Mīļie brāļi un māsas Kristū!

Kurš gan nav piedzīvojis savu sapņu sabrukšanu, vai zūdam to, kas dārgs? Nozīmīgs un dārgs mums ir it viss, kam ir pievērsta mūsu sirds un prāts. Un, kad to skar iznīcība, tad pat visgaišākā diena pārtop par nakti. Tie ir notikumi, kas liek mums ierauties sevī un vainot sevi, citus, pat visu pasauli. Vienīgās zāles pret šādu iznīcības varu ir pievēršanās kādam, kas ir Visvarens, Visspēcīgs un Klātesošs. Par Viņu ir šodienas evaņģēlijs.

Kad Jēzus tuvojās Naines pilsētai, Viņam sekoja mācekļi un liels ļaužu pulks. Pie pilsētas vārtiem viņi sastapa bēru procesiju. Uz kapsētu nesa mirušu jaunekli. Viņš bija savas mātes vienīgais dēls, un viņa bija atraitne. Sieviete jau bija zaudējusi vīru. Tagad viņa zaudēja arī savu vienīgo bērnu. Līdz ar mīļoto dēlu bija zudis viņas atbalsts un nākotnes cerības. Pilsētas ļaudis bija kopā ar sievieti, līdzdalīdami viņas bēdas. Taču neviens no tiem nevarēja atdot mātei dēlu. Tad notika kaut kas negaidīts: „Atraitni ieraudzījis, Kungs apžēlojās par viņu.” Un Jēzus šīs procesijas vidū pamanīja iznīcības sagrauto sievieti.

Mēs zinām, cik viegli ir novērst skatienu. Redzot kādu, kam vajadzīga palīdzība, bieži pieķeram sevi domājam: “Man nav laika, jāsteidzas.” Grasāmies piezvanīt kādam, bet atliekam to uz rītdienu. Mēs novēršamies tādēļ, ka zinām, ja apstāsimies un uzklausīsim, mums būs kaut kas jādara, kaut kas jāatrauj no sevis. Šādus upurus mēs spējam nest vien to dēļ, kurus mīlam un cienām.

Taču ikviens cilvēks ir cienīgs saņemt palīdzību. Bērnam nav jānopelna mūsu mīlestība. Vecs cilvēks nezaudē savu vērtību, tāpēc, ka viņa spēki izsīkst. Arī tad, kad cilvēks neko nevar atlīdzināt, viņam ir svarīgi dzirdēt: „Tu neesi aizmirsts. Tev nav jāpaliek vienam savās bēdās.” Dievs mūs ir radījis, lai mēs mīlētu un rūpētos cits par citu. Nesaskatot dzīvības vērtību citos, mēs kādā brīdī nesaskatām vērtību arī sev pašiem.

Jēzus šajā sievietē nesaskatīja apgrūtinošu nastu. Viņš redzēja māti, kuras sirds bija salauzta, un līdzcietībā bija gatavs rīkoties. Viņš tai sacīja: „Neraudi!” Jēzus zināja, ko nozīmē zaudējuma sāpes. Viņš raudāja, stāvēdams pie Lācara kapa. Šis “Neraudi!” ir pieteikums tam, kas tūlīt notiks. Kaut uz brīdi šī atraitne tiek aicināta atvērt acis, lai redzētu To, kas ir lielāks par nāvi. Pienācis klāt, Viņš aizskāra zārku, nesēji apstājās, un Viņš sacīja: „Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt, un Jēzus viņu atdeva mātei. Ievērosim šo būtisko detaļu – jauneklis sāka runāt un tika atdots mātei. Viņš tika atgriezts dzīvei kopā ar citiem. Lai sarunātos, būtu līdzās un varētu mīlēt. Viņš kļuva par zīmi, atgādinājumu vislielākajam dārgumam – dzīvības Dievam. Notikušais skāra visus klātesošos. Ļaudis pārņēma izbailes, un viņi slavēja Dievu: „Dievs ir uzlūkojis savu tautu!” Vēsts par Jēzu izplatījās tālu ārpus Naines robežām.

Savā ziņā pie pilsētas vārtiem sastapās divas atšķirīgas realitātes – nāves vara un Kristus dāvātā dzīvība. Varētu arī sacīt, ka te sastapās divas kultūras – viena, kurā nāvei pieder pēdējais vārds, un otra, kuras centrā ir dzīvības Kungs. Nē, tas nav stāsts par divām cilvēku grupām – labie un sliktie. Grēks un nāve ir skārusi mūs visus. Ikviens pazīst kārdinājumu noslēgties sevī, turēt aizvainojumu un rūpēties vienīgi par savu labklājību. Pie ierastās tumsas var tik ļoti pierast, ka gaisma sāk šķist traucējoša. Tieši tāpēc Kristus ir nācis, lai mūs atbrīvotu no mājošanas tumsā un pievērstu mūsu skatus gaismai – dzīvībai.

