Lasījums no Lūkas evaņģēlija 2:1–14 >>

Mīļā svētku draudze. Ziemsvētku svētvakarā baznīca parasti ir pilnāka nekā ik svētdienas dievkalpojumos. Ne visi, kas šovakar esat atnākuši, to darāt ieraduma dēļ. Ne visi varat skaidri pateikt, kāpēc tieši šovakar esat šeit. Iespējams, tas nav jautājums par baznīcas tradīciju, bet par dziļi sirdī apslēptām slāpēm – klusu ilgošanos pēc gaismas, miera, pēc kaut kā īsta. Un svētvakara Evaņģēlijs mums apliecina, ka Dievs sniedz atbildi šīm slāpēm.

Evaņģēlists Lūkas Ziemsvētku stāstu iesāk, pieminot vienu no pasaules varenajiem – ķeizaru Augustu, kura pavēlei pakļāvās visas impērijā esošās tautas. Viena pavēle, un cilvēki no malu malām devās ceļā uz dzimtajām pilsētām. Kāda visaptveroša vara! Taču tieši šajā lielās varas izraisītajā kustībā Dievs klusām piepilda savu nodomu. Augusts gribēja savākt vairāk nodokļus Valsts kasei. Bet Dievs gribēja piepildīt apsolījumu, kas skars ikvienu cilvēku ne tikai impērijā, bet arī aiz tās robežām un pāri laikiem.

Starp tūkstošiem ceļinieku, kas devās uz dzimtajām pilsētām, bija arī Jāzeps un Marija. Viņu mērķis bija Betlēme – necils miests impērijas perifērijā. Viņi vēl neapzinājās, ka šis ceļš viņus aizvedīs uz vietu, kur Dievs pats ienāks cilvēku dzīvē. Dieva glābjošā klātbūtne ienāks pasaulē bez cēzara galma fanfarām, bez krāšņas pieņemšanas banketa zālē, bez spēka un varas apliecinošas militāras parādes. Viņš ienāks kā ceļinieks, kas meklē naktsmītni vietā, par kuru lielākā daļa cilvēku, tostarp arī ķeizars Augusts, nekad nebija pat dzirdējuši.

Te ir kāda pieminēšanas vērta detaļa. Vietas nosaukums nav nejaušs. Betlēme nozīmē “Maizes nams”. Pirms Jēzus vēl sāka runāt, darīt brīnumus, Dievs jau atklāja, kāds Viņš ir. Viņš nāk ne tikai, lai būtu pie mums, bet lai mūs paēdinātu – dāvātu daļu pie dzīvības, kas neizzūd.

Mēs lasām, ka Marijai, sasniedzot Betlēmi, pienāca laiks dzemdēt, bet “tiem nebija vietas augšistabā.” Ikvienam tur bija vieta. Taču Kungam, kurš nāca cilvēces dēļ, vietas nebija. Tomēr Dievs neatteicās no sava nodoma. Viņš negaidīja piemērotākus apstākļus. Viņš neatlika savu nākšanu uz labākiem laikiem. Viņš piedzima nama telpā, kur mitinājās mājlopi, un tika guldīts lopu silē.

Un tieši pie šīs ainas mums ir jāapstājas. Te atklājas kaut kas patiesi satraucošs. Ja ļaujamies sevi pārliecināt, ka Dievs guļ lopu silē, mēs vairs nekad nevaram būt pilnīgi droši par to, kur Dievs mūs gribēs sastapt vai atklāties nākamreiz. Ja Dieva svētums un varenība spēj būt klātesoša visnecilākajā notikumā, tad vairs nav vietas un notikuma, kas būtu neatbilstošs vai necils Dieva klātbūtnei.

Tas tiešām apliecina kaut ko patiesu un satraucošu – nav tādas vietas, kur mēs spētu paslēpties no Dieva. Nē. Ne jau tāpēc, ka Viņš mūs vajātu vai gribētu piespiest pakļauties. Bet tāpēc, ka Viņš ienāk tieši tur, kur cilvēks vismazāk to būtu gaidījis. Dievs ir tur, kur ir pazemojums, neziņa vai bailes… tur, kur dzīvība karājas mata galā. Ne tikai tad, kad mums tiek nodarīts pāri, bet arī tad, ja kāds ciešs mūsu dēļ.

Jo, lūk, tieši tur, kur mums Dievs varētu šķist bezspēcīgs un tāls, Viņš ir vistuvāk savā varenībā. Jo Dieva spēks nav varā, bet mīlestībā. Ne godībā, bet pazemībā. Ne ārišķīgā krāšņumā, bet klātbūtnē.

Un ticīgajiem šeit atklājas vēl kas dziļi pazīstams. Dievs, kuru redzam silītē, ir tas pats Dievs, kuru pazīstam visā Evaņģēlijā. Viņš ne tikai ienāk pasaulē, Viņš mums sniedz sevi kā dāvanu. Tieši tik savādi, necili, bez ārēja spožuma. Kā bērns, kas ir atkarīgs no vecāku tuvuma. Kā dzīvība, kas atdod sevi citu dēļ, lai tie varētu dzīvot. Ziemsvētku evaņģēlijā tas vēl nav skaidri saskatāms, bet ir nojaušams ticībā. Dievs dāvā sevi tik pazemīgi, lai cik vien iespējami tuvinātos mums. Tas ir veids, kādā Dievs atklāj savu būtību, savu gribu būt ar un par mums.

Tāpēc Ziemsvētki nav tikai pagātnes stāsts. Tie ir atklāsme par Dieva būtību. Viņš ir tāds, kurš negaida, lai cilvēks paceltos līdz Viņam, bet pats noliecas līdz cilvēkam. Dievs nāk nevis tur, kur viss ir sakārtots, bet drīzāk tur, kur ir kaut tikai klusa cerība.

Tāpēc eņģeļi šajā naktī dzied: “Nebīstieties! Es jums pasludinu lielu prieku..” Šis nav virspusējs prieks vai mirkļa sajūsma, ko “izspiest” no sevis. Tas ir prieks, kas dzimst no klātbūtnes. No pārliecības, ka Dievs nav kaut kur tālumā, bet ir klātesošs. Kā zīdainis, ko varam paņemt rokās un maigi piekļaut sev klāt.

Un eņģeļu dziesma ir arī par mieru. Ne tādu mieru, ko cilvēks sasniedz ar gribasspēku. Nedz, ko var panākt, “saņemoties”. Eņģeļu pasludinātais miers rod piepildījumu tad, kad ļaujamies atrasties patiesībā, kur Dievs drīkst būt patiess Dievs un cilvēks būt patiess cilvēks.

Kādi no jums šovakar esat nākuši ticēdami, kādi ar lūgšanu sirdī, kādi klusēdami. Bet arī klusums silītes priekšā nav veltīgs – tas ir  sākums spējai sadzirdēt. Jo, redzi, Dievs šovakar neprasa no mums vairāk, kā tikai nedaudz vietas, kur Viņam piedzimt. Ļausim, ļausim tam notikt, lai topam Dieva miera piepildīti! Āmen.

Lai svētīti mums Kristus piedzimšanas svētki!