Citi notikumi mūsu draudzē >> 

    


Svētruna Svētā Gara svētkos

Dārgie brāļi un māsas Kristū. Dzīvē ir brīži, kad piedzīvojam vientulības sajūtu. Biežāk tas notiek saskaroties ar ciešanām, slimību vai zaudējumu. Vēl skaudrāk to izjūt tie, kas sasnieguši vecumdienas. Šo pieredzi ne vienmēr pavada lieli un dramatiski notikumi. Tas mēdz notikt uz ierasto ikdienas notikumu fona, kad šķiet apkārtējais troksnis uz brīdi apklust un prātu pārņem domas: “Vai kādam interesē mana dzīve ar tās raizēm, skumjām un šaubām?”

Mūsdienās daudz runā par brīvību, progresu, tehnoloģijām, psiholoģiju un pašrealizāciju. Mēs esam iemācījušies ceļot tālāk, sazināties ātrāk un kontrolēt vairāk lietu, nekā iepriekšējās paaudzes spēja pat iedomāties. Tomēr, neskatoties uz iepriekš minēto, cilvēka sirds aizvien ir nemierīga, satraukta un garīgi iztukšota. Tieši par šo stāvokli Kristus runā šodienas Evaņģēlijā. “Kas Mani mīl, tas Manu Vārdu turēs, un arī mans Tēvs to mīlēs, un Mēs nāksim un taisīsim pie viņa mājas vietu.”

Tie ir pārsteidzoši vārdi. Kristus nesniedz padomus kā labāk dzīvot. Viņš nepiedāvā morālu sistēmu vai reliģisku filozofiju. Viņš runā par Savu klātbūtni pie cilvēkiem. Vasarsvētku lielais brīnums nav vēja šņākoņā, uguns mēlēs vai pēkšņā svešu valodu zināšanā. Vislielākais brīnums ir dzīvā Dieva mājošana Savu ļaužu vidū.

Viscaur Rakstos cilvēks ilgojas pēc Dieva klātbūtnes. Vecajā Derībā Dieva godība piepildīja saiešanas telti tuksnesī. Vēlāk Viņa klātbūtne piepildīja Templi Jeruzalemē. Šie notikumi atgādināja Israēlam, ka Dievs nav pametis Savu tautu. Bet tagad Kristus runā par kaut ko vēl lielāku. Caur Viņu Dievs vairs nemīt tikai cilvēku rokām celtā ēkā. Caur Svēto Garu Dievs iemājo Savā Baznīcā un to cilvēku dzīvē, kas Viņam tic.

Šo dievišķo klātbūtni neizraisa cilvēka emocijas vai garīgi sasniegumi. Tā tiek piešķirta caur līdzekļiem, kuros Kristus apsolīja darboties un būt tajos klātesošs. Svētajā Kristībā Svētais Gars savieno cilvēku ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Tas, kas ārēji šķiet parasts ūdens, savienots ar Dieva Vārdu, kļūst par mazgāšanu atdzimšanai un jaunas radības sākumu. Proti, kristīgā dzīve nesākas ar cilvēka lēmumu, bet gan ar dievišķu žēlastību pie cilvēka. Baznīcas vēsturē Dieva Gars turpina uzturēt ticību caur Evaņģēliju, grēku piedošanu un Svēto Vakarēdienu. Šajos žēlastības līdzekļos Kristus patiesi ir klātesošs Savas tautas vidū. Tas ir pestīšanas piepildījums – Dievs atjauno kopību ar kritušo cilvēci.

Taču Dieva žēlastība atklāj arī neapgāžamu patiesību par cilvēku. Mēs paši nekad nespētu nedz saredzēt, nedz noticēt šim brīnumam. Saskaņā ar Rakstiem, grēks ir ievainojis mūsu spēju objektīvi atzīt savu kritušo dabu. Dieva nepazīšana mums liek koncentrēties vienīgi uz sevi. Šī iemesla dēļ, lai arī kā mēs meklētu pēc miera un jēgas savai dzīvei, mēs aizvien to meklējam tur, kur tās nemaz nav.

Tieši tāpēc Jēzus apsola sūtīt Svēto Garu. “Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā vārdā, mācīs jums visu un atgādinās jums visu, ko esmu jums runājis.” Svētais Gars nenāk, lai aizstātu Kristu. Viņš nenes jaunu mācību – augstāku garīgu patiesību. Gars pagodina Kristu. Tas ir izšķiroši svarīgi. Katrā laikmetā ir bijušas balsis, kas aicinājušas meklē garīgumu bez grēku nožēlas, mistisku pieredzi bez krusta, reliģiju bez krustā sistā Kristus. Bet Svētais Gars vienmēr ved pie Jēzus. Apustulis Pāvils saka: “Mēs sludinām krustā sisto Kristu, kas jūdiem ir piedauzība, bet pagāniem – muļķība(..) bet tiem, kas tiek izglābti, tas ir Dieva spēks un Dieva gudrība.” (1kor 1:18-24) Svētā Gara gaismā krusts kļūst par dievišķās mīlestības apliecinājumu. Bez Svētā Gara piedošana būtu vien piekāpšanās zīme. Bet ar Garu piedošana kļūst par spēku, kas sarauj nāves un naida važas. Bez Gara Evaņģēlijs būtu tikai vārdi. Ar Garu šie paši vārdi kļūst par gudrību un dzīvību.

