Lasījums no Lūkas evaņģēlija 3:1–6 >>

Mīļie draugi! Ceturtā Adventa svētdiena ir kā pēdējā dziļā ieelpa pirms Ziemsvētku brīnuma. Šķiet, esam jau gatavi svētkiem. Tomēr evaņģēlijs mūs vēl nesteidzas vest uz Betlēmi. Tas mūs apstādina un aicina ieklausīties saucēja balsī tuksnesī.

Lūkas, aprakstot notikumu, to iesāk uz varu slavinošas nots. Viņš nosauc vārdā imperatorus, vietvalžus, augstos priesterus. Tituli, amati, spēks un vara – visa tā laika politiskā un reliģiskā elite ir nolikta mūsu priekšā. Un tad seko kas negaidīts – Dieva vārds neatnāca ne pie viena no viņiem. Tas atnāca pie Jāņa tuksnesī.

Tā nav nejaušība nedz vēstures vai autoritāšu noliegums. Tā ir atklāsme par to, kā un kur Dievs izvēlas darboties. Bet kāpēc tuksnesis? Tuksnesis ir tukša kailatne ne tāpēc, ka tur nav Dieva. Tas ir tukšs tāpēc, ka viss tur ir apklusis. Tas simbolizē tos dzīves brīžus, kad Dieva priekšā apklust cilvēciskās kaislības. Šajā tuksnesī nav skatuves, kur izrādīt iedomāto dzīvi, aiz kuras paslēpt savu patieso es. Tur cilvēks nostājas Dieva priekšā bez tituliem, bez maskām un bez ilūzijām. Dieva klātbūtne nesacenšas ar pasaules balsīm – tā atsedz to, kas ir patiesība.

Jānis ir tuksnesī nevis, lai bēgtu no patiesības, bet tāpēc, ka tieši tur var saklausīt Dieva vārdu, kas atkailina, atklājot mūsu patieso būtību. Tur Dievs ne tikai runā – Viņš redz, Viņš zina, Viņš atklāj. Tad tuksnesis kļūst par vietu, kur izzūd cilvēka izlikšanās un atklājas Dieva patiesība visā tās krāšņumā.



To piedzīvojis, pie Jordānas upes parādās Jānis. Viņš ir kā balss, kas sauc: “Sagatavojiet Kungam ceļu!” Nevis “uzceliet kaut ko jaunu”, bet “iztaisnojiet dzīves līkločus, aizpildiet ēnu ielejas, nojauciet sabūvētās sienas, nolīdziniet lepnības kalnus, dariet līdzenu savu ceļu.” Tā nav virspusēja kosmētiska procedūra. Tā ir pilnīga savas dzīves rekonstrukcija Dieva patiesības gaismā. Tā ir atgriešanās – pievēršanās Dievam.

Šeit mēs pieskaramies Adventa būtībai. Atgriešanās, grēku nožēla nav mērķis, bet līdzeklis – sagatavošanās process. Tā neaizstāj Vārdu, tā to uzklausa. Tā neglābj – tā atver sirdi Tam, kurš glābj. Vārds nenāk tur, kur tas tiek interpretēts vai pielāgots, bet gan tur, kur tas tiek gaidīts. Kur balss ir paveikusi savu darbu, Vārds var tikt sadzirdēts. Un, kur Vārds tiek sadzirdēts, tur ir klāt pats Kungs. Kā apustulis Pāvils saka: “Ticība rodas no pasludinātās vēsts, bet vēsts – no Kristus vārdiem.” Rom 10:17 Mēs topam glābti ticībā, kas liek satvert glābšanas dāvanu.

Par šo žēlastību apustulis Pāvils šodienas lasījumā saka: “Priecājieties Kungā vienmēr(..) Kungs ir tuvu!” Flp 4:1-5 Šis prieks nav uzspēlēts optimisms vai mirkļa emocijas. Tas ir prieks, kas rodas no klātbūtnes – no apsolījuma, ka Dievs nav tālu no mums. Viņš nāk... iespējams jau stāv pie tavām sirds durvīm. Jāņa aicinājums uz grēku nožēlu nav pretrunā ar šo prieku. Tas to padara iespējamu. Tikai tad, kad maskas ir kritušas, patiess prieks var iemājot sirdī. Tad, kad sirds top atvērta, tajā var ienākt Kungs.

Šodienas evaņģēlijs noslēdzas ar apsolījumu: “Un visa miesa redzēs Dieva pestīšanu.” Kristus nāk pie visiem, bet ne visi Viņu uzņem vienādi. Šī atnākšana ir redzama visiem, bet ne visi Viņu atpazīst. Kādiem tas ir tikai dāvanu un viesību laiks, kamēr citiem tā ir sastapšanās ar Glābēju. Tāpēc patiesu prieku piedzīvo tie, kas pazīst nācēju. Tiem, kas ticēdami ir klausījušies Vārdā, Kunga atnākšana nav pārsteigums, bet gan apsolījuma piepildījums.

Šodien mēs vēl stāvam ceļmalā, klausoties balsī, kas atskan tuksnesī. Un raugi, drīz pie šī paša altāra pats Kungs nāks pie mums. Ne tikai vārdā, bet sevis paša sagatavotajā Mielastā.

Priecāsimies! Ne tāpēc, ka viss mūsu dzīvē ir kārtībā, bet tāpēc, ka Kungs un Glābējs ir tuvu! Āmen.