Citi notikumi mūsu draudzē >> 

Lūgšana ir sirds spogulis

Šodienas Evaņģēlijā Jēzus runā par lūgšanu. Viņa sacītais ir vienlaikus intriģējošs un mulsinošs. “Patiesi, patiesi es jums saku: ko vien jūs Tēvam manā vārdā lūgsiet, Viņš jums dos.” Šie vārdi atklāj jautājumus, kas cilvēci ir pavadījuši visos laikos – pēc kā visvairāk kārojam? Ko mēs lūdzam? Un kādēļ to lūdzam? Kāds sludinātājs draudzi mācīja, sacīdams: "Dievs ir kā naftas urbums, to vajag tikai pumpēt! Viņš jums visu iedos!" Kā tad ir ar lūgšanu un mūsu vēlmēm?

Baznīca šodienas Evaņģēlijam līdzās ir likusi lasījumu par ķēniņu Salamanu. Viņš, būdams gados jauns un pārņemot sava tēva Dāvida troni, nostājās milzīgas atbildības priekšā. Viņa rokās nonāca vara, iespējas un nākotne. Šī izaicinājuma priekšā Dievs viņam sacīja: “Lūdz man, ko lai tev dodu?” Šis pavisam noteikti ir viens no nozīmīgākajiem jautājumiem visā Rakstu vēsturē. Jo tieši lūgšana atklāj cilvēka sirdi vairāk nekā viņa vārdi vai ārējais tēls. Salamans nelūdza nedz bagātību, nedz ienaidnieku nāvi vai ilgu mūžu. Viņš lūdza gudru un dzirdīgu sirdi. Un tas Dievam patika. Dievs vēlas cilvēkam dot vairāk nekā tikai materiālu un taustāmu labumu.

Mūsdienu cilvēks dzīvo pasaulē, kurā gandrīz viss ir pārvērsts vēlmēs un vajadzībās. Reklāmas, politika, tehnoloģijas un sociālie tīkli nemitīgi atkārto vienu un to pašu – tev vajag vairāk! Vairāk drošības, vairāk ietekmes, vairāk baudu, vairāk kontroles pār savu dzīvi. Tas neizbēgami pieradina pie domas, ka laba dzīve pamatojas komfortā, tehnoloģijās vai ekonomiskā stabilitātē. Taču vēsture rāda ko citu.

Eiropas sabiedrība divdesmitajā gadsimtā piedzīvoja milzīgu tehnoloģisku progresu, kas solīja neapturamu labklājību un vispārēju uzplaukumu. Taču tā vietā tapa koncentrācijas nometnes, gulagi un kari nepieredzētā mērogā. Cilvēcei tika dota sāpīga pieredze – izglītība pati par sevi nepadara cilvēku gudru. Zināšanas vien nepadara cilvēku labu. Civilizācija var būt attīstīta, un tomēr cilvēks tajā var dzīvot ar dziļi ievainotu sirdi. Mēs nedrīkstam to aizmirst. Tādēļ Salamans lūdza nevis spēku, bet gudrību. Nevis vairāk varas, bet sirdi, kas spēj atšķirt labo no ļaunā. Sirdi, kas spēj līdzcietīgi uzlūkot tuvāko.

Jēzus evaņģēlijā māca mācekļiem lūgt Tēvu Viņa vārdā. Taču te atklājas cilvēkā mītošās grēka sekas – mēs gribam Dieva palīdzību, bet ne pašu Dievu. Proti, gribam mieru, bet ne atgriešanos no grēka. Gribam svētību, bet ne paklausību. Gribam drošību, bet ne uzticēšanos. Līdz ar to pat lūgšana var kļūt par mēģinājumu panākt savu gribu. Tas ir senais kārdinājums, ar ko cilvēks sastapās jau Ēdenes dārzā. Un tas aizvien dzīvo, tikai modernā veidā. Cilvēks tiecas būt pašpietiekams — noteikt to, kas ir labs un ļauns, kas ir patiesība un kas ir identitāte. Taču rezultāts nav lielāka brīvība, bet dziļāks apjukums. Informācijas daudzums nav padarījis mūs dzīvesgudrākus. Pieaugošā saziņa sociālajos tīklos nav paglābusi cilvēkus no vientulības. Ir izveidojusies virtuāla sabiedrība ar neskaitāmiem "burbuļiem", bet vienlaikus ir pieaugusi nespēja saprast vienam otru. Šo iemeslu dēļ mūsu laikmets aizvien vairāk cieš no tā, ko varētu saukt par atziņas ievainojumu. Cilvēks nespēj skaidri redzēt ne Dievu, nedz sevi pašu.

