Mīļie brāļi un māsas Kristū!

Šodienas evaņģēlijā kāds no bauslības skolotājiem Jēzum jautā: “Kurš ir pats nozīmīgākais bauslis bauslībā?” Šis patiesi ir svarīgs jautājums, jo tas pieskaras esības būtībai. Kas ir pats nozīmīgākais dzīvē? Kas visam piešķir jēgu un iezīmē virzienu? Jēzus saka: “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis. Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Izšķirošo nozīmi sacītajam piešķir frāze – “ar visu”. Liels un nozīmīgs kļūst tikai tas, kam ir pievērsta visa sirds, visa dvēsele un viss prāts. Un šī visu aptverošā nodošanās spēka pamatā ir mīlestība.

Vecās derības lasījumā dzirdējām, kā šī mīlestība izpaužas ikdienā. Atstāj daļu ražas trūcīgajam un svešiniekam. Nekavējies izmaksāt strādniekam tā algu. Neizmanto otra neaizsargātību. Nemelo. Neturi sirdī naidu un neatriebi. To sakot, Dievs atkal un atkal atkārto: “Es esmu Kungs, jūsu Dievs!” Šie vārdi atklāj baušļu svarīgāko vēsti. Tajos sastopamies ar pašu Dievu – Viņa svētumu, patiesību un mīlestību. Viņš ir patiess, tādēļ meli posta Viņa radīto un dāvāto dzīvību. Viņš ir taisns, tādēļ tuvākā apspiešana nav Viņam vienaldzīga. Viņš mīl, tādēļ aicina arī savu tautu mīlēt tuvāko. “Esiet svēti, jo Es Esmu svēts – Kungs, jūsu Dievs!” Mēs esam radīti dzīvei kopībā ar Dievu, baudot Viņa labestību un daloties tajā ar tuvāko.

Vienlaikus šīs patiesības gaismā mēs ieraugām savu atsvešinātību no Dieva. Lielākā daļa cilvēku savā dzīvē nav nedz laupījuši, nedz slepkavojuši. Tas ļauj domāt, ka ļaunums skar tikai atsevišķus indivīdus. Taču grēks ir iesakņojies ikviena cilvēka dziļākos dvēseles slāņos. Tas skar mūsu gribu, vēlmes un izvēles – visu mūsu esību. Šī iemesla dēļ, mēs pēc dabas, esam novērsušies no Dieva un noslēgušies sevī. Kā raksta apustulis Pāvils: “(..) visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības.” (Rom3:23)

Mēs dzīvojam informācijas telpā, kur aizvien uzstājīgāk tiek sacīts, ka indivīda izvēles un paštaisnība ir viņa patiesība un tiesības. Taču dzīve, kurā cilvēks ir pastāvīgi aizņemts ar sevi un savu nozīmīgumu, ir ceļš pretī vientulībai un bezjēdzībai. Šāds stāvoklis Ījaba grāmatā ir pielīdzināts dzīvei, kur “nāves ēna un maldīšanās, kur pat gaisma kā tumsa!” (Īj10:22) Mēs paši nespējam atbrīvoties no grēka. Mums vajadzīgs kāds, kas mūs atved atpakaļ kopībā ar Dievu. Kur topam apžēloti un dziedināti.

Tieši tādiem grēka ievainotiem cilvēkiem Jēzus uzdod jautājumu: “Ko jūs domājat par Kristu, kā dēls Viņš ir?” Tas ir jautājums par Mesiju jeb Glābēju. Farizeji atbildēja, ka viņš ir sendienu ķēniņa Dāvida dēls – pēctecis. Tā ir tik cilvēcīga interpretācija par to, ko Dievs ir gribējis sacīt. Paštaisnības un patmīlības varā esošs prāts spēj vien pieņemt, ka glābējs, atbrīvotājs pavisam noteikti būs kāds, kas beidzot padzīs visus tos, “kas krīt uz nerviem”, un piepildīs uz sevi vērstā cilvēka vēlmes un sapņus. Taču Jēzus izgaisina šos maldus un atklāj Dieva patiesību par Glābēju – Dievs sēdina Kristu pie savas labās rokas. Kad Jēzus tapa Jāņa kristīts, daudzo cilvēku vidū bija arī farizeji, “balss no debesīm sacīja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.” (Mt3:17) Glābšana iesākas ar brīdi, kad paceļam savas acis uz Jēzu, Dieva Dēlu, un klausāmies, ko Viņš saka.

Kungs, kura svētuma priekšā atklājas mūsu grēks, nāca mūs glābt. Viņš ienāca mūsu ievainotajā dzīvē, lai mūs izrautu no grēka varas un vestu pie Tēva. Par to Viņš bija gatavs atdot savu dzīvību. Pie krusta tapa redzams, kurp ved grēks. Novēršoties no Dieva, mēs novēršamies no Patiesības. Grēks liek ierauties sevī, sagrauj kopību, padara mūs vainīgus un tur nāves varā. Apustulis Pāvils saka: “Alga par grēku ir nāve.” (Rom6:23) Bet Kristus uzvaras dēļ pār grēku un nāvi Pāvils ar pārliecību turpina: “Bet, Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā.”

Kad Ticības apliecībā sakām “par mums sists krustā”, mēs apliecinām, ka Viņš ienāca mūsu nāvē, lai mēs varētu dzīvot Viņa dzīvībā. Viņš atbrīvoja mūs no varas, no kuras paši nespējām izkļūt, un ieveda kopībā ar Dievu. Šī brīvība ļauj ieraudzīt Dieva patiesības plašumu, un tas izmaina mūsu skatījumu uz dzīvi. Redzot Kristus mīlestību, mēs sākam saprast, kas ir patiesi dārgs un vērtīgs. Tas, pie kā agrāk meklējām drošību, nespēj dot to, ko dāvā Dievs – piedošanu, piederību, ticību un mūžīgu dzīvību. Tādēļ Dievs, kurš mūs ir tā mīlējis, mums kļūst par lielāko dārgumu. Un Viņā mēs spējam uzlūkot tuvāko kā Dieva mīlētu cilvēku.

Apustulis Pāvils nosauc atjauninātās dzīves augļus: pazemība, lēnprātība, pacietība un mīlestība. Šie augļi top redzami ikdienišķās attiecībās – spējā uzklausīt, lūgt piedošanu, palīdzēt un meklēt izlīgumu. Tāda ir dzīve, kuras pamats un drošība ir Kristus. Jo Viņš savus ļaudis neatstāj un ir līdzās arī mūsu nespēkā. Un tāpēc mēs līdz ar Dāvidu varam sacīt: “Pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos, jo Tu esi ar mani.” (Ps23:4)

Krustā sistais un augšāmceltais Kristus ir izgājis cauri nāvei un atvēris mums ceļu uz dzīvību. Viņa piedošana ir lielāka par mūsu vainu, un Viņa apsolījums sniedzas tālāk par kapu tumsu. Kristus nāk pie mums ar pašu dārgāko – dzīvību kopībā ar Viņu un tuvāko. Un Dievs mums šodien saka: “Es esmu Kungs, jūsu Dievs!” Āmen.