Citi notikumi mūsu draudzē >> 

Dzīvē ir brīži, kad mūsu sapņu pilis sāk brukt. Kamēr vien ir labi, mēs dzīvojam ar pārliecību, ka ar visu paši varam tik galā. Bet tad pienāk diena, kad viss mainās. Tas var būt saistīts ar mūsu veselību, ģimeni, attiecībām, ekonomiku, politiku. Tā var būt arī sirdsapziņa, kas atgādina par nodarījumu, kā sekas vairs nav labojamas. Šādos brīžos mēs dažkārt uzdodam jautājumu: “Ko lai es daru?” Pavisam noteikti šis jautājums liecina par trauksmi un gatavību rīkoties. Bet aiz šī jautājuma slēpjas daudz dziļākais: “Kas es esmu, ja viss, kas man ir, tiks atņemts?”

Tieši par šādu cilvēka krīzi ir šodienas līdzība. Kāds īpašumu pārvaldnieks ir nonācis bezizejā. Saimnieks viņu apsūdz mantas piesavināšanā. Viņa atlaišana ir neizbēgama. Atpakaļ ceļa vairs nav. Iespējams, pirmo reizi mūžā viņš piedzīvo šādu savas bezpalīdzības patiesības stundu. Taču tad viņam prātā top rīcības plāns: “Es zinu, ko darīšu!” Šis teikums apraksta atklāsmes, apskaidrības piedzīvošanu, un tajā izteiktā apņemšanās, doma ir viena no atpazīstamajām Lūkas evaņģēlijā. Taču vispirms pārvaldnieks atzīst savu vainu un bezspēcību: “Rakt man nav spēka un ubagot es kaunos.” Un tikai tad viņam prātā ienāk cerīga doma – man ir jāsaglabā labā slava un jāvairo saimnieka gods, jo viņš ir taisns un godīgs vīrs.

Kenets Beilijs (prof. theol), kurš daudzus gadus veltījis Tuvo Austrumu kultūras izpētei, norāda tieši uz šo aspektu. Pārvaldnieka vienīgā cerība ir uz saimnieka cēlsirdību. Tāpēc viņš atsauc parādniekus. Vienam viņš saka: “Cik tu esi parādā manam kungam? Tas atbildēja: “Simts muciņu eļļas.” Viņš tam sacīja: “Ņem savu parāda zīmi, sēdies un raksti – piecdesmit.” Otram: “Cik tu esi parādā?” Tas atbildēja: “Simts maisus kviešu.” Viņš tam sacīja: “Ņem savu parāda zīmi un raksti – astoņdesmit.” Ciemā ziņas izplatās ātri. Ļaudis tūlīt sāka runāt: “Cik dāsns un labs ir mūsu kungs!” Nav šaubu, bagātā vīra reputācija auga augumā.

Tagad saimniekam savukārt bija jāpieņem pareizais lēmums. Viņš varēja atcelt šos parādu samazinājumus un visam ciemam darīt zināmu pārvaldnieka krāpšanos. Bet, ja viņš tā darītu, viņš sagrautu labo slavu, kas jau bija izplatījusies pa visu ciemu. Pavisam noteikti nebūtu mazums to, kas būtu sarūgtināti. Saimnieks izvēlējās labāko lēmumu. Viņš ļāva visam notikt tā, kā cieminieki runāja, un visi turpināja priecāties un slavēt saimnieku. Tāpēc, neskatoties uz visām blēdībām, kungs sava darbinieka rīcību uzslavēja un novērtēja to kā gudru. Lai arī cik bezcerīgs bija pārvaldnieka stāvoklis, viņš zināja, kur ir viņa vienīgā cerība – viņa kunga cēlsirdībā.

Tā ir gudrība, kuras mums tik bieži pietrūkst. Arī mēs, kā ir sacīts, “esam Dieva žēlastības namturi.” Dievs mums ir uzticējis daudzas dāvanas: dzīvi, laiku, veselību, ģimeni; visu, kas ikdienai vajadzīgs; spēju mīlēt un kalpot. Tomēr, kurš gan no mums var godīgi apgalvot, ka esam šīs dāvanas pārvaldījuši godprātīgi? Tāpat kā šis pārvaldnieks, mēs bieži esam dzīvojuši tā, it kā visu, kas mums ir, esam paši sagādājuši. Esam bijuši ātri runāt, bet lēni klausīties, ātri tiesāt, bet lēni piedot. Vairāk mīlot sevi nekā citus. Iedomāsimies, ka Dievs savā taisnīgumā mums šodien liktu atskaitīties par to, kā esam pārvaldījuši visu mums uzticēto. Vai mēs spētu attaisnoties? Neviens no mums nevar sevi izglābt. Un te negodīgā pārvaldnieka atziņa ir vienīgā cerība. Jo mūsu kā personu vērtība nav atkarīga no tā, kas mums pieder, bet no Tā, kā rokās ir mūsu dzīve.

