Šodienas līdzība iesākas uz priecīgas nots. Ķēniņš rīko kāzu svinības savam dēlam. Tā kā līdzība ir par Debesu valstību, tās centrālais vēstījums ir šāds – Dievs aicina cilvēku uz svētkiem, uz dzīvības mielastu, uz kopību ar Sevi. Un tomēr, šajā priecīgajā stāstā drīz vien atklājas skumja patiesība – aicinātie negribēja nākt.

Šajā īsajā frāzē atklājas cilvēces drāma. Dievs sūta savu aicinājumu – caur praviešiem, caur ikviena cilvēka mīlestības pieredzi, visbeidzot caur savu Dēlu –, bet cilvēks saka: “Nē, šoreiz nevaru, daudz darba, jānoslēdz darījumi, jāpiedalās jaunā projektā.”

Piekritīsiet, tas skan tik mūsdienīgi. Mēs dzīvojam laikā, kas ir pārpildīts ar balsīm, ziņām, piedāvājumiem un reklāmām. Katra no tām kaut ko sola, tās grib pievērst mūsu uzmanību un lēnām mūs padarīt atkarīgus. Dieva balss šajā “troksnī” top apslāpēta, padarīta nesvarīga. Un, pat ja tā ieskanas skaļāk, cilvēks neatbild, jo ir iekšēji noguris un iztukšots.

Šis nogurums nav tikai fizisks vai emocionāls – tas ir garīgs. Tas rodas pasaulē, kas kļuvusi pārlieku racionāla un sekulāra. Cilvēks vairs neuzticas tam, kas nav izmērāms un izskaidrojams ar prātu, un tādēļ pasaule sašaurinās līdz redzamajam. Kad ticība tiek aizstāta ar analizēšanu, un cerība ar aprēķinu, dvēselei tiek laupīts brīvības plašums. Racionālisma un sekulārsima solītās brīvības vietā ir pasaule, kurā visu var izskaidrot, bet kurā aizvien mazāk ir tā, kas patiesi aizrauj; tajā ir iespējams it visu dzirdēt, bet gandrīz nekas no dzirdētā neaizkustina sirdi. Tā ir mūsdienu garīgā kurluma pasaule – nogurusī no trokšņa, nespējīgā sadzirdēt patiesību – Dieva aicinājumu, kas skan kā “klusa čukstoša balss.” (1Ķēn 19:12)

Dieva aicinājums nav kā pavēle, tā drīzāk ir dāvana. Tā ir kā aploksne, kas gaida, lai to atver, bet cilvēks, domādams, ka šī ir kārtējā reklāma, to iemet papīrgrozā Un tādejādi tiek palaists garām lielākais notikums – iespēja piedalīties Dieva dzīvībā. Taču labā ziņa ir tā, ka ķēniņš nepadodas. Viņš atkārtoti sūta savus kalpus. Dievs nav distancēts tiesnesis, bet Mīlestība, kas meklē un aicina. Kad pirmie aicinātie atteica dalību, Viņš tūdaļ pievērsās citiem – tiem, kas šķiet nenozīmīgi un nepazīstami. Dieva atbilde uz cilvēka noraidījumu ir nevis dusmas, bet neapturama žēlastība – “visus vilkt pie sevis.” (Jņ 12:32)

Baznīca ir šī nenozīmīgā, svešā telpa, kur var ienākt ikviens, kas izslāpis un izsalcis pēc patiesības. Mēs neesam tie īpašie viesi, kas tika pirmie aicināti. Mēs esam tie, kurus Dievs sauc ārā no pasaules nogurdinošā trokšņa, sacīdams: “Nāciet, viss ir sagatavots.”

Bet līdzība turpinās ar šķietami neizprotamu pavērsienu. Viens no viesiem ir atnācis bez kāzu drēbēm un tiek izmests ārā. Vai tā nav pārāk skarbi? Viņš taču bija atnācis! Bet Jēzus šeit runā par sirds attieksmi. Kāzu drēbes nozīmē iekšējas pārmaiņas, ne ārēju uzvedību.

Tas ir par cilvēku, kas ienāk Dieva kopībā, bet paliek vien skatītājs. Viņš ir pie svētku galda, bet tam nepieskaras. Viņš ir kāzu namā, bet neļaujas tikt mainīts. Kāzu drānas ir Kristus klātbūtne, kas apklāj mūsu kailumu. Tikt ietērptam nozīmē ļaut Dievam pārveidot sevi, nenosakot Viņam robežas.

Jēzus noslēdz līdzību ar vārdiem: “Daudz ir aicināto, bet maz izredzēto.” Šie vārdi ir kā trauksmes signāls, kas liek mosties un rīkoties. Dieva tiesa nav atriebība, bet gaisma, kas izgaismo patiesību. Tumsā paliek tas, kurš negrib nākt pie gaismas, lai taptu glābts. (Jņ 3:19, 21) Un šī, pavisam noteikti, ir mūsu laikmeta lielākā krīze – nevis naids pret Dievu, bet vienaldzība. Nevis nepakļaušanās, bet nogurums. Un šajā nogurumā mēs riskējam nesaklausīt aizvien skanošo Dieva aicinājumu.

Šī līdzība top piepildīta pie altāra. Svētais Vakarēdiens ir Dieva kāzu svinības ar savu tautu. Pie šī galda vairs nav “labo” un “ļauno”, “aicināto” un “neaicināto”. Ir tikai tie, kas ar pateicību un prieku pieņem Dieva žēlastību.

Kad Jēzus saka “daudz ir aicināto”, tas patiesībā nozīmē – ikviens ir aicināts. Jautājums tikai – vai es ļaujos priecāties kopā ar Dievu, vai arī esmu pārāk aizņemts savās darīšanās? Vai manā dzīvē vēl ir vieta brīnumam?

Mīļie draugi, Dievs šodien mūs aicina nevis uz kādu rituālu pienākumu, bet uz dzīvības svētkiem. Viņš saka: “Nāciet, viss ir sagatavots.” Šo kāzu mielastu nevar nokavēt, jo tas top svinēts visur, kur vien ir Kristus baznīca. Tajā nav “savējo” un “svešo”, “veco” un “jauno”, jo visi ir Kristū vienoti. Un, ja kādā brīdī jūtamies kā tie ļaudis, kas ceļmalā, tad atcerēsimies – tieši tādiem tika sūtīts ielūgums, lai tie nāktu un piepildītu kāzu namu.

Tāpēc neaizslēgsim savu sirdi. Ļausim Dievam mūs ietērpt Viņa mīlestībā, līdzcietībā un piedošanā. Un, kad šodien saņemsim Vakarēdienu, paturēsim prātā, ka šajā mielastā piepildās šodienas līdzība. Šeit mēs esam pie kāzu galda, kur Dievs pats ir Namatēvs un Dāvana, Kungs un Mīlestība vienlaikus. Āmen.

✶ Šīs homīlijas teoloģisko domu iedvesmojušas Raymund Schwager SJ atziņas no grāmatas “Jesus in the Drama of Salvation”, Os Ginness “Our Civilizatioanal moment”.