Citi notikumi mūsu draudzē >>

Kristus mīļotie!

Šodien rietumu kristīgā baznīca svin Balto svētdienu, kas ir pirmā svētdiena pēc Kristus Augšāmcelšanās svētkiem. Šis nosaukums ir cēlies no linu baltajām drēbēm, kurās senbaznīcā tērpās visi Lieldienu naktī kristītie. Viņi tajās staigāja visu nedēļu un Baltajā svētdienā šajās baltajās drēbēs nāca uz dievkalpojumu, piedalījās pirmajā Vakarēdienā, un tikai pēc svētīšanas vārdiem tās novilka. Tikai tad tie tika uzņemti par pilntiesīgiem draudzes un kristīgās baznīcas locekļiem.

Šodien Jāņa evaņģēlijs mums stāsta par notikumiem pirmdienas vakarā, proti, nākamajā dienā pēc Jēzus augšāmcelšanās. Mācekļi skumst un sēro par Jēzus mocekļa nāvi un ir sagrauzti raizēs par savu nākotni. Bailēs viņi ir sapulcējušies un ieslēgušies augšistabā, un nodreb pie katra vismazākā troksnīša, jo gaida, ka pēc Jēzus nāves sardze jau drīz varētu nākt tiem pakaļ. Mēs saprotam mācekļu izmisumu, un mums tīri cilvēcīgi kļūst viņu žēl. Tomēr viss nav tik vienkārši. Mācekļu pieņēmums, ka Jēzum jākļūst par laicīgu valdnieku, nav īstenojies, un tamdēļ viņi krīt izmisumā. Bet Dievs nerīkojas saskaņā ar ļaužu gribu, jo tad Viņš būtu tikai cilvēku iegribu īstenotājs. Ir maldīgi savai rīcībai, iedomām un vēlmēm piedēvēt Dievišķu saturu.

Ir veltīgi grēkā krituša cilvēka sirdī meklēt Dievu. Šādā sirdī pirmajā vietā ir tikai cilvēka paša Ego un vēlmes. Tāpēc Dievs ir meklējams ārpus grēcinieka dvēseles. Turklāt Viņš pats nāk pie cilvēkiem – Jēzus Kristus Personā. Tikai tad mums apslēptais Dievs kļūst par redzamo, iepazīstamo Dievu. Lūkojoties uz Dieva Dēlu, mēs ieraugām Dievu Tēvu. Citiem vārdiem, Dievs mums atklājas tiktāl, cik pats grib mums darīt sevi zināmu. Bet, vai, ieraugot Dievu Jēzus Personā, mēs droši varam apgalvot, ka Dievu pazīstam visā pilnībā? Protams, nē, jo Dievs savās izpausmēs ir bezgalīgs. Un mūsu grēcīgais prāts nav spējīgs aptvert visu Viņa lielumu. Bet Jēzus dzīve un darbi ir daļa no mūžīgās Patiesības, ko Dievs ir atvēlējis mums ieraudzīt.

Dievs nāk pie bēdās un garīgā krīzē esošiem mācekļiem. Kā augšāmceltais Jēzus Viņš stājas viņu priekšā. Mācekļu ticība top atjaunota, jo tā raugās tikai uz Jēzu. Kristū viņu sirdis ierauga Dievišķo Patiesību. Esot kopā ar Kungu, bailes atkāpjas un mācekļi kļūst līksmi. Tagad viņi ir gatavi Jēzus dotā Svētā Gara saņemšanai un tiem uzticētās misijas izpildei. Viņi ir gatavi cilvēcei darīt zināmu vēsti par Dieva piedošanu grēkus nožēlojušiem ļaudīm, vienlaikus brīdinot grēkus nenožēlojošos, ka šādi viņi paši labprātīgi liedz sev Dieva žēlastību. Mūsu Kungs Jēzus Kristus kā augšāmceltais dzīvais Dievs nāk mīlestībā pie visiem cilvēkiem, tāpat kā toreiz pie saviem mācekļiem, – arī pie manis un tevis, jo Jēzū visiem ir dāvāta grēku piedošana. Un Viņš mūs iedrošina, sakot: “Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” (Mt 11:28)

