Mans Dievs, mans Dievs! Jņ 19:16-30

Līdzīgi būtu, ja par notiekošo pasaulē runātu vispārināti vai teorētiski, bez īpašām emocijām vai ar tām. Bet pavisam citādi ir tad, ja notikums skartu tavu un tev tuvu, mīļu cilvēku dzīvi. Tad tas iegūtu pavisam citu svaru un nozīmi. Tad tā kļūtu tava aktualitāte, kas liek iesaistīties, jo pārņem tavu prātu, iesaista visus spēkus un gribu. Tieši tādos brīžos mēs nonākam vistuvāk augstākajam bauslim: “Mīli Dievu ar visu savu sirdi, prātu un spēku.” Tikai dziļi personiski notikumi liek ieraudzīt citādi nepamanīto un šķietami mazsvarīgo.

Šī iemesla dēļ Jēzus ciešanu stāsts nav tikai ideja, bet gan tevi, mani un mūsu dzīvi skarošs notikums. Tas apraksta ikviena cilvēka dzīves lielāko vērtību – mīlestību. Kas ir mīlestība? Šis jautājums līdzīgs tam, ko uzdod Pilāts: “Kas ir patiesība?” Pirmais solis ceļā uz atbildi ir ticība. Vai tu tici, ka mīlestība un patiesība ir tavu esību aprakstošie lielumi? Otrs solis ir personificēšana - no idejas uz personu. Mūsu ticības pamatā ir Jēzus aicinājums: “Seko man... nāciet pie manis.” Citiem vārdiem, mīlestība un patiesība nav aiz gara laika apcerami vārdi. Tos ir jāpiedzīvo, sastopoties ar to pirmavotu.

Jēzus nāve un ikviena cilvēka nāve, ko izraisa cilvēku vienaldzība, atriebība, sāncensība jeb, izsakot vienā vārdā, ļaunums, ir rezultāts mīlestības un patiesības iztrūkumam. Uz šādu apgalvojumu bieži mēdz iebilst, sakot: “Bet kur ir mīlestība un patiesība, kur ir Dievs?” Lai kādus piemērus mēs lietotu atbildot, neviens nav tik spilgts, personisks un satriecošs, kā Jēzus krusta notikums. No tā var novērsties, noliegt un bēgt, bet tas vienmēr būs mūsu ceļā. Jo tas ir daļa no tavas un manas dzīves. Ikreiz, kad uzdosim jautājumu “Kur tu esi mīlestība un patiesība?”, mūsu priekšā būs persona, nevis ideja.

Zīmīgi, ka, būdams pie krusta, Jēzus sauc: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani atstājis?” Šie nav neziņas un nolemtības vārdi, bet gan lielākais un patiesākais mīlestības apliecinājums. Nekas nespēj mazināt vai izdzēst Jēzus mīlestību uz viņa Tēvu. To nespēj pat nāve un visas pasaules ļaunums. Arī tad, kad viss ir zudis, kad vienīgā balss ir viņa paša izkliegtie vārdi, “mans Dievs!” Tā ir mīlestības augstā dziesma!

Mūsu dzīve patiesi iesākas ar brīdi, kad šie vārdi kļūst arī par mūsu vārdiem. Pirms vēl spējam izprast to dziļumu un ko īsti nozīmē: “mīli Dievu ar visu sirdi, prātu un spēku.” Šajos vārdos ir apslēpts lielākais no apsolījumiem, to mums apliecina Jēzus krusts. Kā to liecina apustulis Jānis: “mīlēsim, jo Viņš mūs pirmais mīlējis.” (1Jņ 4:19) Viņš ir bijis ar mums un dēļ mums mūsu nespēkā, viņš ir pazemojies līdz nespēkam un nāvei, apliecinādams mīlestības neuzvaramo spēku. Krusts ir zīme, kurā tiekam savienoti ar Dievu un līdzcilvēkiem uz mīlestības un patiesības pamata. “Mans Dievs, mans Dievs” ir mīlestību nesoša cilvēka vārdi. Lai ar šiem vārdiem ejam pretī Lieldienu rītam – dzīvības un mīlestības svētkiem!

Āmen.