Mīļie brāļi un māsas Kristū!

Pļaujas svētkos mūsu skatiens top vērsts uz to, ko esam saņēmuši. Mēs pateicamies Dievam par zemi un tās augļiem, par maizi uz mūsu galda, par visu, kas izaudzis un nobriedis. Tomēr Bībelē maizes jēdziens ir plašāks, tas aptver vairāk nekā tikai pārtiku.

Mārtiņš Luters Mazajā katehismā, skaidrojot lūgumu – “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien” – pie dienišķās maizes pieskaita visu, “kas nepieciešams miesas uzturam un vajadzībām, proti: ēdiens, dzēriens, drēbes, kurpes, māja, sēta, lauki, lopi, nauda, manta, labs laulāts draugs, labi bērni, laba saime, labi un uzticīgi kungi, laba valdība, labs gaiss, miers, veselība, kārtīga dzīve, gods, labi draugi, uzticami kaimiņi un tā joprojām.”

Tāpēc Pļaujas svētkos mūsu pateicība sniedzas daudz tālāk par maizi uz galda. Tā aptver visu dzīvi un visu, kas mums tajā ir dots: mūsu ģimene, bērni un mazbērni, mājas, darbs, draudze, zeme, valsts, kurā dzīvojam; miers; spējas strādāt, domāt, radīt un mīlēt. Un raugoties no šāda skatu punkta, varam sev uzdot vienkāršu jautājumu: “Cik daudz no tā visa es esmu pats sagādājis un radījis?” Un, ja būsim pavisam godīgi, mums nākas atzīt, ka mūsu nopelns pie tā visa nav nemaz tik liels.

Piektajā Mozus grāmatā mēs lasām Mozus atgādinājumu tautai, par to, kā Dievs viņus veda uz labu zemi – “uz zemi, kur ielejās un kalnos ūdens upes, avoti un urdzes! Tā ir zeme, kur kvieši, mieži, vīnogulāji, vīģes koki un granātāboli, tā ir zeme, kur olīveļļa un medus(..), kur akmeņi no dzelzs un kur kalnos tu izraksi varu.” Un tad viņš piekodina, sacīdams: “Kad ēdīsi līdz sātam, tad slavē Kungu, savu Dievu, par labo zemi, ko Viņš tev devis.” Tas ir stāsts par to, ka mūsu darba un dzīves augļi ir iespējami tāpēc, ka Dievs tam ir radījis priekšnoteikumus kā dāvanu mūsu daudzajām iespējām.

Mēs esam strādājuši, mācījušies, būvējuši, krājuši, rūpējušies par saviem bērniem un ģimeni. Un tas tiešām ir labi. Bet mūsu sasniegumu un pūliņu augļi ir bijuši iespējami tāpēc, ka Dievs mums tam visam ir devis neiedomājamu svētību. Neviens no mums nav pats sevi radījis. Mēs esam tāpēc, ka reiz divi cilvēki satikās un iemīlēja viens otru. Mēs ienācām jau esošā pasaulē, kuras pamatos Dievs ir ielicis savu kārtību. Tāpēc pavisam droši var sacīt, ka viss, kas mums pieder un ko mēs esam sasnieguši, ir Dieva dāvana. Tas arī ir iemesls pateicībai par visu, kas mums ir.

Taču piektajā Mozus grāmatā mēs atrodam pārsteidzošu brīdinājumu. Cilvēkam briesmas draud ne tikai tad, kad viņam nekā nav. Tās var izrādīties daudz bīstamākas, kad cilvēkam ir viss. Kad esi paēdis, kad tev ir laba mājasvieta, un dzīve šķiet sakārtota un droša, tad Raksti saka – uzmanies, “neturi augstu prātu un neaizmirsti Kungu, savu Dievu(..) nesaki savā sirdī: mans stiprums un manu roku spēks man ir devis visu šo labklājību!”