Stāsts par apustuli Tomu ir īpašs, jo ir atrodams tikai Jāņa evaņģēlijā. Tas atklāj, cik dažādi var rīkoties cilvēki, esot bēdās. Vieni, piedzīvojot zaudējuma sāpes, dalās tajās ar citiem, tā rodot atvieglojumu. Citi, gluži otrādi, noslēdzas vientulībā, kā Toms, lai būtu vieni savās bēdās. Kad Toms par Jēzus apciemojumu uzzina, viņš atsakās tam ticēt, jo tas ir pārlieku brīnumaini, lai ticētu. Tikai pats pārliecinājies par Jēzus augšāmcelšanos, Toms apliecina Viņa Dievišķumu.

Apbrīnojami, ka vienā cilvēkā var sadzīvot tik dažādas attieksmes – mazticība un Visaugstākā pagodināšana. Laicīgajā pasaulē uzsvars tiek likts uz pirmo, un tāpēc, kā neticīga cilvēka sinonīms nereti tiek lietots epitets “neticīgais Toms”. Tomēr viņš netic vienīgi pārējo mācekļu stāstītajam par Jēzus augšāmcelšanos. Arī mēs bieži vien apšaubām cilvēku stāstīto par mūsuprāt neiespējamām lietām. Kad Jēzus iedrošinādams mudina Tomu apskatīt un pieskarties Viņa brūcēm, Tomam tas vairs nav nepieciešams. Tā top pirmā un izcilākā Ticības apliecība! Toms saka Jēzum: “Tu esi Mans Kungs un Mans Dievs!” Pārējie mācekļi Jēzus augšāmcelšanos bija tikai pieņēmuši kā faktu, bet Toms visu pārdzīvoto ietvēra savā Ticības apliecībā, kura ir saistoša visai kristīgajai pasaulei. Sastapšanās ar dzīvo Dievu ir notikusi, un to ticībā pasludina Toms, kuru patiesībā būtu jāsauc par Jēzus dievišķības pasludinātāju.

Stāsts par sastapšanos ar dzīvo Dievu Jēzus Personā ir par katru no mums. Cilvēkā, kas cenšas būt pārliecināts par notikušo, ir vairāk patiesas, tīras ticības, nekā tajā, kurš naski atkārto vispārzināmas lietas, kuras viņš pats nekad nav īsti labi apdomājis un par kurām viņam nav skaidras pārliecības. Kad cilvēks caur garīgu krīzi un pārdzīvojumiem Svētā Gara spēkā pieņem Patiesību, ka Jēzus ir Mans Kungs un Mans Dievs, tad viņa pārliecība ir nesalīdzināmi lielāka, nekā tam, kurš bez liekas domāšanas pieņem to, ko nespēj saprast. Tāpēc Toma ticība ir lielāka par tikai virspusēju ticības apliecināšanu, un viņa paklausība ir labāka par klusējošu visam piekrītošu padevību, kas pārbaudījumu un šaubu laikā viegli atkāpjas.

Mīļie draugi, savās pārdomās par šodienas evaņģēlija notikumu akcentēsim to, ka augšāmceltais Kungs Jēzus Kristus, mūs mīlēdams, ir klātesošs katrā dievkalpojumā, lai visiem dāvātu grēku piedošanu. Viņš nāk pie mums caur žēlastības līdzekļiem – Vārdā, Svētajā Vakarēdienā maizes un vīna zīmēs. Un, atklādams tajos savu gribu un piepildīdams ar Savu klātbūtni, sūta mūs pasaulē, lai mēs ar savu kristīgo dzīvi nestu Evaņģēlija vēsti pasaulē. Un iedrošinādams Jēzus saka: “Lūdziet, un jums taps dots, klauvējiet, un jums taps atvērts.”

Āmen.

Fotoalbums "Lieldienu nakts vigīlija" >>