Romas brīvdienas
Tibra, kas savus iezaļganos ūdeņus nes no Apenīnu kalniem uz Tirēnu jūru, kā robežšķirtne atdala Romas senāko daļu no svētākās. Vienā pusē atrodas ievērojamākie Senās Romas pieminekļi, savukārt otrā – Vatikāns. Blakus Vatikānam pašā upes krastā paceļas cilindriskā Santandželo cietokšņa ēka, ko rotā iespaidīga eņģeļa skulptūra, – 560. gadā mēra epidēmijas laikā pāvests Grigorijs Lielais esot ieraudzījis uz cietokšņa jumta erceņģeli Mihaelu, liekot zobenu makstī, kas nozīmēja postošās epidēmijas beigas.
Pēcpusdienā, pēc neilgas atpūtas viesu nama istabiņā, āvām nogurušās kājas un atkal devāmies pilsētas izpētes gājienā, šoreiz lai iepazītu zeltā mirdzošo Santa Maria Marggiore baziliku un sagaidītu saulrietu uz slavenajām Spāņu kāpnēm.
Svētdien – jūra un saule. Piekrastes pilsētiņā Anzio nokļuvām ar vilcienu, par biļeti samaksājot vien divus ar pus eiro. Pagozējāmies saulē, iebridām vēsajā jūras ūdeni, arī pilsētiņu apskatījām – tās centrālo laukumu ar strūklaku un ostu ar balti krāsotām zvejnieku laivām.
Nākamajā dienā, uzrādījušas internetā iegādātās biļetes, iesoļojām Foro Romano teritorijā, kur pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu rosījās togās un tunikās ģērbtie senās Romas iedzīvotāji. Ap centrālo laukumu reiz pacēlās kolonām rotātie tempļi un bazilikas, kur pielūdza dievišķos imperatorus un sprieda tiesu. Gar ielu malām rindojās veikali un amatnieku darbnīcas. Bibliotēkā un arhīvā mācīti vīri smēlās zinības. Par to visu tagad liecina vien drupas. Par vēstures liecību saglabāšanu cilvēki sākuši rūpēties salīdzinoši nesen – 19. gadsimtā, bet līdz tam senās romiešu ēkas galvenokārt tika uzlūkotas kā viegli pieejamu būvmateriālu krātuve. Labāku likteni piedzīvoja bazilikas, daudzas no tām tika pārbūvētas par kristiešu dievnamiem.
Palatina pakalns, kur Roma sākās un kur reiz atradās imperatoru pilis, ir kā zaļa, klusa oāze trokšņainās un rosīgās pilsētas sirdī. Ziediem pušķotajā zālē liegi šalko vējš, koku zari sniedz pavēni, un var mierīgi pasēdēt uz senajām drupām, apcerot, kā šeit greznībā un bailēs par savu dzīvību (jo konkurentu netrūka) reiz mitinājās dižās Romas imperatori.
Apskatījām arī Kolizeju – milzīgu, baisu būvi, kur tika rīkotas asiņainas izpriecas un izpildīti nāves sodi.
Ceturtdien ar ātrvilcienu devāmies uz Florenci – Toskānas provinces galvaspilsētu. Brauciens gan īpašu baudījumu nesagādāja, jo vilcienam strauji traucoties cauri daudzajiem tuneļiem, ausīs bija jūtams nepatīkams spiediens.
Atzīšos, pirmo reizi ieraugot fantastisko Florences katedrāli, spēju izdvest vien neliterāro “VAU!!!”. Gan katedrāles, gan atsevišķi stāvošā zvanu torņa fasāde meistarīgi izrotāta ar rozā, zaļā un baltā marmora plāksnēm, radot cilvēkā, kas to uzlūko, patiesa skaistuma izjūtu. Katedrāles iekšpuse, pēc ilgās stāvēšanas rindā, lai tur iekļūtu, lika nedaudz vilties. Tur ievērības cienīgas bija vien košās logu vitrāžas un freskām izrotāts kupols.
Arno upi, kas plūst cari Florencei, šķērsojām pa Veco tiltu (Ponte-Vecchio), kas uzcelts 14. gs. vidū un līdz mūsdienām saglabāja savu sākotnējo izskatu, vienīgi tirgotavās, kas uz tā ir izbūvētas, tagad pārdod nevis gaļu, kā senāk, bet zelta un sudraba rotas lietas. Vēl apskatījām kādreizējo Toskānas hercogu rezidenci (Palace Pitti) un atlikušo laiku pavadījām Boboli dārzos, no pakalna augstumiem uzlūkojot ciprešu slaidajiem stāviem rotāto Toskānas lauku ainavu.
“Un tapa vakars un tapa rīts - piektā diena” *
Diena, ko pavadījām Vatikānā. Negribētos nopelt mūsdienīgās mākslas paraugus, un tomēr, cik primitīvi tie var likies, salīdzinot ar Renesanses laika mākslinieku darbiem, piemēram, Rafaela Santi apgleznotajām istabām Vatikāna muzejā vai Mikelandželo Pastaro tiesu uz Sikstina kapelas sienas – katra detaļa, katrs žests vai vaibsts ir līdz galam pārdomāts un meistarīgi uzgleznots, veidojot nepārspējamu kopainu. Katrā ziņā Vatikāna dārgumu apskate prasa laiku. Pārvietojoties no vienas galerijas otrā, aplūkojām gobelēnus, senās kartes, globusus, dārgakmeņiem rotātus sakrālos priekšmetus un vēl, un vēl…, bet priekšā mūs gaidīja īsta tūrista cienīgs izturības pārbaudījums – rindā stāvēšana saules pārkarsētā laukumā, lai iekļūtu Sv. Pētera bazilikā.
Dievs sestajā dienā radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības. Savukārt mēs atkal sēdāmies vilcienā, lai dotos uz Castel Gondolfo – pilsētiņu Albano pakalnā, no kura paveras skats uz Romas pilsētu un gleznaino Albano ezeru otrā pusē. Pilsētiņas centrā atrodas Apustuļu pils – bijusī pāvestu vasaras rezidence, kas pārveidota par muzeju un atvērta tūristiem apskatei. Arī mēs gida pavadībā ielūkojamies Romas pāvestu kādreizējās reprezentācijas telpās, kabinetā, privātajā kapelā un pat guļamistabā. Vēl pirms doties atpakaļ uz Romu nokāpām līdz ezera krastam, un ar to mans stāsts beidzas, jo nākamā ir septītā diena, kad Dievs atpūtās, bet mēs posāmies mājupceļam.
