Jēzus līdzībā tiek aprakstīts kalps, kurš savam kungam ir parādā desmit tūkstošus talentu. Šī summa ir apzināti pārspīlēta, lai pasvītrotu parāda neatmaksājamību. Tas nav parāds, ko iespējams segt, cītīgāk strādājot, rūpīgāk taupot vai lūdzot papildu laiku. Tomēr kalps krita pie zemes un lūdzās: “Pagaidi uz mani, es visu samaksāšu.” Šis solījums ir absurds. Kalps iedomājas, ka šo parādu ir spējīgs atdot.

Taču ķēniņš viņam nedod vairāk laika. Viņš piešķir kaut ko nesalīdzināmi lielāku. Viņš apžēlojas, atbrīvo kalpu un atlaiž parādu. Kalps lūdza laiku, bet ķēniņš iedeva brīvību.

Šī līdzība ir par to, kā Dievs rīkojas. Te parādās būtisks aspekts. Ķēniņš neskatās uz parādu, bet uz cilvēku, kuru parāds draud pazudināt. Jā, parāds ir, un ķēniņš to nenoliedz, nedz piever acis uz to. Taču viņa priekšā stāv ne tikai parādnieks, bet cilvēks, kura nākotne sabrūk zem parāda, ko viņš nekad nevarēs atmaksāt. Ķēniņa reakciju nosaka līdzcietība. Kalps iziet atbrīvots no parāda; viņam tiek dāvāta nākotne.

Tad notiek paradoksāls pavērsiens. Kalps satiek savu darba biedru, kurš viņam ir parādā simts denāriju. Nav šaubu, simts denāriju nav niecīga summa. Kalps varēja pamatoti teikt: “Tu man esi parādā.” Taču svarīgs ir situācijas konteksts. Ķēniņš aiz parāda redzēja cilvēku. Apžēlotais kalps, skatīdamies uz savu biedru, redzēja tikai simts denāriju. Un, to sagrābis pie rīkles, sacīja: “Atdod, ko esi parādā!”

Parādnieks nokrita viņa priekšā un lūdza: “Pagaidi uz mani, es visu samaksāšu.” Tie ir identiski vārdi ar tiem, ar kuriem pirms brīža viņš pats, ceļos nometies, lūdzās savu kungu. Un tapa apžēlots. Nevar taču būt tik īsa atmiņa? Te noteikti ir kas dziļāks.

Mūsu spējas atcerēties mums nodarīto ir teju apbrīnojamas. Mēs atceramies sen sacītus vārdus, nodevību, pazemojumu, neizpildītu solījumu. Tas lēnām izmaina mūsu skatījumu – cilvēka vietā mēs redzam to, ko viņš mums ir nodarījis: mani nodeva, pameta, meloja, aizvainoja...

Kristīgā piedošana nenozīmē izlikšanos, ka parāds ir mazsvarīgs. Piedot nenozīmē sacīt: “Ak, tas taču sīkums. Man tas neko nenozīmē.” Piedošana nesauc ļaunu par labo. Tāpēc īpaši nozīmīgi ir Pāvila vārdi šodienas lasījumā: “Stāviet stingri, apjozušies ar patiesību.” Piedošana balstās patiesībā. Tā saka: “Tas bija netaisni, sāpīgi, bet es neļaušu šim nodarījumam noteikt manu nākotni.”

Piedošana nenozīmē būt iecietīgam pret netaisnību. Arī izlīgumam ir nepieciešams, lai tas, kurš nodarījis pāri, spētu atzīt: es to izdarīju, tas bija nepareizi. Piedod man. Ko es varu darīt, lai labotu nodarīto? Mēs to netieši dzirdam Jēzus līdzībā. Neviens no kalpiem savu parādu nenoliedz. Grēku nožēla iesākas brīdī, kad pārstājam attaisnot savu netaisno rīcību un atzīstam vainu.

