Gandrīz ik dienas līdz pilsētas vārtiem, taustīdams ceļu, nāca kāds vīrs, vārdā Bartimejs. Jērikas iedzīvotāji jau bija pieraduši redzēt viņu tur sēžam. Bartimejs nespēja iztēloties spilgtās dienas krāsas. Viņš neredzēja nedz spožo dienas gaismu, nedz savu mīļo sejas. Bartimejs neko neredzēja. Viņš tik ļoti ilgojās pēc gaismas! Taču līdz Bartimejam vēl nebija atspīdējis cerību stariņš. Bet kāds viņam bija pastāstījis par Jēzu no Galilejas, kurš liek klibajiem atkal skriet, kurlajiem dzirdēt, bet aklajiem atdodot acu gaismu. Kad Bartimejs izdzirdēja, ka Jēzus nāk, viņš sauca: " Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!"
"Ko tu vēlies no manis?" Jēzus vaicāja aklajam. "Kungs", atsaucās Bartimejs," es vēlos kļūt redzīgs!"
"Ej," teica Jēzus," Tava ticība tevi darījusi veselu." Un pēkšņi Bartmejs ieraudzīja pasauli, kas bija ap viņu, ieraudzīja Jēzu. Bartimejs kļuva par Jēzus sekotāju un stāstīja visiem par Viņa darītajiem brīnumiem.
