Mīļie draugi. Šodienas Evaņģēlijā mēs sastopam divus cilvēkus, kuru dzīvība, dzīve aizplūst kā ūdens no saujām. Viena ir maza meitenīte – viņas dzīve, kas tikai iesākusies, pēkšņi izdziest. Otra ir sieviete – viņas dzīves gadi aizrīt lēnā, bet neapturamā spēku izsīkumā. Tas nav pēkšņs notikums, bet lēna, ilgstoša izdzišana, kas viņu nošķir no tuviniekiem, draugiem un sabiedrības – no visa, kas reiz sagādāja prieku un sniedza gribu dzīvot.

Divas dzīves. Divas sāpes. Divi cilvēki, kas nostājušies uz savas esības robežas. Un šo abu vidū nostājas Jēzus, ar to spēku, ar kādu Dievs ienāk mūsu dzīvē, mūsu tautas vēsturē un mūsu šodienā. Evaņģēlijs mūs šodien aicina uzmanīgi uzlūkot šos divus dzīves stāstus, jo tie ir par mums.

Jaira namu ir apņēmis bezcerības klusums. Mazā meitiņa ir kā pavasara pumpurs – tikko sācis izplaukt, dzīvības un cerību pilns – un pēkšņi tas mirst, kā salnas kosts. Cilvēciskais prāts saka: "Viss ir beidzies." Viss, kas atlicis ir sērot un apraudāt aizgājušo. Kad Jēzus, namā ienācis, tos apsaukdams, saka: “Meitene nav mirusi, bet guļ,” tie izsmej Viņu.

Taču Jēzus sacītais nav tukši mierinājuma vārdi sērojošiem vecākiem. Tie apraksta Dieva viedokli par dzīvību – nāvei nav galavārds, nedz vara pār dzīvību, kas ir Radītāja dota.

Kad Jēzus, satvēris meitiņas roku, sacīja: “Meitiņ, es tev saku, celies!” (Mk 5:41) tas nebija tikai brīnums, bet Dieva neatceļams spriedums pār nāvi.

Stāsts par sievieti, kas cieta no asiņošanas, ir ar citu dinamiku. Tajā nav negaidītas dramatiskas krīzes. Tas ir par ilgstošu, nogurdinošu spēku izsīkšanu. Gadiem ilgi viņa nav varējusi piedalīties Tempļa dievkalpojumos un izolēta no kopienas dzīves. Mēnešiem ritot, viņa zaudēja ne tikai dzīvības spēkus, bet arī cieņu un piederību. Viņa bija dzīva, bet atrauta no pilnvērtīgas dzīves. Viņa atradās starp cilvēkiem, bet tomēr vientuļa un nepamanīta. Tas var notikt ar ikvienu cilvēku, gan toreiz, gan šodien.

Taču šīs nolemtības pārtraukšanai pietika ar vienu kustību – pasniegties, pieskarties Kristum. Klusi, gandrīz nesajūtami viņas pirksti pieskārās Jēzus apģērbam, un Jēzus to sajuta. Viņš pagriezies uzlūkoja to un sacīja: “Esi droša, meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi.” Jēzus ne tikai dziedināja viņas kaiti, bet arī atjaunoja tās vietu sabiedrības kopībā.

Pavisam drīz mēs svinēsim mūsu Latvijas Valsts dzimšanas dienu. Un šodienas Evaņģēlijs ir pārsteidzoši tuvs mūsu tautas stāstam.

Latvija 1918. gada 18. novembrī bija kā Jairus meitiņa – trausla un lielvaru apdraudēta. Apkārt skanēja šaubas, neticība, pat nicinājums: “Šī Valsts neizdzīvos.” Taču bija cilvēki, kas neklausījās šajās balsīs. Tie bija gatavi stājies pretī nāves draudīgajai ēnai, ar pārliecību sakot: “Nē. Latvija nemirs! Tai būs dzīvot!”

Viņu ticība, drosme un izlietās asinis bija ceļš, pa kuru jaundzimusī Latvijas Valsts varēja uzsākt savu brīvības gājumu un piepulcēties Eiropas tautu saimei.

Bet ir vēl otrs mūsu tautas vēstures stāsts. Padomju okupācijas gadi bija kā ilga un smaga asiņošana. Gadi, kuros tauta bija dzīva, bet nošķirta no brīvības. Gadi, kuros tautas balss bija apspiesta, valoda noniecināta un ticība klusībā sirdīs apslēpta. Bet tad pienāca mūsu pasniegšanās brīdis pretī dzīvībai un brīvībai – Atmoda! Un Dievs izrunāja dzīvības vārdus pār Latviju: "Tava ticība ir Tevi dziedinājusi!"

Šodien mēs dzīvojam brīvā Latvijā ne tāpēc, ka nāvei nav varas, bet tāpēc, ka Kristus ir dzīvības Kungs un mūsu "dzīvība ir līdz ar Kristu apslēpta Dievā." (Col 3:3-8)

Šis dzīvības spēks aizvien ir klātesošs. Kad mūsu dzīve draud apstāties, kad esam kā Jaira meitiņa, tad Jēzus saka: “Celies!” Kad mūsu dzīvības spēki lēnām izsīkst, Jēzus saka: “Tava ticība tevi ir dziedinājusi.” Mēs neesam pasargāti no sāpēm, bet neviens nav atstāts bez cerības. Tāpat kā Kristus pieskārās meitiņai un sievietei, tāpat Viņš pieskaras mūsu draudzei, mūsu ģimenēm un mūsu tautai. Tāpēc mēs aizvien spējam piecelties, topam atjaunoti, dziedināti un piepildīti ar dzīvību, kas neizsīkst.

Jo Jēzus Kristus ir Dzīvības Kungs. Un tur, kur Viņš ir klātesošs, neviens netop izrauts no Tēva rokas. (Jņ 10:30) Āmen.

Dievs, svētī Latviju!

* Mk 5:36

Uzzini vairāk >>