Pandēmijas ēnā. Jņ 6:1-15
Kāds gan ir iemesls šādam psiholoģiskajam vājumam? Cēloņi ir vairāki, bet, saņemot tos kopā, var izdalīt vismaz trīs nozīmīgākos – racionālisms, labklājība un pašpietiekamība. Šī trijotne ir padarījusi mūsdienu sabiedrību nespējīgu sastapties ar izaicinājumiem un grūtībām. Visuvarēšana un viszināšana kombinācijā ar labklājību ir radījušas maldīgu komforta realitāti. Cilvēka dzīvi kā izdevušos raksturo progress, veiksme, labklājība un veiksmīga izvairīšanās no slimībām un novecošanās. Viss ir modernā cilvēka paša rokās – ja mēs gribam, mēs varam! Nekas mūs neapturēs! Un tad, kā zibens no skaidrām debesīm, šajā realitātē ienāca Pandēmija. Vēl nebija pagājis gads, kad valstīs, ko skāra Covid, ieskanējās trauksmes zvani par psiholoģiskas dabas negācijām – konflikti starp laulātajiem, vecāku nespēja tikt galā ar bērniem, agresija jauniešu starpā, atkarības izplatīšanās un pašnāvības. Te nu ir jāatzīst, ka mūsdienu ideoloģijas “dienišķā maize” ir izrādījusies liesa, jeb nepilnvērtīga pārtika, tikai iepakojums.
Kas ir īstais ēdiens un kur lai to ņem? Šodienas evaņģēlija vārdiem sakot, “par 200 denārijiem tiem maizes nepietiks... ir piecas miežu maizes un divas zivis, bet kas gan tas ir – tik daudziem?” Kad Jēzus tika velna kārdināts, viņš tam sacīja: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien.” (Lk 4:4) Maizei, jeb pārtikai, ir svarīga loma organisma dzīvotspējas nodrošināšanai, līdzīgi var sacīt par fizisku aktivitāšu nepieciešamību. Taču tas aizvien vēl nav pietiekami, lai dzīvotu šī vārda plašākā nozīmē. Ko mums piedāvā un uz ko aicina Jēzus?
Vispirms ir jāatzīst, ka patiesās maizes, patiesā ēdiena devējs ir Dievs. Ļaudis, kas sekoja Jēzum, neprasīja ēst, tā bija Jēzus iniciatīva. Viņš tiem lika apsēsties vietā, kur bija daudz zāles un lika mācekļiem tiem izdalīt maizi un zivis. Dievs ir šī negaidītā mielasta saimnieks. Tas nepārprotami klātesošajiem atgādināja par laiku, kad Dievs deva maizi no debesīm, lai barotu Israēla tautu tās ceļā uz apsolīto zemi. Taču šoreiz, Dievs maizi pasniedza ar sava paša Dēla rokām. Tad Jēzus tiem sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet mans Tēvs jums dod patieso debesu maizi, jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un dod pasaulei dzīvību.” (6:32-33) Miežu maize spēj uzturēt fizisko dzīvību, bet maize, ko sniedz Jēzus dāvā kopības dzīvību. Jēzus ir persona, kurā mēs sastopamies ar dzīvības Dievu. Tā dzīvība, ko sniedz ticība. Sūtot savu Dēlu, Dievs mūs nodrošina ar maizi, kas dāvā kopību, kurā top radīta un uzturēta ticība. Ticēt nozīmē iegūt dzīvību Dievā jau tagad un dzīvību mūžībā, kas pamatota Jēzus augšāmcelšanās notikumā.
Visbeidzot, šī dzīvības kopība ir piedzīvojama un satverama ikreiz, kad pulcējamies pie Svētā Vakarēdiena. Jēzus sacīja: “Es esmu dzīvības maize. Kas nāk pie manis, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps nemūžam” (6:35) Kad Jēzus bija paēdinājis lielo ļaužu pūli, viņš lika mācekļiem salasīt visas druskas, “lai nekas nepazustu”, un tie salasīja divpadsmit grozus. Mazliet tālāk mēs varam lasīt Jēzus sacīto: “Mana sūtītāja griba ir, lai neko no tā, ko viņš man ir devis, es nepazaudētu, bet augšāmceltu pastarā dienā.” (6:39)
Mīļie draugi, atbilde šī laika izraisītajām psiholoģiskajām negācijām un mūsu vājumam, savā ziņā ir vienkārša. Nav iespējams pilnvērtīgi, sātīgi, pārticīgi un mierpilni dzīvot, aprobežojoties ar cilvēciskiem nodomiem, pūliņiem un sasniegumiem. Šodienas evaņģēlijs netieši ļauj mums atzīt, ka Jēzus, Dieva Dēla klātbūtne šajā pasaulē ir tieši tāpēc, ka tajā ir bēdas, izaicinājumi un nāve. Viņš sacīja: “Katrai dienai pietiek savu bēdu.” Ticība dod paļāvību, arī vislielāko apdraudējumu priekšā, apzināties patiesās dzīvības devēja klātbūtni. Tā ir vislielākā un dārgākā dāvana, ko Dievs ir devis šai pasaulei. Par to apustulis Pāvils sacīja: “Dzīvot man nozīmē – Kristus un mirt man ir ieguvums. Palikt dzīvam man nozīmē auglīgu darbu.” (Fil 1:21-22) Dzīvi kopībā ar Kristu nekas un neviens nevar laupīt. Neviens un nekas mūs nespēj izraut no Dieva rokas. Kārosim pēc patiesās barības, pateiksimies par katru dienu kopībā ar Kristu, parādīsim līdzcilvēkiem mīlestību un līdzcietību, ar kādu Dievs mūs Kristū ir mīlējis. Priecāsimies ar tiem, kas priecājas, un raudāsim ar tiem, kas raud. Un Tos, kas aizmieg, uzticēsim Dieva žēlastībai. Šī svētdiena Gavēņa laikā tiek saukta, Laetāre – priecājies. Un mums ir iemesls - Jēzus saka, “Es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.”
Āmen.