Apustulis Pāvils par šo realitāti runā šodienas lasījumā no Vēstules romiešiem. “Mēs, brāļi, ne jau miesai esam parādā, ka būtu jādzīvo pēc miesas.” Pasaule pastāvīgi čukst: “Tev jāapliecina sevi. Jānopelna sava vērtība, jānodrošina sava nākotne.” Bet Evaņģēlijs saka: “(Jūs) esat saņēmuši dēlu tiesības un Garu, kurā mēs saucam: “Aba! Tēvs!”

Ievērojiet, cik ļoti šie Pāvila vārdi maina mūsu identitāti. Mēs vairs neesam nobijušies kalpi, kas cenšas cīnīties par savu vietu “zem saules”. Mēs arī neesam vergi, kas ikdienas dzīvo bailēs. Mēs esam Dieva bērni. Bērni katru rītu nemostas, domājot, vai viņi joprojām pieder ģimenei. Viņi dzīvo no savu vecāku mīlestības.

Šo piederību mums ir sagādājis Kristus. Viņš atdeva savu dzīvību pie krusta un tā izdzēsa pret mums vērsto parādu rakstu. Viņš izcieta mūsu sodu, samaksādams to, ko mēs nekad nebūtu spējuši. Tā ir Evaņģēlija būtība. Mūsu pestīšana nav balstīta mūsu izmanībā, bet Viņa žēlastībā. Ne mūsu labestībā, bet Viņa līdzcietībā. Ne mūsu sasniegumos, bet Viņa krusta nopelnā.

Šī vēsts ir apslēpta šodienas līdzībā. Pat tad, ja esam izgāzušies kā šis pārvaldnieks, mūsu Kungs joprojām ir labs un dāsns. Šī patiesība ir atrodama teju visās Lūkas evaņģēlija līdzībās. Tajās mums tiek vēstīts par Dieva laipnību, kas pārsniedz visas cerības. Tēvs steidzas apskaut pazudušo dēlu, pirms viņš ir atvēris muti, lai atzītos savā pāridarījumā un vainā. Labais samarietis ne tikai apkopj laupītāju sasisto ceļinieku, bet aizved to uz tuvāko mājvietu un apmaksā visus kopšanas izdevumus. Lielā mielasta saimnieks liek atvest visus, ko vien kalps sastaps ielās, ieliņās, sētās – nabagus, aklus, kroplus – tos, kam nav, ar ko atlīdzināt.

Tāda ir Dieva valdīšana – bagāta žēlastībā, līdzcietībā un piedošanā. Tāpēc kristīgā gudrība ir mācīšanās uzticēties Dievam, kura žēlastība vienmēr ir lielāka par mūsu parādu. Tur, kur mūsu resursi ir izsmelti, Viņa žēlastība nekad neizsīkst. Tas ir iemesls, kāpēc Jēzus negodīgo pārvaldnieku nosauc par gudru. Gudrība ir zināt, kur atrast glābšanu. Kristus saka: “Tev pietiek ar manu žēlastību.” Tas ir kristīgās dzīves lielais pagrieziena punkts. Gudrs cilvēks nav tas, kuram ir visas atbildes, bet gan tas, kurš zina, ka viss ir no un uz Kristu.

Un, tiklīdz šī patiesība iesakņojas mūsos, viss sāk mainīties. Ja zinām, ka mums ir piedots, piedosim arī citiem. Visi esam saņēmuši žēlastību, tāpēc parādīsim žēlsirdību līdzcilvēkiem. Dievs kristībā mūs pieņēmis par saviem bērniem, būsim arī mēs viesmīlīgi. Darīsim sava Tēva darbus, jo uz to esam aicināti. Žēlastībā darīti darbi vienmēr nes labus augļus.

Svētīgi esam, ja šodien varam sacīt: “Es nepaļaujos uz sev, bet uz to Kungu. Jo Kristus pie krusta ir izdeldējis manu parāda rakstu. Debesu Tēvs mani ir pieņēmis par savu bērnu un pielīdzinājis Savam Dēlam. Viņa žēlastība un laipnība ir lielākas par manu grēku daudzumu.” Tā ir patiesa gudrība, kas nekad neliks krist kaunā. Āmen.