Ir trīs vārdi, kas iezīmē cilvēka ceļu prom no gaismas, kas ved lejup: “Es”, “Mans”, “Pats”. Tie ir mūsu laikmetu raksturojošie vārdi. Mana dzīve. Mani panākumi. Mana izvēle. Mana pašrealizācija. Es pats nosaku, kas esmu. Es pats veidoju savu dzīvi. Panākumi, personiskā izaugsme un vēlēšanās kaut ko sasniegt pati par sevi nav nekas slikts. Tāpēc mums ir dotas dāvanas un talanti, lai mēs tos lietotu. Lejupceļš sākas tad, kad cilvēks pieņem, ka viņš pats ir savas dzīves kungs.

Kā sacīja ķēniņš Zālamans: “Pirms bojāejas nāk lepnība un pirms krišanas – augstprātība!” (Sak.v. 16:18) Augstprātība un lepnība uzbur neesošu realitāti. Lai arī cik skaistā tā izskatītos, tā ir tikai ilūzija. Apustulis Pāvils saka: “Ja kāds iedomājas, ka viņš ir nezin kas, nebūdams nekas, tāds maldina pats sevi.” (Gal 6:3). Kas var būt vēl nožēlojamāks par dzīvi, kurā cilvēks nemitīgi mēģina izliktie par to, kas viņš nav? Mēģinot sevi pasludināt par savas dzīves kungu, cilvēks sevi piesien pie tā, kas ir neīsts un zūdošs. Tā ir dzīve, kas riņķo vienīgi ap sevi, ap savu Es. Tas pavisam noteikti ir ceļš uz vilšanās ieleju. Pravietis Jesaja atgādina pavisam vienkāršu patiesību: “Visa radība ir kā zāle, viss tās jaukums kā ziedi laukā! Nokalst zāle, novīst ziedi, ja tiem uzpūš Kunga dvesma, tiešām, ļaudis ir kā zāle!” (Jes40:6, 7)

Mēs esam cilvēki, mēs pagurstam, novecojam. Un reiz visu, ko šodien saucam par savu, mums būs jāatstāj. Lepnība mēģina pārliecināt “zāles stiebru”, ka tas ir varens un mūžīgs. Bet pazemība nemitas atgādināt patiesību: “Es neesmu Dievs, es esmu cilvēks, kuram Dievs ir devis dzīvību un visu citu.” Te atklājas savāds paradokss. Lepnība paaugstina cilvēka ego, bet vienlaikus padara niecīgu viņa dzīvi. Savukārt pateicība pazemina ego, bet paceļ cilvēka sirdi un prātu pie Dieva. Tieši tad cilvēka dzīve iegūst daudz lielāku, plašāku dimensiju. Dzīve kopībā ar Dievu ir iespēju pilna!

Tad mana ģimene vairs nav tikai “mans projekts” – tie ir cilvēki, kurus Dievs man uzticējis. Mana zeme nav tikai īpašums – tā ir dāvana, par kuru esmu atbildīgs. Mana valsts nav tikai vieta, kurā dzīvoju – tā ir kopība, kurā esmu aicināts ar atbildību un cieņu kalpot tuvākajam.

Šodienas Evaņģēlijā Jēzus saka mācekļiem vārdus, kas Pļaujas svētkos iegūst īpašu skanējumu: “Paceliet savas acis un skatiet druvas.” Paceliet acis. Tas ir virziens. Mācekļi tajā brīdī domāja par ēdienu. Viņi mudināja Jēzu: “Rabi, ēd!” Bet Jēzus atbildēja: “Man ir ēdiens, ko ēst, kuru jūs nepazīstat.” Un tūlīt pats paskaidro: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un piepildīt Viņa darbu.” Kristū mēs ieraugām pavisam citu dzīves veidu. Atceraties, lepnība saka – Mans spēks, manas rokas, mana dzīve. Kristus saka – Es piepildu sava Tēva gribu, kas mani ir sūtījis. Tas ir Viņa darbs, Viņa tīrums. Jēzus dzīve nav noslēgta Viņā pašā. Tā ir dzīve pilnīgā sadraudzībā ar Tēvu un Svēto Garu.

