FotoalbumsNo rīta pulcējamies pie baznīcas, gaidot piebraucam autobusu. „Šis būs burvīgs ceļojums,” es nodomāju. Visi atnākušie sakāpj autobusā un meklē labākās vietas un labāko kompāniju. Patiesībā tas, vai tev blakus ir apsēdies īstais cilvēks, var izšķirt visu šīs dienas noskaņojumu. Lūdzu ņemt vērā fakta svarīgumu. Man blakus sēž pasaules skaistākais un mīļākais puisis – mans dēliņš Ēriks. Abi jūtamies labi. Rīts ir mierīgs, saule jau uzlēkusi, pilsēta tikai mostas.
Pirmā nozīmīgā pietura ir Kārļa Skalbes vasaras māja - muzejs. Muzeja vadītāja mūs sveicina un savu stāstījumu sāk ar burvīgu K.Skalbes dzejoli. Laiks vieta un noskaņa ir unikāls salikums. Es aizveru acis un ceļoju laikā. Ir sajūta, ka dzejnieks ir tepat starp mums. Mēs, ciemiņi, varam nobaudīt tikai mazu "malku" no šīs vietas burvības, mūzikas un kopā būšanas. Mājas projekts ir pārdomāts un praktisks. Katrā logā ir redzams rudens. Iekštelpas ir vienkāršas un joprojām dzīvošanas kārtībā. Viss un visi ir tepat, bet tomēr atsevišķi. Gudri, pārdomāti un praktiski. Uz dzejnieka galda atrodas vairākas viņa grāmatas. Es apsēžos un izlasu dažus dzejoļus. Citi steidz fotografēt un aplūkot balkonu. Mums ir laiks doties tālāk. Mēs atvadāmies no mājas saimnieces un brauciens var turpināties.
Nākamā pietura – Emīla Dārziņa muzejs. Dzintra ar šoferi izplāno labāko maršrutu. „Vai visi ir atnākuši?” viņa vēl veic pēdējo kontroli. „Jā, jā,” skan atbilde, un mēs braucam tālāk. Komponista muzejā esmu pirmo reizi, šeit muzeja sajūtas ir vairāk. Labāk neko lieki neaiztikt, visam ir pieliktas skaidrojošas zīmītes un vēstures faktus mums izstāsta kāda jauka muzeja darbiniece. Noslēgumā atsevišķā telpā klausāmies vienu no Emīla Dārziņa slavenākajiem skaņdarbiem - Melanholisko valsi. Skatuves vietā ir iekārts liels komponista portrets. Pēc skaņdarba noklausīšanās mans dēls ir nedaudz satraukts, jo viņam licies, ka portrets sakustas. Tas liecina, ka viņš ir klausījies un dzirdējis. Iespaidi paliks uz mūžu.
Mūsu dzeltenā autobusa trešā pietura – Jaunpiebalgas baznīcas. Mūs uzņem kā mīļus ciemiņus. Dāvanā esam atveduši praktiskas lietas, kas būs noderīgas Sv. Toma draudzei, un pretī saņemam bagātīgas rudens veltes. Noklausījušies saīsinātu sprediķi, uzkāpjam baznīcas zvanu tornī un noslēgumā mielojamies ar gardu zupu. Redzu, ka katrs braucējs ir apmierināts un laimīgs.
Tagad mūsu rudens ekskursija pagriežas uz māju pusi. Pēdējais pieturas punkts ir Āraišu baznīca, kurā mūsu draudzes koris sniegs jauku vakara koncertu. Baznīca ir īpaši auksta. Dziedātāji mēteļus un jakas atstāj mugurā, jo aukstums stindzina. Taču tas netraucē justies īpaši. Āraišu draudzes mācītājs aizdedzina lielās lustras sveces. Varam pilnībā iejusties seno laiku atmosfērā, bet man ir lieliska iespēja parādīt dēlam, kā cilvēki dzīvojuši agrākos laikos, kad vēl nebija elektrības. Koris dzied un aicina klausītājus dziedāt līdzi. Mans Ēriks pat nofilmē vienu no koncerta dziesmām, lai mājās klausītos vēlreiz. Redzu, ka šis ceļojums mums abiem paliks atmiņā uz visiem laikiem.
Paldies mūsu draudzes mācītājam Guntaram un lietvedei Dzintrai par brīnišķīgo rudens ekskursiju!
Svētdienas skolas skolotāja Ilze Ušacka
