Dzīvības un nāves krustcelēs. Lk 7:11–17

Šajā dramatisma pilnajā “sadursmes” notikumā ir kas izšķiroši svarīgs. Lūka raksta: “Atraitni ieraudzījis, Kungs iežēlojās par viņu.” Taču te ir kas vairāk nekā formāls līdzjūtības akts. Grieķu vārds, ko šeit lieto autors, ir splagnizomai (σπλαγχνίζομαι). Tas apraksta līdzcietību, kas nāk no cilvēka sirds dziļumiem. Vecās Derības grieķu tulkojumā (Septuaginta) šī vārda sakne splagna apzīmē upurim pienesamos iekšējos orgānus – sirdi, aknas, nieres. Tie ir dzīvību nesoši orgāni, visdārgākās daļas, kas tika veltītas Dievam.

Šajā Jēzus līdzcietībā atklājas upura būtība. Tas nav tikai līdzjūtības žests – tā ir patiesa pievienošanās zaudējuma sāpēm, tās uzkraujot sev. Viņš pienes upurim savu mīlestību, lai dāvātu dzīvību mirušajam un atdotu mātei tās acuraugu – vienīgo dēlu. Viņš atdod sevi visu.

Vai nav zīmīgi, ka vārds Naine tulkojumā nozīmē – jaukā, krāšņā? Šo krāšņumu ir apēnojusi iznīcība. Kas to var izmainīt? Un redzi – Jēzus tuvojas nevis tikai kā skolotājs vai brīnumdaris, bet kā dzīvības Kungs. Viņš nejautā mātei: “Vai tu tici?” Viņš tuvojas, pieskaras zārkam un saka: “Jaunekli, Es tev saku, celies augšā!” Un mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt, un Jēzus atdeva viņu mātei.” Nāve ir uzvarēta, un dzīvība atgriežas tās jaukumā un krāšņumā.

Kādi tēli! Kāda līdzjūtība un mīlestība! Kāds brīnums! Bet ko tas nozīmē mums? Vai tas nav tikai sens stāsts no pagātnes?

Mēs dzīvojam starp šīm divām procesijām. Starp kara un bēgļu stāstiem, kas nāk no Ukrainas, Izraēlas un Palestīnas. Tur mirst vīri spēka gados, sirmgalvji un bērni, raud mātes un tēvi, vardarbība sēj iznīcību. Vientulības un izmisuma vārdi, kas skan no vientuļo, aizmirsto, slimo un sirmgalvju mutēm. Un arī mūsos pašos klusi un neapturami savu ceļu iet ciešanu un zaudējuma procesijas. Mēs mēģinām tās aizkavēt, apklusināt vai ignorēt, bet tās aizvien ir klātesošas. Pret šo visu mūsu spēks un apņemšanās ir bezspēcīgas. Tam pretī nostāties var tikai kāds, ko neskar nīcības vara un kurš ir līdzcietības, mīlestības un dzīvības pilns.

Un redzi – šajā realitātē atskan Jēzus balss. Nevis kā pieklājības frāze vai tukši mierinājuma vārdi. Bet kā pavēle dzīvībai: “Celies augšā!” Tie ir vārdi, kas atver durvis dzīvībai un atgriež sirdij dzīvības ritmu. Tā ir augšāmcelšanās rītausma. Apsolījuma zīme – Dieva Valstība ir tuvu klāt.

Jēzus līdzcietība nav sentimentāla. Tā ir spēcīga. Tā virza Viņa gribu rīkoties. Tā ved Viņu līdz krustam. Viņš kļūst par Upuri, kas atdod dzīvību – sevi visu –, lai mēs nepaliktu tumsā, bet mums būtu mūžīgās dzīvības gaisma.

Un mēs esam šīs dzīvības procesijas dalībnieki, nevis tikai novērotāji. Mums ir dots aicinājums – dzīvot šajā sevi iztukšojošā līdzcietības Garā. Būt pasaulē, kas ir apjukusi, stāvot krustcelēs starp dzīvību un nāvi, lai apliecinātu dzīvību un līdzdalītu Kristus līdzcietības klātbūtni.

Tie var būt laipni un iedrošinoši vārdi vientuļajam, uzmundrinājums slimajam, klusa klātbūtne sērojošajam vai lūgšana par tiem, kas cieš sāpes. Katrs, kas tā dara, piedalās Jēzus līdzcietībā, kas nāk no mīlētas un mīlošas sirds.

Mēs visi kādā brīdī esam kā šis jauneklis. Evaņģēlijs nav par “kādu cilvēku”. Mēs visi esam tie, kurus Jēzus augšāmceļ. Ikreiz, kad cerība gaist, kad apklustam neziņā, kad dvēsele sāpēs cieš, Jēzus atrod mūs un, klāt pienācis, saka: “Celies augšā!”

Visbeidzot šie vārdi nav tikai šai dzīvei. Tie skanēs arī Lielajā Dienā, “kurā visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa balsi un izies ārā: tie, kas darījuši labu, – celsies augšām dzīvībai, bet tie, kas darījuši ļaunu, – notiesāšanai.” (Jņ 5:28–29). Tas ir mūžīgās dzīvības apsolījums, mūsu cerība un dzīvības slavinājums, kas ietverts Jēzus īsākajā pavēlē: “Celies!”  Āmen.