Mēs to redzam šodienas evaņģēlija notikumā. Naines ļaudis virzījās pretī kapsētai. Viņiem nebija nekā, ko likt pretī nāves tumsai. Tieši tad Jēzus atnāca pie viņiem viņu bezspēcībā. Kā apustulis Pāvils saka: „Un paredzētajā laikā Kristus, kad vēl bijām nespēcīgi, nomira par mums, bezdievīgajiem.”¹ Tāds ir Dieva žēlastības virziens. Viņš nāca pie mums, jo mēs paši nespētu Viņu atrast un pazīt.

Naines jaunekļa uzmodināšana norādīja uz vēl lielāku uzvaru, kuru Jēzus bija nācis izcīnīt. Pienāca diena, kad Viņš tika pienaglots pie krusta Golgātā. Tur, mūs mīlēdams, Viņš uzņēmās mūsu grēku, vainu un nāvi. Upurēdams dārgāko – Savu dzīvību – mūsu dēļ. Trešajā dienā Viņš augšāmcēlās, svinēdams uzvaru pār elli un nāvi. Ar šo upuri mums ir dāvāts izlīgums ar Dievu. Tādēļ kristīgā cerība balstās notikumā – Kristus par mums nomira un ir augšāmcēlies mūsu dēļ.

Svētajā Kristībā Viņš mūs savienoja ar savu nāvi un augšāmcelšanos. Tur Viņš izdzēsa pret mums vērsto parādu rakstu un darīja mūs par saviem ļaudīm. Mūžīgās dzīvības pilnību mēs vēl gaidām, bet jaunā dzīve ar Kristu jau ir sākusies. Tādēļ Kristība nav tikai ieraksts baznīcas grāmatā. Luters mācīja, ka “vecajam cilvēkam mūsos ik dienas ar grēku nožēlu jātop noslīcinātam un jāmirst ar visiem grēkiem un ļaunajām kārībām un atkal ik dienas jāceļas un jāatdzimst jaunam cilvēkam, kas taisnībā un šķīstībā Dieva priekšā dzīvo mūžīgi.”² Šajā ikdienas atdzimšanā mēs varam saklausīt Kristus vārdus: „Celies augšā! Tu piederi Man. Tev nav jāpaliek nāves baiļu verdzībā.”

Iespējams ir kāds, ar kuru aizvainojuma dēļ esam pārstājuši sarunāties. Kāds, kuram vajadzētu piezvanīt. Kāds, kuram jālūdz piedošana. Kristus mums dāvā dzīvību, lai mēs atkal varētu tuvoties cits citam, arī tad, kad dienas vidū saule tumst. Tā Kristus dzīvības kultūra kļūst redzama ikdienā – patiesībā, izlīgumā, uzticībā un rūpēs par vājāko un aizmirsto. Šāda kalpošana tuvākajam nekad nav veltīga. Jo tā izaug no dzīvības un mīlestības, ko esam saņēmuši no Kristus. Kalpošanas tuvākajam ne vienmēr ir viegla. Dažkārt iešana pretī gaismai nozīmē pazemoties, atzīt vainu vai pašam spēt pieņemt palīdzību. Tomēr arī savā nespēkā mēs aizvien piederam Kristum.

Un tāpēc arī šodien Viņš mūs atkal aicina pie sevis. Vakarēdienā Viņš ne tikai norāda ceļu, bet dod pats Sevi – Savu miesu un asinis. Tās ir “nemirstības zāles un pretlīdzeklis”³ grēka un nāves ievainojumus nesošam cilvēkam. Mēs aizvien dzīvojam tumsas un nāves klātbūtnē. Taču tās vairs nenosaka mūsu dzīves virzienu un galamērķi. Mēs piederam Kristum. Viņš saka: "Es Esmu pasaules gaisma. Kas seko man, tas nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma."⁴. Viņa dāvātajā dzīvībā, ko nekas nespēj atņemt, mēs dzīvojam jau šodien. Un tās piepildījumu gaidām tajā dienā, kad Viņa balss mūs sauks ārā no kapa sakot: „Es tev saku: celies augšā!” Āmen.

* 95 Jaunā dz.gr.  ¹ Rom 5:6;  ² M.Lutera “Mazais katehisms” Ko dod kristība?  ³ Antiohijas Ignācijs “Pirmā vēstule efeziešiem” 20.nod. ⁴ Jņ 8:12.