Šodienas evaņģēlijā mēs atrodam kādu svarīgu detaļu: “Pasha, jūdu svētki, bija tuvu.” Šī mazā piezīme ir kā atslēga visam notikumam. Izraēlam šie svētki bija svēts atgādinājums par glābšanu. Tie ir par nakti, kad Dievs atbrīvoja Savu tautu no Ēģiptes verdzības. Pasha ir brīvības svētki.

Bet šie svētki ietver arī atmiņas par tuksnesi. Par izsalkušajiem cilvēkiem, kas četrdesmit gadus klejoja tuksnesī. Par Dievu, kas tiem deva mannu no debesīm. Tāpēc ik gadu ļaudis pieminēja šo svarīgo patiesību – Izraēla tauta izdzīvoja nevis tāpēc, ka tā bija stipra, bet tāpēc, ka Dievs to paēdināja un vadīja.

Un tad, gadsimtus vēlāk, Pashas svētku priekšvakarā, notika kas pārsteidzošs. Dievs kļuva klātesošs ne vairs tikai atmiņās par pagātnē notikušo, bet nostājās savas tautas vidū Kristus personā. Lūk, kā Jānis to apraksta. Liels pūlis sekoja Jēzum, lai klausītos un piedzīvot kādu brīnumu. Bet, tiem vēl nākot, Jēzus jau redzēja viņu vajadzības. Pievērsies Filipam, Viņš sacīja: “Kur lai pērkam maizi, ko tiem ēst?” Tas ir veids, kā Dievs rīkojas. Ir brīži, kad mēs pat nezinām, kā lūgt. Tomēr Kristus jau redz, kas mums vajadzīgs. Viņš zina mūsu dvēseles izsalkumu, vēl pirms mēs paši to esam apzinājušies. Un, lai mūs paēdinātu, Viņam pietiek ar mazumu.

Jānis piemin kādu viegli nepamanāmu tēlu – mazu zēnu. Viņam ir piecas miežu maizes un divas zivis. Tā bija pieticīga trūcīgu cilvēku maltīte. Pat Andrejs, kurš atveda šo puišeli pie Jēzus, saka: “Bet kas gan tas ir – tik daudziem?” Gan jau arī pārējiem tas šķita pārāk niecīgs pienesums. Bet Kristus paņēma šo mazumu, pateicās un izdalīja mācekļiem un tie sniedza tālāk. Un raugi, mazā zēna pusdienu devas pietika visiem. Brīnums nav faktā, ka ar dažām maizēm var paēdināt lielu pūli cilvēku. Brīnums ir Kristus, kas pasniedz dāvanas un paēdina izsalkušās dvēseles.

Viss lielais ļaužu pūlis apsēdušies dalījās tiem pasniegtajā maizē. Dalīties maltītē nozīmēja radniecīgu, ģimenisku piederību. Šeit Kristus rada jaunu kopību, kurā ikviens top darīts par Dieva valstības mantinieku. Un šī piederība iegūst tagadnes nozīmi. Kad visi bija paēduši, Jēzus sacīja: “Salasiet pāri palikušo maizi, lai nekas nepazustu.” Un mācekļi piepilda divpadsmit grozus. Dieva valstība nepazīst trūkuma. Un tomēr, nekas netop izšķiests, jo katra dāvana ir dārga – Kristus dzīvības vērta.

Evaņģēlists mums sniedz detalizētu Jēzus rīcības aprakstu: “(Viņš) paņēma maizes un, pateicies Dievam, izdalīja…” Agrīnā Baznīca šajā notikumā saskatīja Kunga mielastu. Tas, kurš reiz pabaroja ļaužu pulkus tuksnesī, tagad paēdina savu Baznīcu ar mūžīgās dzīvības maizi, neizsīkstošo dzīvību – mūsu brīvības un neizsīkstošas dzīvības ķīla.

Laetare svētdiena atrodas Lielā gavēņa vidū. Mēs vēl esam ceļā uz krusta notikumu, bet jau redzam augšāmcelšanās prieka rītausmu. Mums vairs nav jāklīst tuksneša kailatnē, Kristus mūs pulcina pie sava galda, kur ikvienam ir vieta un neviens nepaliek izsalcis. Viņš saka: “Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kurš ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi… Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, paliek manī un es viņā.” (Jņ 6: 51, 56) Āmen