Mārtiņa Lutera reformācijas sākums tiek datēts ar 1517. gada 31. oktobri, kad šis augustīniešu mūks, teoloģijas profesors, piestiprināja pie Vitenbergas baznīcas savas 95 tēzes. Tas bija aicinājums uz teoloģisku disputu – izvērtēt baznīcas prakses Dieva Vārda gaismā.

Taču ir cilvēki, kuriem ir grūti pieņemt visu, kas noticis kaut kur citur. Tāpēc raudzīsim, ko tālās Vāczemes notikumi ir izraisījuši Rīgā.

Uzdrīkstēšos mazliet iesaistīt jūsu iztēli. Iedomāsimies 1521. gada rudens vakaru Rīgā. Amatnieku darbnīcas un tirgus laukums ir apklusis, no Daugavas vējš nes darvas un sālījumu smaržu. Šajā vakarā kā ierasts dun Rīgas Sv. Pētera baznīcas zvans, pulcinādams baznīcēnus.  Dievkalpojuma laikā kancelē kāpj jauns mācītājs — Andreass Knopke jeb Knopkens. Viņš nenes līdzi relikvijas un nav sagatavojis tautai tik ierastos stāstus no svēto dzīves vai Romas pāvesta rīkojumus. Viņa rokās ir Bībele, Dieva Vārds – lasāms, sludināms un izdziedams – un ar to brīdi, Hanzas pilsētā ieplūst pārmaiņu vējš. To atnes nevis viduslaiku mistēriju izrāde, bet dzīvā Dieva vārda pasludinājums.

Knopke bija jauns vēl sabiedrībā mazpazīstams teologs, viens starp daudziem, bet tajā vakarā viņš kļuva par Dieva – Tēva – vēstnesi. Te mēs varam saskatīt zināmu līdzību ar šodienas Evaņģēliju. Jēzus, namdaris no Nācaretes, ienāca Jeruzalemes Templī, ne ar tirgus ziņām, bet ar ziņu no Dieva: “Nesiet to visu prom no šejienes! Nepadariet mana Tēva namu par tirgus namu!” Vārds ne tikai apgaismo, tas izraisa pārmaiņas, atjauno – reformē! Pārvēršot tirgus kņadu par lūgšanu, peļņu veicinošas “viltības” par žēlastības dāvanām. Reformācija nav sacelšanās pret dievnama skaistumu, bet gan skaistuma pazemīga noliekšanās Vārda priekšā, lai baznīca atkal būtu Tēva nams.

Pārmaiņas dažkārt raisa bažas un nemieru. Tā notika, Jēzum runājot. Tāpat arī rudenīgajā Rīgā nebija nedz aplausu, nedz militāra orķestra defilē programmas. Tomēr jau drīz, 1522. gada 12. jūnijā, Sv. Pētera baznīcā notika publisks disputs par 24 tēzēm. Tajā piedalījās franciskāņu mūki, rātes locekļi un vasaļi. Knopkes vēstījums pārliecināja vairākumu dalībnieku. Rīgā Reformācija nesākas ar grautiņiem, bet ar skaļi apliecinātu Dieva Vārdu. Tā paša gada rudenī Knopke tapa rātes iecelts par Sv. Pētera baznīcas arhidiakonu. Tā bija skaidra un nepārprotama zīme pilsētas sabiedrībai – turpmāk Dieva vārds stāvēs goda vietā – pašā pilsētas sirdī.

Tas bija arī Jēzus darbs Jeruzalemes templī — attīrīt, atjaunot to, lai atkal var skanēt Dieva vārds. Kad sludinātājs kāpj kancelē ar Evaņģēliju rokās, tā nav tirgošanās ar svētām lietām, bet gan tirgus slēgšana un Tēva nama atvēršana ikvienai izsalkušai un izslāpušai dvēselei.

Taču ir vēl kāds zīmīgs notikums. Lībekā tika aizturēts sūtījums ar dievkalpojumu norises grāmatām Livonijas luterāņu draudzēm – latviešu, igauņu un, nav izslēgts, arī lībiešu valodās. Šī krava Rīgu tā arī nesasniedza, arhīvos par šo notikumu skaidras ziņas nav. Pastāv varbūtība, ka grāmatas tika sadedzinātas. Pat ja arī tā notika, papīrs un tinte sadega, bet Dieva apsolījums, žēlastības vēsts palika. Vārds apsteidza tirdzniecības kuģus un tirgotāju pajūgus. Drīz vien dievkalpojumi un dziesmas skanēja arī latviešu valodā – ne tikai baznīcās, bet arī pie pavarda mājvietās, amatnieku darbnīcās un skolās. Varbūt tieši tad aizmetās nacionālās apziņas iedīgļi – ar Dieva vārdu uz lūpām un sirdīs.