Vēl apustulis Pāvils saka: “Miesiskais nespēj uzņemt to, kas nāk no Dieva Gara, jo tas viņam ir muļķība.” (1Kor 2:14) Kristietība nenoniecina saprātu. Taču ar saprātu vien ir par maz, lai izprastu Dieva un pestīšanas noslēpumu. Šī izpratne mums tiek dota kā dāvana. Svētais Gars dziedina mūsu prātu ar Dieva gudrību. Tā ir neatņemama pestīšanas sastāvdaļa. Dziedināta atziņa atpazīts patiesību, labestību, skaistumu un visbeidzot Kristū saskata Dieva godību.

Tāpēc Vasarsvētki nav tikai emocionāla sajūsma vai reliģiska entuziasma izpausme. Vasarsvētki ir Apgaismība. Un apustuļi ir tam pierādījums. Pirms Vasarsvētkiem viņi bija nobijušies, apmulsuši, noslēpušies aiz aizslēgtām durvīm. Viņi bija daudzkārt dzirdējuši Kristus vārdus, redzējuši brīnumus. Tomēr aizvien pilnībā nesaprata notiekošā būtību. Bet, kad atnāca Svētais Gars, pēkšņi viņiem Raksti kļuva saprotami, krusts ieguva jēgu. Viņu bailes pārvērtās drosmē. Evaņģēlijs, kas reiz viņus mulsināja, kļuva par viņu dzīves pamatu.

Tas aizvien ir Svētā Gara darbs līdz pat mūsdienām. Viņš uzrunā un apgaismo sirdi, ļaujot noticēt un uzticēties Kristum. Viņā atpazīt savu Glābēju! No tā izriet miers, par kuru runā Jēzus: "Es jums atstāju mieru, savu mieru Es jums dodu. Es dodu jums ne tā, kā pasaule dod."

Arī pasaule runā par mieru. Taču parasti šis miers ir atkarīgs no daudziem apstākļiem – veselības, stabilitātes, labklājības, varas, politiskās drošības un panākumiem. Šāds miers ir trausls. Tas var izzust vienas dienas laikā. Mēs to esam pieredzējuši. Karš Ukrainā ir atgādinājis mūsu paaudzei, cik ātri var sabrukt mūsu radītā lietu kārtība un cik nedroši ir tās "stiprie" pamati.

Kristus runā par daudz dziļāku mieru. Nevis nolieguma mieru. Nedz par bēgšanu no realitātes vai virspusēju optimismu. Kristus miers rodas no izlīguma ar Dievu – pārliecības, ka grēki ir piedoti, nāve ir uzvarēta un mūsu dzīvība ir apslēpta dzīvības Dievā. Tāds miers spēj dot spēku un cerību pat ciešanās. Šis miers piemita pirmajiem mocekļiem, svētajiem martīriem, mūsu tēviem un mātēm, kas piedzīvoja karus un izsūtījumu. Tie kopa ticību un nesa to sirdī cerību zaudējumu un pārbaudījumu laikā. Kristus miers nav atkarīgs no apstākļiem, tas ir Svētā Gara klātbūtnes iedots.

Visbeidzot, Vasarsvētki mums atgādina, ka arī Baznīca ir radīta ar šo dievišķo dāvanu. Baznīca nav tikai institūcija vai kultūras mantojums. Tā ir Gara radīta sadraudzība ap Kristu. Sadrumstalotā un trauslā pasaulē Baznīca ir vieta, kur tiek pasludināta piedošana, nastas tiek noņemtas, un Kristus klātesošs Vārdā un Sakramentā. Tāpēc kristieši aizvien pulcējas dievkalpojumā. Draudzes kopībā Jēzus uzrunā, piedod un paēdina izsalkušos. Tas ir veids kā Viņš uzceļ Savu mājvietu mūsu vidū. Viņš nāk pie Savas draudzes ar Savām žēlastības, piedošanas un dzīvības dāvanām. Tas ir Vasarsvētku brīnums, noslēpums un prieks.

Svētītus Vasarsvētkus mums visiem!

Āmen.

Fotoalbums "Vasarsvētki mūsu draudzē" >>