Jēzus apsauc vētru  ( Mt 8: 23-27; Mk 4: 35-41; Lk 8: 22-25). 

Jēzus bija aizvadījis garu un nogurdinošu dienu. Kopš agra rīta Viņš bija dziedinājis slimos un sludinājis pie ezera. Cik ļoti Viņam gribējās atpūsties kādā klusā vietā! Tāpēc Viņš teica saviem mācekļiem: "Dosimies pāri ezeram uz otru krastu! "Taču aizbēgt no cilvēku pūļa nebija tik vienkārši. Ikviens vēlējās pabūt kopā ar Jēzu. Visbeidzot Jēzum un mācekļiem izdevās tikt kādā laivā un uzvilkt buras, lai dotos uz otru krastu. Tajā pašā laikā no krasta atīrās vēl vairākas laivas ar ļaudīm. Drīz vien Jēzus jau bija cieši iemidzis laivas pakaļgalā. Arī mācekļi atpūtās, baudīdami svaigo vēja pūsmu, kas pavadīja laivas un iemirdzējās pirmās vakara zvaigznes. Bija jauks vakars.
Bet tad tas sākās. No kalniem atbrāza tumši mākoņi, vieglo vēja pūsmu pārvēršot viesulī. Laiva sāka bezpalīdzīgi svaidīties trakojošajā vētrā. Atkal un atkal tai uzbruka nikni viļņi, un ūdens gāzās pāri laivas malai.
Mācekļi drudžaini centās izsmelt ūdeni, bet, jo vairāk viņi smēla, jo vairāk tas gāzās laivā. Pat rūdītos zvejniekus Pēteri, Jēkabu un Jāni pārņēma izmisums.
Visbeidzot mācekļi sāka raudzīties pēc Jēzus. Viņiem par lielu brīnumu, izrādījās, ka Mācītājs joprojām guļ, aizmidzis ciešā miegā. Mācekļi Viņu tūlīt pamodināja, saukdami: " Mācītāj, vai Tev nemaz nerūp, ka mēs tūlīt iesim bojā?"
Jēzus maigi aprāja viņus, sacīdams: "Kāpēc jūs esat tik bailīgi? Kur paliek jūsu ticība?"
Tad Jēzus piecēlās un apsauca vētru: "Mierā! Rimsties!"
Tūlīt lietus un vējš rimās, bet ezers atkal kļuva rāms.
Mācekļi satriekti noskatījās un jautāja: "Kas gan tas par cilvēku, kam paklausa vējš un ūdeņi?" Nu viņiem vairs nebija šaubu, ka Jēzus ir Dieva Dēls.
Paldies skolotājai Ilzei un Lainei, Elizabetei, Katei, Evelīnai par drosmīgo ceļojumu Bībeles stāstā - Galilejas jūrā ar savām mazajām laiviņām, lūgšanām, Mazo dziesmiņu, kopīgu sadraudzību un uzticību Jēzum Kristum vētras laikā.