Lieldienas ir vieni no skaistākajiem svētkiem. Gan latviskajā gan kristīgajā tradīcijās tiek svinēta dzīvības uzvara pār nīcīgo – daba mostas pēc ziemas miega, kapakmens nespēj apturēt Kristus augšāmcelšanos. Kas tajā varētu būt biedējošs?

Ja augšāmcelšanās ir tikai laimīgas beigas stāstam – kaut kas, ko mēs nosvinam un, atstājuši aiz muguras, atgriežamies ierastā dzīves ritmā, – tad tā nav nekas tāds, no kā būtu jābaidās. Bet tad arī Lieldienas nav nekas īpaši nozīmīgs. Ir daudz citu iemeslu svinībām. Bet, ja augšāmcelšanās ir patiess notikums, tad tā ir ne tikai priecīgs notikums, bet kaut kas satriecošs. Augšāmcelšanās izjauc mūsu ierasto izpratni par dzīvi, ciešanām un par mums pašiem.

Šodienas evaņģēlijā sievietes nāk pie kapa nevis ar cerību, bet ar samierināšanos. Viņas nenāk meklēt dzīvību. Viņas nāk apkopt nāvi. Ar svaidāmajām zālēm rokās un skumjām sirdī viņas tuvojas vietai, kas norāda uz beigām, ko izraisa nāve. Sievietes ir gatavas sērot. Gatavas turpināt dzīvot tā, kā viņas to saprot – cerība ir cietusi neveiksmi, jo nāve ir teikusi pēdējo vārdu. Un tomēr tieši tur viņas dzird kaut ko, kas neiederas šajā noskaņā: “Viņš ir augšāmcēlies, un Viņa šeit nav.” Tas, ar ko viņas sastopas, nav vienkārši pārsteidzoši – tas ir neizturami. Un tāpēc viņas bēg. Nevis no nāves, bet no dzīvības, kas ir ielauzusies viņu pasaulē veidā, ko viņas nespēj aptvert.

Šī reakcija nav tik tāla no mums, kā varētu šķist. Arī mēs bēgam, tikai bieži vien ne tik dramatiskā veidā. Mēs nodarbinām savu uzmanību ar virspusēju sīkumainību, lai nebūtu jāsaskaras ar to, kas slēpjas daudz dziļāk. Mēs nodarbinām prātu ar seklu, dažkārt pat nepatiesu informāciju, lai mūs nesasniegtu klusums, kas liek pievērsties patiesībai. Mēs runājam, lasām par citu cilvēku dzīvi, lai nebūtu jāpievēršas tam, kas slēpjas mūsu sirdī. Mūsu lūgšanas var kļūt formālas, atturīgas – lai Dievs nepienāktu pārāk tuvu, lai Viņš neizjauktu to, ko esam iemācījušies kontrolēt.

Marka evaņģēlijā tas nav nejauši izcelts. Neviens īsti nesaprot Jēzu. Jo vairāk Viņš māca un dara, jo lielāks kļūst apjukums. Un tad seko krusts, kas paradoksālā veidā ievieš zināmu skaidrību. Krusts iederas mums pazīstamo lietu kārtībā – cieš nevainīgais, netaisnība gūst uzvaru, un nodevība tiek atmaskota. Šāda pasaule, lai arī sāpīga, ir mums pazīstama. Tā ļauj mums skaidrot savu dzīvi kategorijās, ar kurām esam iemācījušies sadzīvot, – skumjas, vilšanās, aizvainojums. Tās ir smagas, bet vienlaikus zināmas nastas. Tas piešķir formu mūsu pieredzei. Tas pat ļauj saglabāt zināmu kontroles sajūtu, jo spējam izskaidrot, kas ir noticis un kāpēc.

Tieši tāpēc augšāmcelšanās nav tūlītējs mierinājums. Tā apdraud to, ko esam cītīgi būvējuši. Tā apšauba stāstus, ar kuru palīdzību esam piešķīruši jēgu dzīvei. Ja Kristus ir augšāmcēlies, tad pagātne vairs nevar palikt par noteicošo autoritāti. Aizvainojuma un pašattaisnošanās modeļi vairs nevar palikt neskarti. Nāve kā esības robežu mēraukla top apstrīdēta. Un tieši tas satricina mūsu pasauli pašos tās pamatos.

Ir vieglāk ticēt Jēzum, kurš atrodas pagātnē, kuru var pētīt, interpretēt un ievietot kontrolējamā rāmī. Taču augšāmceltais Kristus nav ieslogāms pagātnē. Viņš ienāk, ielaužas mūsu tagadnē. Viņš runā. Viņš aicina, sacīdams: “Seko Man!” Tas ir aicinājums, kas liek celties un izkāpt no komforta zonas.

Vēsts, kas atskan pie kapa, nav abstrakta frāze, bet uz mērķi vedošs apsolījums: “Viņš pirms jums aiziet uz Galileju; tur jūs Viņu redzēsiet.” Kristus negaida, līdz mēs visu sapratīsim un būsim gatavi. Viņš iet pa priekšu un noliek tikšanās vietu. Ceļš ir neatņemama ticības sastāvdaļa.

Galileja šajā kontekstā nav tikai vieta kartē. Tā ir ikdienas dzīves telpa – vieta, kur tiek veikts darbs, kur veidojas attiecības, ieradumi un kur norit dzīve ar tās sarežģījumiem un nepilnībām. Un tieši tur Kristus mums jau ir priekšā. Tas apliecina, ka pestīšana nav pamatota mūsu spējā pareizi atbildēt. Tā ir balstīta Jēzus iniciatīvā. Pat kamēr mēs vilcināmies, pretojāmies vai mēģinām aizbēgt – Viņš jau ir klātesošs. Un Viņš to turpina darīt arī šeit un tagad – mūsu vidū, mūsu laikā, mūsu dzīvē, kas bieži ir tikpat neskaidra un ievainota kā to sieviešu sirdis pie kapa.

Viņš nāk pie mums savā Vārdā – ne kā ideja, par ko diskutēt, bet kā balss, kas uzrunā, sauc un vilina mūs laukā no mūsu slēptuvēm. Viņš nāk Kristībā – nevis kā simbols, bet kā sākums dzīvei, pār kuru nāvei nav varas. Viņš nāk Svētajā Vakarēdienā – ne tikai kā atgādinājums, bet kā Viņa patiesā klātbūtne, kurā Viņš dod sevi mums, lai mēs nepaliktu vieni ar savām bailēm un bēgšanu. Kristus sniedz jaunu dzīvību, jaunu dzīvi, kas pārsniedz mūsu pieredzes robežas.

Šīs dāvanas dēļ mūsu dzīve vairs nevar palikt tāda kā līdz šim. Jo, ja Kristus ir augšāmcēlies, tad vairs nav iespējams dzīvot tikai no pagātnes – no mūsu ievainojumiem, aizvainojuma, no paskaidrojumiem par to, kāpēc viss ir noticis tā, kā tas ir noticis. Augšāmcelšanās pārtrauc šo apburto loku un atver ceļu, kurā mēs vairs neejam vieni, bet tiekam Kristus vadīti. Un šis ceļš sākas tieši tur, kur mēs esam, – darbā, mājās, attiecībās, ikdienas cīņās, kur mēs joprojām svārstāmies starp bailēm un cerību. Tieši tur Kristus ir klātesošs, lai runātu, mierinātu un stiprinātu mūs. Tāds ir Lieldienu noslēpums un dāvana. Kristus ir augšāmcēlies!

Āmen.


Fotoalbums "Lieldienu nakts vigīlija" >>