Taču Kristus nav nācis tikai parādīt mums labāku dzīves modeli. Ja tas tā būtu, tad Jēzus mums sacītu – centieties būt pazemīgāki, pateicīgāki un dievbijīgāki. Taču evaņģēlijs ir priecīga vēsts, jo tā mums atklāj patiesību. Mēs nevaram uzkāpt pie Dieva un novest to lejup. Dievs pats Kristū ir nācis pie mums. Viņš ir ienācis mūsu trauslajā un īsajā dzīvē. Viņš ir nācis pie cilvēka, kurš atkal un atkal ieslēdzas sevī – savā “es”, savā “mans”, savā “pats”.

Kristus ir atmaskojis grēka – paštaisnības un lepnības – postošo dabu. Jēzus sacīja: “(Velns) no iesākuma ir bijis cilvēka slepkava un nav pastāvējis patiesībā, jo viņā nav patiesības(..) viņš ir melis un melu tēvs.” Jēzus labprātīgi sevi nodeva velna verdzībā mītošu cilvēku rokās un tie pasniedza Viņam lielāko, kas tiem bija, – nāvi. Pie krusta mēs visskaidrāk ieraugām lejupvērsta, tumsā mītoša cilvēka nožēlojamumu – verdzību nāvei. Tāpēc Kristus mira un augšāmcēlās par un dēļ mums. Viņš ir izdarījis to, ko mēs paši nekad nespētu izdarīt – atklāja patiesību par Dieva radītā cilvēka dzīvi. Kristus dēļ mūsu dzīve vairs neapstājas pie mums pašiem, mēs varam raudzīties augšup un tiekties pēc tā, kas augšā, arī tad, ja esam kādā brīdī pakrituši.

Jēzus sacīja mācekļiem un arī mums šodien saka: “Es jūs sūtīju pļaut to, kur jūs neesat pūlējušies. Citi ir strādājuši, bet jūs esat ienākuši viņu darbā.” Arī mēs dzīvojam no tā, kur paši neesam pielikuši pūles. Un visdziļākajā nozīmē tas attiecas uz mūsu glābšanu. Mēs neesam nekā izdarījuši sevis glābšanas dēļ. Kristus to paveica mūsu dēļ. Mēs pateicamies par mums atklāto patiesību: “Es dzīvoju no Dieva žēlastības.”

Tāpēc pateicība ir kas vairāk nekā pieklājīgs “paldies” Dievam par to, ka mums labi klājas. Pateicībā ir viens no veidiem kā mēs apliecinām patiesību par savu dzīvi. Mēs dzīvojam no tā, ko esam saņēmuši. Kā apustulis Pāvils raksta: “Jo Viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam.” (Ap.d.17:28) Un apustulis Jēkabs, turpinot šo domu, saka: “Jebkurš labs devums un jebkura pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva.” (Jēk1:17) Mēs dzīvojam ar skatu uz augšu, kur ir gaisma un dzīvība. Tas mūs vispatiesāk apraksta kā cilvēkus.

Pļaujas svētkos mēs esam pateicīgi par maizi. Par cilvēkiem, ar kuriem to dalām – ģimeni un bērniem. Par mājām un darbu. Par mūsu zemi un valsti. Par draudzi un ticību. Par katru dienu, kuru saņemam. Un pāri visam – par Kristu, kurš pats ir dzīvības Maize. Pateicība paceļ mūsu acis no dāvanas pie tās Devēja. Tas ir augšup vērsts skatiens, tā ir uz dzīvību un gaismu vērsta dzīve. Mums nav jākļūst par to, kas mēs neesam, jo tas, kas mēs esam Kristū, ir lielākais, kas vien ar mums var notikt. Kā apustulis Pāvils saka: “Mēs esam Dieva bērni(..), ja bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki.” (Rom8:16,17) Un tas nozīmē – dzīvot no Dieva žēlastības.

Jā, mēs esam tikai cilvēki, mūsu dienu skaits “zem šīs saules” nav mūžīgs, bet tas nepadara mūsu esību niecīgu. Mūsu dzīve ir Dieva dota. Mēs esam Dieva mīlēti un svētīti, Kristus atpirkti, un Viņā esam tapuši par mūžības mantiniekiem. Par visu to lai pateicība Dievam!

 Āmen.