Sv. Jaunava Marija - mūsu Kunga māteUz raksta sākumu sadaļā "Tematiskie raksti"Ja arī vēstījuma apjoms, kas attiecas
tieši uz Jaunavu Mariju, evaņģēlijos nav liels, taču satura ziņā tas ir
izšķiroši nozīmīgs. Tieši mūsu Kunga piedzimšana no Jaunavas Marijas ir tā, kas
ļauj mums Ticības Apliecībā arvien no jauna apliecināt pašus pestīšanas
pamatus, proti, ka mūsu Kungs un Pestītājs ir patiess Dievs un patiess cilvēks.
Marijas ticībā sacītie vārdi: «Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar
mani pēc tava vārda,» (Lk 1:38) ievadīja Dieva jauno atklāsmi pasaulei Viņa
Dēlā. Tāpēc Jaunava Marija Baznīcā arvien tiek pieminēta īpaši, un ar viņas
dzīvi saistītie notikumi tiek svinēti kā augsti svētki. Tādu nozīmi tie iegūst
tāpēc, ka tie ir arī mūsu Kunga un Pestītāja dzīves sastāvdaļa, tātad daļa no
Dieva atklāsmes pestīšanas notikumā.
Šeit vietā ir atcerēties Lutera domas par Jaunavas Marijas godināšanu. Šodien vairs reti kam zināms, ka Lutera attieksme pret Jaunavu Mariju līdz pat viņa dzīves beigām bija godbijības pilna. Vēl savas dzīves pašā noslēgumā 1546.gada 2. februārī Marijas šķīstīšanās dienā vienā no sava mūža pēdējiem sprediķiem (2 nedēļas pirms nāves) Luters norāda uz Jaunavu Mariju kā paraugu pazemībai: tāpat kā Marija ir pazemojusies un pildījusi bauslības šķīstīšanās priekšrakstus, lai arī viņa bija pilnīgi šķīsta, tāpat arī mums jāpazemojas un jāpilda baušļi, lai arī Jēzus pestīšanas darba dēļ vairs neesam bauslībai pakļauti (Lutera kopotie darbi, Veimāras izdevums, 51,167:32-34). Arī viņa agrākos sprediķos un rakstos ieraugāma dziļa godbijība pret Jaunavu Mariju, kas pilnībā izslēdz izplatīto priekšstatu, ka Luters nav vēlējies izcelt Jaunavas Marijas lomu un atcēlis ar Jaunavu Mariju saistītus svētkus. 1521. gadā, sprediķodams par Lk 1:46-55 (Magnificat) Luters saka, ka Marijas gods ir tas, ka Dievs uzlūkoja viņas pazemību; un ka Marija vēlas nevis, lai cilvēki nāktu pie viņas, bet lai caur viņu tie nāktu pie Dieva. «Tu svētā Jaunava un Dieva māte! Kā tu savā niecībā un neievērojamībā esi tik bagāti Dieva žēlastībā ievērota un cik lielas lietas Viņš pie Tevis darījis!» (Lutera kopotie darbi, Veimāras izdevums, 7: 568:9-20). Šo pašu sprediķi noslēdz teikums: «To lai piešķir mums Kristus savas mīļās mātes aizlūgumu dēļ.» (Lutera kopotie darbi, Veimāras izdevums, 7, 568:9-20) Tas vēlreiz apliecina Jaunavas Marijas nozīmi Lutera dievbijībā, kā arī to, ka viņš nenorobežojas no Jaunavas Marijas arī kā aizlūdzējas. Šādu izpratni atbalsta, piemēram, notikums kāzās Kānā (Jāņa 2:1-11). Nozīmīgi tomēr ir arī norādīt uz atšķirībām Lutera uzskatos iepretī sava laika Romas katoļu Baznīcai par Marijas vietu dievbijības praksē. Viens no būtiskākajiem Lutera teoloģiskajiem akcentiem šajā ziņā ir tas, ka viņš strikti nodala aizlūdzēja un aizstāvja funkciju. 1530. gadā Luters raksta no Koburgas brīdinājuma vēstuli garīdzniekiem, kurā viņš distancējas no tolaik izplatītā priekšstata par Kristu kā tiesnesi un Jaunavu Mariju kā aizstāvi. Šādam priekšstatam nav seguma Svētajos Rakstos, un pestīšana iespējama vienīgi tādā veidā, ka cilvēkus Tēva priekšā aizstāv Jēzus pats. Tātad – gan Luteram, gan viņa ticības sekotājiem svarīgi ir, lai Jaunava Marija cilvēku dievbijībā neieņem Jēzus vietu. 15. augusts Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas kalendārā ir
svētku diena ar nosaukumu: Jaunava Marija – mūsu Kunga māte. Līdzīgs nosaukums
šiem svētkiem ir atrodams arī pie luterāņiem citur pasaulē. Romas katoļu
Baznīca šajā dienā svin Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas dienu, bet dažādas
Pareizticīgās Baznīcas – Dievdzemdētājas Aizmigšanas dienu vai Marijas
Debesbraukšanas dienu. Senākās saglabātās ziņas par šo svētku svinēšanu ir no
5. gadsimta, bet tie svinēti droši vien jau daudz agrāk. |