Tādēļ Jēzus saka ļoti svarīgus vārdus: “Tēvs pats jūs mīl.” Tas ir iedrošinājums uzticēties. Dievs nav tālumā mītošs valdnieks, kuru īpaši jāpierunā, lai gūtu Viņa labvēlību. Kristū mēs ieraugām, ka Dievs mīlestībā ir pievērsies cilvēkam. Tā ir evaņģēlija sirds! Jēzus saka: “Lūdziet manā vārdā!” Šie vārdi nenozīmē tikai pievienot lūgšanai frāzi “Jēzus vārdā”. Lūgt Kristus vārdā nozīmē lūgt saskaņā ar Viņa gribu. Tas nozīmē iepazīt Kristu tik dziļi, līdz sirds pamazām noskaņojas vienā ritmā ar Viņa sirdi. Senajā pasaulē sūtnis pārstāvēja valdnieku. Viņš runāja Kunga vārdā, kurš viņu bija sūtījis. Viņam pazemībā bija jāpieņem sava valdnieka griba un nodomi.

Līdzīgi ir ar kristīgu lūgšanu. Jo vairāk cilvēks pazīst Kristu, jo vairāk mainās viņa lūgšanas. Tās kļūst mazāk vērstas uz savām iegribām un vairāk uz Dieva valstību, patiesību un mīlestību. Tieši šeit slēpjas arī patiesā gudrība. Evaņģēlijā mēs redzam, ka visdziļākā gudrība nav tikai spēja pieņemt pareizus lēmumus, bet gan Kristus atzīšana. Jo bez Kristus cilvēks var būt izglītots, ietekmīgs un spēcīgs, bet vienlaikus dziļi apmulsis un nomaldījies. Savukārt tas, kurš pazīst Kristu, sāk redzēt pasauli Dieva gaismā. Kā Jēzus sacīja: “Bez manis jūs neko nespējat darīt.” (Jņ15:5)

Tādēļ kristīga lūgšana nav mēģinājums piespiest Dievu piepildīt mūsu gribu. Tā ir cilvēka sirds pārveidošanās Kristus līdzībā. Kristietība nav cilvēka ceļš pie Dieva. Drīzāk tā ir Dieva atnākšana pie cilvēka Kristū. Salamana gudrība Vecajā Derībā ir tikai norāde uz daudz lielāku gudrību — uz pašu Kristu. Jo Viņš ir patiesā Gudrība, kas ienākusi šajā pasaulē. Gudrība, kas nevalda ar spēku. Gudrība, kas neiznīcina grēciniekus, bet gan tos glābj. Tā ir Gudrība, kas pilnībā atklājas krusta upurī. Kā apustulis Pāvils raksta: "Jūs esat Kristū Jēzū, kas mums ir gudrība no Dieva un taisnība, un svētums, un izpirkšanas maksa." (1Kor 1:30) Kristū tiek dziedināta ne tikai grēka vaina, bet arī atziņa.

Ja šodien Dievs mums jautātu: “Lūdz ko, lai Es tev dodu?” Ko mēs atbildētu? Evaņģēlijs māca mums lūgt: “Kungs, dod man gudru sirdi!” Proti, gudrību atšķirt patiesību no meliem. Gudrību palikt cilvēcīgiem nežēlīgā laikmetā. Gudrību nepazaudēt Kristu informācijas trokšņa pilnā pasaulē. Gudrību redzēt, cik ļoti Tēvs mūs mīl.

Šī gudrība un patiesība ir pats Kristus. Viņš ir ceļš pie Tēva. Viņš ir Dieva gudrība un dziedināšana pieviltajām un apjukušajam cilvēkam. Un Viņš šodien nāk pie mums savā Vārdā un Sakramentā, lai mūsu sirds tiktu dziedināta un piepildīta ar mīlestību, un mēs atrastu dzīvību un mieru savā Kungā. Lai ar pateicību un prieku līdzdalītu Viņa laipnību savā starpā.

Āmen.