Šīs svētdienas nosaukums "Reminiscere" ir ņemts no 25. psalma vārdiem: “Atceries savu žēlsirdību, Kungs…” Taču šie vārdi nav tikai lūgšana Dievam. Tie ir arī atgādinājums mums. Mums ir nepieciešams pieminēt, atcerēties un pārdomāt Dieva žēlsirdību un žēlastību – Viņa darbus un Viņa dāvanas. Jo ikdienas steigā mēs dažkārt nepamanām Dieva laipnību un Viņa svētības, tās kļūst par kaut ko pašsaprotamu vai pat nepieminēšanas vērtu.

Šodienas evaņģēlijs mums palīdz atcerēties. Tas sniedz atbildi uz vienu no svarīgākajiem jautājumiem – kas ir Jēzus? Un tas nav tikai mūsu jautājums. Tas bija arī Jēzus jautājums mācekļiem: "Ko jūs sakāt – kas Es Esmu?" (Mt16:15) Un Apskaidrošanas kalna notikums ir atbilde uz šo jautājumu.

Jēzus veda mācekļus kalnā – prom no trokšņa, ikdienas steigas, prom no visa, kas nemitīgi pieprasa uzmanību. Un tur uz brīdi viss kļuva redzams citā gaismā. Jēzus tapa apskaidrots mācekļu priekšā. Viņa seja spīdēja kā saule, Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Proti, gaisma plūda no Jēzus paša. Un Viņš nebija viens. Tur stāvēja Mozus un Elija – bauslība un pravieši – tas, kas ir bijis, un tas, kam vēl jānotiek. Un pats Kristus – visa piepildījums. Mācekļi ieraudzīja to, ko ikdienā nebija saskatījuši, – Jēzus nav tikai labais skolotājs. Bet Dieva Dēls, Glābējs!

Nav nejaušība, ka tas notika kalnā. Kalns Svētajos Rakstos ir vieta, kur cilvēks sastop Dievu. Mozus kalnā sastapa Dievu un saņēma bauslību kā Dieva klātbūtnes un drošības zīmi. Elija, būdams izmisuma un baiļu pārņemts, kalnā sastapa Dievu. Un zīmīgi, ka Dievs nerunāja vētrā, zemestrīcē vai ugunī, bet klusā, čukstošā balsī, mierinādams un iedrošinādams Eliju, lai viņš uzticētos un sekotu aicinājumam. (1Ķēn19:12)

Tas mums māca, ka lielās dzīves atbildes nenāk troksnī. Tās nāk klusumā, kad apstājamies, norimstam un klausāmies. Tāpēc mums ir nepieciešama kalna pieredze, un kalns – ne vienmēr kā vieta, bet kā stāvoklis, kad ļaujam Dievam runāt.

Piedzīvodams apskaidrību, Pēteris sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi, ja Tu gribi, es šeit uzcelšu trīs teltis…” Viņš bija gatavs celt teltis – kā Telšu svētkos, kuros Izraēla tauta atcerējās savas tuksneša gaitas un ilgas pēc pastāvīgas mājvietas. Pēterim šķita, ka šeit būs miers, bezrūpība un laime. Taču Pēteris kļūdījās. Viņš gribēja palikt godībā, apejot krustu. Jau mirkli vēlāk Jēzus ved mācekļus lejā no kalna, lai dotos uz Jeruzalemi – uz krustu.

Apskaidrošana rāda, kas ir Jēzus. Krusts rāda, ko Viņš dara. Tikai šie abi notikumi kopā sniedz pilnvērtīgu atbildi. Tas attiecas ne tikai uz Pēteri, bet arī uz mums. Pēterim būs jāiet cauri tumsas ielejai. Viņš aizliegs savu Kungu, redzēs Viņa ciešanas un vēlāk uzzinās arī par savu ciešanu ceļu.

Sekošana Kristum nesniedz brīvību no izaicinājumiem un pārbaudījumiem, bet pavisam noteikti dod drosmi un spēku kopā ar Kristu pārvarēt pat lielus zaudējumus. Jo Jēzus krusta nāve atbrīvo no mūžīgas nāves un atver mums debesis.

Šī svētdiena atgādina – Dievs mūs piemin. Un mēs tiekam aicināti atcerēties un pārdomāt Viņa žēlsirdību. Mūsu redze un pieredze var maldināt. Tāpēc mēs mācāmies klausīties. Un balss no debesīm saka: “Šis ir Mans mīļotais Dēls… Viņu klausiet!” Dzirdēt nozīmē redzēt – redzēt ticībā

Apskaidrošanas kalnā mēs redzam Jēzus godību, bet tā pilnībā atklājas pie krusta – ne spožumā, bet mīlestībā, kas sevi atdod. Un tāpēc, kad nākam pie altāra, mēs nenākam, kā apustulis Pēteris saka, pie “sagudrotiem stāstiem” (2Pēt 1:16), bet pie paša Kristus – sava dvēseļu Sarga un dzīvības Avota.

Āmen.