Politiskās teoloģijas lamatas. Jņ 8:45-59

Taču es gribu pievērsties vēl kādam aspektam – baznīcas attieksmei pret notiekošo Krievijas agresiju Ukrainā. Pieļauju, ka vairums esat lasījuši un dzirdējuši Latvijas tradicionālo konfesiju vadītāju viedokli šajā jautājumā. Baznīca ir nosodījusi Krievijas valdības uzsākto karu, kurā par mērķi ir kļuvuši civiliedzīvotāji. Kritiku un nosodījumu ir izpelnījusies arī Krievijas pareizticīgā baznīca.

Taču aizvien ir balsis, kas pārmet mācītājiem viņu nepietiekami nosodošo pasludinājumu. Tā nu es kādā brīdī uzdevu sev jautājumu: “Cik nosodoši, un kādos vārdos un epitetos būtu jāapraksta notiekošais Ukrainā?” Te noder plaši kristīgā vidē lietotā frāze: “Ko darītu Jēzus?” Viens ir skaidrs, mēs neatrodam Jēzus komentārus par Romas imperatora militāro politiku impērijas robežu paplašināšanā vai citos jautājumos. Nekādus nozīmīgus komentārus nevar atrast arī apustuļu vēstulēs. Kāpēc tā? Te nu ir jāpatur prātā, ka Jēzus pasludinājuma centrā ir Dieva valstība – tas, ko grēka dēļ cilvēce ir zaudējusi. Šo pasauli nevar atbrīvot no grēka un tā izraisītajām sekām, iegūstot labu izglītību politikā, ekonomikā vai kādā citā priekšmetā. Apustuļa Pāvila vārdiem runājot, pat Bauslība nespēj izglābt grēka varā mītošo cilvēku. Citiem vārdiem – nelīdz arī zināšanas par ētiku un morāli. Cilvēkam ir jāsastopas ar Dieva valstību un jātop atjaunotam sirdī un prātā, lai Jēzus personā ieraudzītu visu Dieva godības pilnību. Mums vispirms un pāri visam vajag Dievu, kas atklājies Jēzū. Paturēsim prātā, ka nevis mums ir “jāaizdomājas” līdz Dieva valstībai, bet tā ir nonākusi pie mums un “pārtulkojusi” sevi mums saprotamā un saskatāmā formā.

Atgriežoties pie pamudinājuma baznīcai būt agresīvākai savā nosodījumā pret Krieviju un tās prezidentu, gribu norādīt uz Jēzus vārdiem: “Kurš gan no jums ar savu zūdīšanos var pagarināt savu mūžu kaut vai par olekti? Ja pat tādu nieku jūs nespējat, kādēļ tad zūdāties par visu pārējo?” (Lk 12:25,26) Mūsu gaušanās, dusmošanās, lamāšanās, plosīšanās – nekas, ko mēs darītu, – nesagādā Dieva taisnību. Baznīca ir vairākkārtīgi piedzīvojusi politiskās teoloģijas sekas.  20. gadsimtā (Latīņamerikā) tā pievērsās nevienlīdzības un nabadzības problēmai, norādot, ka Dieva valstība ir sagatavota nabagajiem. Šāds pasludinājums ne tikai vērsās pret sabiedrību, bet pret pašu baznīcu – tā vairs nevarēja būt tikai komentētāja, tai bija jākļūst par spēku, kas maina esošo kārtību, atbalstot un iesaistoties brīvības cīņās. Sabiedrības polarizācija un fiziska cīņa, izrēķināšanās ar bagātajiem, nepietuvināja Dieva valstību ne vieniem, ne otriem. Tā baznīca bija iekritusi politiskās teoloģijas lamatās.

Mēs nevaram “atnest” Dieva valstību kā tādu uzkopšanas iekārtu, kas satīra mūsu radīto nekārtību un netīrību. Sakoptiem un mazgātiem ir jātop mums pašiem, turklāt nevis kādai atsevišķai sabiedrības grupai, bet pilnīgi visiem. Dievs un Viņa valstība nevar un nedrīkst līdzināties Dievu nepazīstošam cilvēkam un tā radītajai, kroplajai iekārtai. Glābjoša un atbrīvojoša tā ir vienīgi savā pilnīgajā citādumā, atšķirīgumā.

Par to savā ziņā runā šodienas evaņģēlijs. Jēzus pasludinājums, rīcība un vispārēja atvērtība tracināja jūdus, jo tas nesaskanēja ar viņu radīto lietu kārtību. Tajā bija vieta gan Mozus bauslībai, kas definēja to, kas ir labs un kas – slikts, gan dievkalpošanai un gandarīšanai (upurdāvanas), gan izredzētībai, piederībai “īstajai” tautai. Taču tas neglāba no akluma – raudzīdamies Jēzus vaigā, tie redzēja dēmona apsēstu, nicināmu sveštautieti. Tikmēr Jēzus runā par dzīvību, ko viņš ir gatavs sniegt ikvienam, kas dzird un uzklausa viņa sacīto. Tomēr jūdi savā agresīvajā retorikā nonāk pie “svarīga” argumenta – nāves. “Ābrahāms ir miris un arī pravieši, un tu saki: kas manus vārdus turēs, tas nāves nebaudīs mūžam (..) Par ko tu sevi turi? (..) tie ņēma rokās akmeņus, lai mestu uz viņu. Bet Jēzus nozuda.” (52,53, 59.p.) Tas patiesi ir grēka ievainotās cilvēces paradokss un traģēdija vienlaikus. Tā cīnās par dzīvību, ka galveno ieroci lietojot nāvi. Tā cer uz labāku nākotni, būdama bez cerības. Tā nevar “nonest” debesis uz zemi, bet var “padzīt” debesis, kad tās ir rokas stiepiena attālumā.

Taču tiem, kas uzticas, Jēzus saka: “ES ESMU ceļš, patiesība, un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani.”(14:6) Mūsu patiesais ticības objekts un subjekts ir Dievs, kas izveda izraēla tautu no Ēģiptes verdzības un lika augšāmcelties Kristum. Viņš ir arī patiesās dzīvības pamats, kas sargā un aizstāv to. Kristū mums ir dāvāta piederība Tēvam – visa radītājam un dzīvības devējam. Cik daudz skaistu līdzību Jēzus ir atstājis, aprakstot Dieva valstību. Tās ir pilnas ar žēlastību, žēlsirdību, līdzjūtību, piedošanu un mīlestību. Pilnas ar dzīvību. Debesu Tēvs ir iemesls un dzinulis katrai labai domai, vārdam un rīcībai. Uzticēšanās Jēzum mūs padara par dalībniekiem mūžīgā un neizsīkstošā dzīvībā. Šajā valstībā dzīves vērtība ir mērojama Dieva mīlestībā uz mums. Ja ir kaut kas patiesi vērts, tad tā ir šīs mīlestības saņemšana un došana tālāk. Tā ir kalpošana tuvākajam, kas dažkārt prasa drosmi apliecināt patiesību pasaules priekšā un iestāties par upuri. Bet darīsim to, aizvien paturēdami prātā, kā līdzības un Gara nesēji mēs esam.

Paliksim vienoti Kristū, iestāsimies par patiesību un dzīvību. Un paturēsim ikdienas savās aizlūgšanās šo ļaunuma ievainoto pasauli, kara upurus, visus cietējus un nāves aplaupītos.

Āmen.