Siltajā pavasara pēcpusdienā dodos uz Vecrīgu, lai tiktos ar mūsu mīļajiem poļu draugiem – mācītāju Janu, viņa sievu Margo, Stefāniju un Vodemāru.
Bet sācies šis stāsts pagājušā gada jūlijā, kad mēs – Jaunās Sv. Ģertrūdes draudzes koris, mūsu diriģenta Viļa Kolma un mācītāja Guntara Dimanta vadībā, devāmies uz Polijas pilsētu Rinu (Ryn), lai apciemotu turienes evaņģēliski luterisko draudzi.
Izbraukuši cauri līdzenai kā galds Lietuvai un šķērsojuši Lietuvas-Polijas robežu, nokļūstam Mazūrijā – Polijas vojevodistē, kas ir slavena ar saviem ezeriem un tiek dēvēta par „Tūkstoš ezeru zemi”. Mūsu busiņš, kuru stūrē mācītājs Guntars, ātri traucas pa gludo šoseju. Aiz logiem slīd zaļi pakalni, starp kuriem ik pa brīdim saulē iezaigojas zilo ezeru ūdeņi. Pa labi, pakalnā, ieraugu simtgadīgu koku ieskautu viduslaiku pili. Iespējams, to ir būvējuši Teitoņu ordeņa bruņinieki, kas pēc Polijas karaļa uzaicinājuma XII gadsimta sākumā ieradās Mazūrijas teritorijā, lai kristītu tās pamatiedzīvotājus.