Mīļie brāļi un māsas Kristū. Ir līdzības, kurās mēs uzreiz noprotam, kurš no Jēzus pieminētajiem tēliem ir tas, kam mums vajadzētu līdzināties. Bet šī pavisam noteikti nav viena no tām līdzībām. Šīs līdzības mērķis nav likt klausītājam sacīt: „Man vajadzētu līdzināties muitniekam.” Un, ja, to izlasot, spējam vien pateikt: „Paldies Dievam, ka es neesmu tāds kā šis farizejs,” tad esam tieši tādi kā šis paštaisnais vīrs. Tāpēc Jēzus līdzības liek uzmanīgi klausīties un apdomāt dzirdēto.

Jēzus nenosoda farizeju par to, ka viņš gavē un maksā desmito tiesu. Viņa vaina slēpjas daudz dziļāk. Lūkas, aprakstīdams šo notikumu, iesākumā min iemeslu, kādēļ Jēzus stāsta šo līdzību: „Un dažiem, kas sevi uzskatīja par taisniem, bet pārējos nicināja.” Šī mazā piebilde atklāj vienu no grēka aspektiem – patmīlība dzemdina nicinājumu. Ieklausīsimies farizeja lūgšanā: „Dievs, es tev pateicos…” Sākums ir daudzsološs, ko gan nevar sacīt par sekojošajiem vārdiem: „Es neesmu tāds kā pārējie cilvēki(..) Es gavēju(..) Es dodu.” Lūgšanas ievadvārdi farizejam ir tikai formāla, nodeldēta frāze. Centrā ir pats runātājs un viņa sasniegumi. Viņš runā pats ar sevi un par sevi. Dievam, visa laba devējam, šajā sevis slavēšanas monoizrādē tiek atvēlēta vien klausītāja loma. Šajā līdzībā mēs varam atrast kopīgu tēmu ar līdzību par bagāto neprāti. (Lk12:16-21) Bagātā vīra traģēdija ir viņa pašpietiekamība. Arī viņš runā pats ar sevi, jo, viņaprāt, nav neviena cienīga, lai ar to runātu. Tas ir neapskaužams vientulības stāvoklis, it īpaši, ja to attiecina uz mūžību – bezgalīgi ilgi klausīties savā monologā. Par to Jēzus sacīja: “Tā notiek tam, kas krāj tikai sev, bet netop bagāts Dievā.” (12:21)

Savukārt šodienas Vecās Derības lasījumā mēs dzirdam Daniela lūgšanu. Viņam tiešām bija, par ko dižoties ļaužu priekšā, – Kungs viņu vairākkārt uzrunāja, sacīdams: “Godātais Daniel…” (Dan10:11) Tomēr ieklausīsimies, kā viņš lūdz: „Ne sava taisnīguma dēļ mēs zemojamies – tev labvēlību lūdzam – jo liela tava žēlastība!” Daniēlam bija daudz iemeslu pieminēt un uzslavēt savu uzticību Dievam. Bet viņš atzīstas savas tautas grēkos kā sevis paša darītos. Viņš nāca Dieva priekšā dziļā pazemībā un lūdza pēc Dieva žēlastības savu tautu. Tā ir patiesa, cilvēka cienīga dzīve – kopība ar Dievu un līdzcilvēkiem.

Tagad paraudzīsimies uz muitnieku. Viņš, būdams templī, nespēj pat pacelt acis uz svēto vietu. Viņš nespēj izteikt vārdos, to, kas nospiež sirdi. Jēzus laikā nodokļu iekasētāji (saukti arī par muitniekiem) tika nīsti kā nodevēji un grēcinieki. Acīmredzot šis cilvēks bija nācis pie atziņas un ieraudzījis savu briesmīgo vientulību. To izsaka izmisumā sacītā lūgšana: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!” Grieķu valodā vārds “žēlīgs” ir saistīts ar izpirkšanu. Viņa lūgšanu var tulkot arī šādi: “Dievs, izpērc mani” vai “Dievs, gādā man pestīšanu.” Muitnieks zina, ka viņa dzīvi nevar glābt ar “kosmētisku remontu”, bet gan, rodot izlīgumu ar Dievu. Viņam ir nepieciešams kāds, kas iestātos par viņu un paveiktu to, kas nav paša spēkos. Viņam vajag Glābēju. Un Kristus ir Glābējs, ko Dievs savā žēlastībā ir sūtījis grēka ievainotās un sagūstītās cilvēces glābšanas dēļ.

Šī līdzība, savā ziņā, ir vadmotīvs Jēzus ciešanu stāstam. Dieva Dēls dodas uz Jeruzalemi, lai atdotu savu dzīvību un, upurēdams sevi, izpirktu grēciniekus. Viņš, būdams taisns, uzņēmās mūsu vainas smagumu, tā piepildīdams taisnību, ko neviens cilvēks nebūtu spējis sasniegt. Tāpēc Jēzus varēja sacīt: “Šis nogāja savās mājās attaisnots.” Tas ir Dieva spriedums un vienlaikus Viņa dāvana cilvēkam. Šajā īsajā teikumā ir ietverta visa Evaņģēlija būtība. Grēcinieks ieiet templī vainas nospiests, bet iziet attaisnots. Ne tāpēc, ka viņš to būtu pelnījis, ir labojies vai vismaz zvērējis laboties. Bet tāpēc, ka Dievs savā žēlastībā grib, “lai visi cilvēki tiktu glābti un nāktu pie patiesības atzīšanas.” (1Tit2:4). Tas ir iemesls, kādēļ mūsu ticība un cerība sniedz drošību un mieru.

Ne mūsu grēki, ne mūsu tikumi nevar mūs attaisnot Dieva priekšā. To var tikai Kristus. Mārtiņš Luters ir sacījis: “Dievs visu rada no nekā. Tāpēc, kamēr cilvēks nav kļuvis par neko, Dievs no viņa neko nevar radīt.” Citiem vārdiem, kamēr cilvēks nav ieraudzījis un atzinis savu grēcīgumu, atšķirtību un nespēku, Dievs nevar viņu darīt par jaunu cilvēku Kristū. Muitnieks nostājās Dieva priekšā kā tukšs trauks un tāpēc varēja tikt piepildīts. Tas ir grēku nožēlas un piedošanas dziedinošais spēks.

Dārgie draugi, katrā dievkalpojumā mēs, savā ziņā, atrodamies starp šiem līdzībā pieminētajiem cilvēkiem. Un tad izšķirošs nav mūsu grēku vai labo darbu daudzums, bet gan tas, uz ko mēs paļaujamies, stāvot Dieva priekšā. Ja paļaujamies uz sevi, mēs aizejam mājās tieši tādi, kādi atnācām – ierāvušies sevī. Bet, ja paļaujamies uz Kristu, mēs aizejam mājās ietērpti Viņa taisnībā un piepildīti ar Viņa klātbūtni.

Un pavisam drīz mēs kļūsim par šī apsolījuma dalībniekiem. Kungs, kas glābj un attaisno grēcinieku, mūs aicinās pie Sava galda. Lai garā nabagie, izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības taptu piepildīti. Kad mēs dziedam: “Ak tu, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums,” Dievs nekavējas atbildēt uz šo lūgšanu. Viņš ne tikai piedod, bet sniedz mums savu Dēlu, mūsu dvēseļu Sargu un Ganu. Un, Viņu uzņēmuši, mēs dosimies mājās taisnoti un svētīti. Āmen.