Taču apustulis Pāvils saka vēl ko būtisku: “Mūsu cīņa nav pret miesu un asinīm.” Šie vārdi ir īpaši nozīmīgi, piedzīvojot pāridarījumu. Sāpes var radikāli mainīt veidu, kā mēs uzlūkojam otru cilvēku. Cilvēks, kurš nodarījis pāri, viegli kļūst par ienaidnieku. Mēs atceramies viņa vārdus, pārcilājam nodarīto, gaidām dienu, kad viņš beidzot sapratīs, ko ir izdarījis. Pamazām šis cilvēks aizņem arvien lielāku daļu mūsu domu pasaules.

Taču Pāvils saka – mūsu cīņa nav pret cilvēku, bet pret ļaunumu, kas darbojas arī mūsos. Ļaunumam ir destruktīva tendence vairoties: kāds ievaino mani – un es ievainoju citu; kāds mani pazemo – un es iemācos pazemot; kāds mani ienīst – un naids sāk augt manī. Tad ļaunums, kas mani sasniedzis, ir atradis vēl vienu cilvēku, caur kuru turpināt savu ceļu.

Jēzus līdzības noslēgumā izskan ļoti svarīgs vārds: “Tā arī mans debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosiet.” Savam brālim. Pāridarījums nedrīkst aizēnot cilvēku. Starp personu un tās rīcību nav liekama vienādības zīme.

Tieši tas notiek Jēzus līdzībā. Ķēniņa namā ļaunuma ķēde tika pārrauta – parāds piedots, kalps atbrīvots. Bet ārpus ķēniņa nama viņš nekavējoties atgriežas pie vecās kārtības: parāds, prasība, vardarbība, cietums. Žēlastība viņu bija atbrīvojusi, bet viņš atgriezās rēķinu pasaulē.

Šeit kļūst skaidrs, ka piedošana ir garīgas pretošanās akts. Tā ir atteikšanās ļaut ļaunumam, kas mani satvēris, turpināt savu ceļu caur mani. Piedošana nenoliedz taisnīgumu, neatceļ patiesību un ne vienmēr atjauno uzticēšanos. Dažām brūcēm vajadzīgs ilgs laiks, lai sadzītu; dažas attiecības nekad vairs neatgriežas iepriekšējā stāvoklī. Taču piedošana atsakās ļaunumam ierādīt vietu nākotnē.

Tomēr šeit nepieciešama piesardzība. Piedošana bieži tiek padarīta par jaunu prasību: “Tu esi kristietis, tev ir jāpiedod.” Bet Jēzus līdzība nesākas ar kalpa spēju piedot. Tās centrā ir Ķēniņš, kurš apžēlojās. Viņš redzēja vairāk nekā parādu. Viņš redzēja cilvēku. Viņš atlaida parādu. Viņš viņu atbrīvoja.

Kristīgā piedošana iesākas ar atcerēšanos, kā Dievs ir uzlūkojis mūsu parādus. Iespējams, ir parādi, ko esam nesuši savās sirdīs gadiem. Varbūt ir kāds, kuru vairs neuzlūkojam kā cilvēku, bet tikai kā kādu, kas mums nodarījis pāri. Tāpēc Evaņģēlijs mūs ved atpakaļ pie Dieva klātbūtnes. Uz vietu, kur tiek runāta patiesība par mūsu pašu parādu un kur Dievs mūs uzlūko ar līdzjūtību. Tur parāds tiek atlaists un durvis uz nākotni top atvērtas.

No šīs vietas mēs varam sākt lēno, dažkārt sāpīgo ceļu uz izlīgumu. Lai kādu dienu atkal spētu šo cilvēku uzlūkot kā brāli vai māsu. Iespējams, svarīgākais jautājums, ko Jēzus mums uzdod, nav tikai kam man jāpiedod? Bet arī ko es redzu, kad skatos uz cilvēku, kurš man ir parādā? Parādu vai arī cilvēku, par kuru Kristus ir miris? Tāpēc aizvien paturēsim prātā Dieva laipnību. Un pieminēsim, no kā mēs dzīvojam – no žēlastības.

Āmen.




Fotoalbums "Pļaujas svētki. Svētdienas skolas sākums" >>