Vitenbergā Lutera izteiktās trīs centrālās definīcijas – vienīgi Raksti, vienīgi Kristus žēlastība, vienīgi Ticība – nebija vien skaisti lozungi. Bet iemesls Baznīcas atjaunotnei, balstītai dzīvības Vārdā un taisnojošā žēlastībā. Šīs trīs “Sola” (tikai; vienīgi) arī Rīgā kļuva par pārmaiņu dzinējspēku. Draudzēs tika iecelti evaņģēliski mācītāji, dievkalpojumu kārtības pārveidotas, baznīcas pārgāja luterāņu valdīšanā.

Reformācijas vēji izlauzās arī ārpus pilsētas vārtiem un piepildīja laika zoba saēsto Svētās Ģertrūdes – ceļinieku – baznīcu. Reformācijai vēršoties plašumā, laikā no 1589. - 1591. gadam, šo baznīcu atjaunoja luteriskajai dievkalpošanai. Gadsimtiem ritot, arī Rīga pletās plašumā, latviešu draudzes kļuva daudzskaitlīgas. Un 1903. gadā vecā tirgus laukuma vietā tika likts pamatakmens Jaunajai Sv. Ģertrūdes baznīcai. 1906. gadā maijā baznīca vēra vaļā durvis, lai dotu iespēju vismaz pusotram tūkstotim latviešu pulcēties ap dzīvības Vārdu, Maizes un Biķera zīmēm. 2026. gadā mūsu draudze, kuras vēsture iesniedzas senā pagātnē, svinēs sava plašā un majestātiskā dievnama 120 gadskārtu!

Jēzus sacīja: “Sagraujiet šo templi, un trijās dienās Es to atkal uzcelšu.” Tikai pēc Kunga augšāmcelšanās mācekļi saprata – Viņš runāja par savas miesas templi. Tāpēc katrs Vārda pasludinājums no kanceles nav cilvēka gudrības un nopelnu sasniegums, bet Kristus klātbūtnes zīme. Viņš pats ir Templis, Baznīca, un mēs dzīvi Viņa nama akmeņi. Kad slējās Jaunās Ģertrūdes mūri un pret debesīm tiecās slaidā torņa smaile, tie klusi pauda to, ko nesa sirdīs mūsu ticības tēvi un mātes – mēs esam, latvieši, eiropieši ar evaņģēlija saknēm, ko laicīgās varas vēji nevar izraut.

Ko tas saka mums šodien? Mēs atkal dzīvojam tēlu laikmetā. Reklāmu rullīši, video stāstiņi, influenceru jeb ietekmeļu runājošo galvu vēstījumi, tam visam pa vidu pa kādam Bībeles citātam, vai divu minūšu sludinātāju stāstiņam “Tik tok” vietnē. Iztēle nav ienaidnieks, tā ir Dieva dāvana. Bet bez dzīvības Vārda tēli kļūst par mītiem, un mīti par valdniekiem pār cilvēka prātu. Tāpēc Reformācija nav nodzeltējušas vēstures lapas, bet ikgadēja “dzirdes sacelšanās”. Kā apustulis Pāvils sacīja: “Ticība rodas no pasludinātās vēsts, bet vēsts – no Kristus vārdiem.” (Rom 10:17) Mēs neatmetam tēlus, bet lūdzam, lai tie paklanās un kalpo krustā sistajam un augšāmceltajam Kristus Vārdam.

Šodienas evaņģēlijs māca, ka Kristus šķīstī, attīra arī mūsu iekšējo templi – mūsu sirdi. Viņš izmēž tirgus domāšanu: “Ko varētu dabūt no Dieva, ja es…?”, tā vietā sniedzot Evaņģēlija domas: “Kādu neiedomājamu žēlastību Tēvs man dāvājis caur savu Dēlu Jēzu Kristu!” Tādēļ dievkalpojums nav skatuve, bet mājvieta – Vārdam, lūgšanai, dziesmām un altārim. Kur Kristus ir Kungs, tur tirgus top aizvērts un baznīca uzcelta – Dievam par godu un cilvēkam par svētību.

Ko mums būtu jāpatur prātā un sirdī no Reformācijas dienas vēsts? Vārds ceļo ātrāk par tirgotāju ratiem un karavānām, to nespēj izdzēst liesmas, nedz cilvēku argumenti. Dzīvības Vārds spēja pārveidot un atjaunot aizmirsto ceļinieku baznīcu. Svētīt, iedvesmot jaunas baznīcas uzcelšanu ar latviešu rokām, lai Dzīvības Vārds skanētu dzimtajā valodā skaidri un saprotami. Un vēl, Baznīca nav mūsu projekts, bet Kunga brīnums – Vārds, kas tapa miesa, par mums krustā sists un trešajā dienā augšāmcēlies un atvēris Debesu vārtus.

Lasītais, dzirdētais un izdziedātais Vārds, ir izturējis tūkstošgades, gadsimtus. Tāpēc lasīsim to, dziedāsim ar prātu un sirdi, mācīsim un liecināsim par to, un lūgsim par mūsu Rīgu, Latviju, Eiropu un pasauli, lai taisnība, ticība un žēlastība top godā celtas! Āmen.

Svētītus Reformācijas svētkus! Gods Dievam augstībā!