. Bet zāles galā  – Tā Kunga altāris, ko rotā izcilā latviešu gleznotāja Jāņa Rozentāla altārglezna „Kristus svētī bērniņus”. Sudraba svečturi uz altāra dēļa ir tie paši, kurus pirms vairāk nekā simts gadiem jaunuzceltajai baznīcai dāvinājusi tās draudze  ³.

Lielās zāles kreisajā pusē ir kāpnes, kas ved uz Svētajam Ignācijam veltīto kapelu. To pēc pāriešanas uz gāzes apkuri izbūvēja kādreizējā ogļu pagraba vietā. Kapelas altārī ir uzstādīts 16. gadsimtā no koka darinātais krucifikss, bet sienu rotā skaists gleznojums, kurā, līdzīgi kā J. Rozentāla altārgleznā, ir attēlots Jēzus, kas svētī bērniņus.

Sk. arī: "Sv. Ģertrūdes baznīcas vēsture", "Baznīcas pamatakmens likšana" un "Dievnama iesvētīšana".

* * * *

¹ Tiek dēvēta par mazo zāli.
²  Lielās zāles velvju atslēgas (augstākā punkta) augstums ir 16,15m (53 pēdas)
³ Kā avīzei „Balss” (13.06.1906., Nr. 115) paskaidrojis Sv. Ģertrūdes latviešu draudzes mācītājs Valters: „kanceli, altāra dēli un sudraba svečturus dāvinājusi pati draudze, altāri arī dāvināšot.”