Fotoalbums

Mūsu galamērķis – Rinas pilsēta – izvietota Polijas ezeru zemes pašā sirdī. Tās apkārtnē atrodas lielākie un dziļākie ezeri (Šniardiw, Mamry, Dragin), kurus savieno upes un kanāli. Šis apgabals pelnīti tiek uzskatīts par ūdens tūrisma paradīzi. Līdz pat 100 km garie ūdens maršruti, klusie līči, ar visu nepieciešamo aprīkotās piestātnes, atpūtas centri un brīnišķīgā, neskartā daba, tas viss šurp vilina ūdens tūrisma entuziastus no dažādām pasaules malām.

Pie Rinas draudzes mācītāja Jana, kura mājā mums ir paredzēta naktsmītne, ierodamies pievakarē un uzreiz nožēlojam pa ceļam, Suvalkos, apēstos burgerus, jo mācītāja mājā mūs gaida bagātīgi klāts vakariņu galds.

Daļa no trīs stāvu savrupmājas, kurā dzīvo mācītājs ar ģimeni, ir pārbūvēta viesu uzņemšanai. Ātri vien iekārtojušies mums atvēlētajās istabās, jau vakara krēslā dodamies izlūkot apkārtni. Rina ir neliela pilsētiņa (ap 2000 iedzīvotāju), kuras centrā paceļas XIV gadsimta Teitoņu ordeņa pils. Interesanti, ka pirms tūkstoš gadiem šo apgabalu apdzīvoja senprūši, kuri runāja baltu valodā, kas ir radniecīga latviešu un lietuviešu valodai.

Nākamās dienas rītā dodamies ekskursijā pa pilsētu. Šoreiz jau mācītāja Jana pavadībā. Kā pirmo apskatām draudzes Dievnamu – nelielu gaišu ēku, kas draudzes vajadzībām tika uzbūvēta ugunsgrēka nopostītās luterāņu baznīcas vietā. Nākamais apskates objekts ir Rinas pils. Eiropas Savienības projekta ietvaros iespaidīgais pils ēku komplekss tika pilnībā renovēts un tagad šeit atrodas konferenču un atpūtas centrs. Dažas pils telpas ir atvēlētas muzejam, kur var apskatīt seno laiku bruņinieku zobenus un smagās metāla bruņas. Ekskursijas vadītāja stāsta, ka teitoņu bruņinieki esot bijuši neliela auguma vīri (ap 1,60 m gari), kas dzīvojoši vidēji līdz 33 gadiem.

Pēcpusdienā mācītāja mājā mums ir paredzēta sadraudzība ar Rinas luterisko draudzi. Mazliet esam nobažījušies par iespējamo valodas barjeru – daži no mums runā angliski, daži vāciski vai krieviski, bet poļu valodu nezina neviens. Taču drīz vien, pēc nelielas aveņu aperitīva porcijas un garšīgā ēdiena nobaudīšanas, par valodu problēmām neviens vairs nesatraucas, jo patiesai sirsnībai un draudzības jūtām tulkojums nav vajadzīgs.

Vakarā mūsu jauniegūto poļu draugu, Stefānijas un viņas vīra Voldemāra, pavadībā nokāpjam lejā pie ezera. Tur notiek bērnu un jauniešu deju festivāls. Deju kolektīvi ir ieradušies no dažādiem Polijas reģioniem un arī no kaimiņu zemes – Lietuvas. Ar patiku vērojam priekšnesumus – mūzikas pavadījumā zib krāšņi tērpi, dejotāji veikli liek labi iestudētus deju soļos.

Vēl Rīgā, pošoties ceļam, mēs plānojām daudz laika veltīt kora mēģinājumiem, sagatavojām arī jauno dziesmu notis. Taču mūsu pirmā diena Rinā izvērtās tik piesātināta un interesanta, ka jauno dziesmu mācīšanos vienprātīgi atliekam uz vēlāku laiku.

Ceļojuma nākamajai dienai, sestdienai, mūsu poļu draugi ieplānoja ekskursiju pa Rinas pilsētas tuvāko apkārtni un braucienu ar laivām pa Krutiņas (Krutynia) upi. Pa ceļam apskatījuši kādreizējā vecticībnieku klostera skaisto baznīcu, nonākam laivu piestātnē. Sadalījušies divās grupās, sakāpjam garās, diezgan nestabilās ar kārti stumjamās laivās, un brauciens var sākties. Krutiņas upe tek cauri vairākiem ezeriem un ir viens no populārākajiem Mazūrijas ūdens tūrisma maršrutiem – satiksme uz tās vietām ir tik pat intensīva kā lielpilsētas ielā darba dienas beigās. Ar kārti stumjamās liellaivas, kanoe, divvietīgas un daudzvietīgas airu laivas viena pēc otras slīd pa gludo ūdens virsmu. Dzidrajā ūdenī starp smaragdzaļām ūdens zālēm var redzēt šaudāmies mazas zivtiņas, upes krastos kā zaļa siena paceļas neskarts lapu koku mežs. Daudzie ūdens putni ir pieraduši pie cilvēku klātbūtnes – pīles un gulbju droši dodas pie laivām, lai saņemtu cienastā maizi.
 

Mūsu otro ceļojuma dienu noslēdzam omulīgā ezermalas krodziņa terasē, malkojot kafiju un lūkojoties uz tālumā slīdošām buru laivām.