Mūžības svētdiena aktualizē svētsvinīga klusuma un pārdomu nozīmi mūsu dzīvē. Patiesa un godīga pagājušo notikumu izvērtēšana ir garīgi un emocionāli dziedinošs process. Tajā pavisam noteikti ir arī sava vieta aizgājušo tuvinieku pieminēšanā. Taču brīvību no pagātnes neveiksmēm un zaudējumiem var iegūt tikai tad, ja ir skaidra nākotnes perspektīva.

Atļaušos atsaukties uz grupas “Prāta Vētra” populārās dziesmas vārdiem: “Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas, mūžīgi, mūžīgi draudzību sola.” Citiem vārdiem sakot, izvēle par labu dzīvei šo kaķēnu pilnībā izmaina – no slīkoņa par dzīvības un mīlestības pilnu būtni. Jeb šodienas līdzības gaismā var sacīt – no nāves tumsas pretī gaismas pielietam kāzu namam. Tikai droša pārliecība par Dievu kā dzīvības avotu spēj uzvarēt nāves varu. Ticība un paļāvība mūs pārveido par cilvēkiem ar nākotnes perspektīvu – pilniem ar dzīvības un mīlestības spēku.

Baznīcas gads noslēdzas ne tikai ar atgādinājumu, ka mūsu dzīve ir ierobežota laikā, – tā tuvojas brīdim, kā līdzībā sacīts, kad “iestājas nakts”. Taču daudz vairāk tas mudina ar drošu cerību raudzīties nākotnē, ejot pretī gaidāmajam svētku notikumam.

Šodienas Jēzus līdzība par desmit jaunavām ir par mūsu šodienu un nākotni. Viņas visas gaidīja līgavaini. Visas zināja, kur atrodas tikšanās vieta. Visām bija vienādi lukturi. Bet izšķirošajā brīdī svarīga izrādījās nevis luktura esamība, bet gan eļļa, kas degot izstaro gaismu. Atliek vien piekrist, ka, atrodoties tumsā, galvenais, teju vienīgais drošības līdzeklis ir gaismas avots. Līdzība ir par gaismu, kas vai nu ir, vai nav mūsu sirdī.

Iespējams esam dzirdējuši šo līdzības skaidrojumu pretstatu kontekstā – “gudrie pret muļķiem”, “čaklie pret slinkajiem”. Taču Jēzus nedz apsūdz, nedz kategorizē. Turklāt centrālā figūra līdzībā nav viss jaunavas, bet gan Līgavainis – Kristus, kurš nāk ne kā skarbs tiesnesis, bet kā Tas, kurš ilgojas satikt savu mīļoto.

Jaunavām netrūka morāles, reliģiskas izpratnes vai ārējas gatavības. Viņas visas gaidīja līgavaini. Vienīgā atšķirība ir tikai gudro jaunavu “eļļas” daudzumā. Ar eļļu ir jāsaprot iekšēja gatavība – ticība, kas pārtop mīlestībā, žēlsirdībā un atvērtībā Dievam. Tāpēc šo “eļļu” nevar aizņemties vai nopirkt pēdējā brīdī. Tāpat kā sirdi, raksturu nevar pārveidot vienā dienā. Tā arī mīlestību pret tuvāko nevar izvilkt kā “trusīti no cepures” vajadzīgajā brīdī. Kristus klātbūtne ir jāpiedzīvo jau tagad, nevis “kaut kad vēlāk”. Pārmaiņām jāsākas jau šodien.

Agrīnie baznīcas tēvi mācīja, ka līdzībā minētā “eļļa” nav vienkārši labie darbi vai laba uzvedība, bet gan pati Kristus dzīvība mūsos – ticība, kas pārtop mīlestībā. Tas nozīmē, ka jaunavas bez eļļas simbolizē tos, kas gaida Kristus – Glābēja – atnākšanu, bet nav ļāvuši Viņam mājot savā sirdī. Katrs var uzvilkt “dievbijības” masku un ar sveci rokā nostāties svētbildes priekšā. Bet vai tā tiešām būtu liecība par ticībā degošu sirdi? Nē. Ticība ir darbība, kad ļaujam Kristus mīlestībai veidot un vadīt mūs. Ticībā Dieva mīlestības “eļļa” – žēlsirdība, piedošana, tuvākmīlestība – kļūst par dzīvi raksturojošiem lielumiem.

Tāpēc Mūžības svētdiena nav par bailēm, bet par sirds, dvēseles nomodu. Ar nomodu pavisam noteikti nav domāts nemitīgs satraukums un bailes. Šī svētdiena ir par tīru sirdsapziņu, vēlmi piedot, par līdzcietību un pacietību pret savu tuvāko. Tā ir par dzīvi, kurā Kristus nav vien tikai rets viesis, bet gan tās Saimnieks un uzticams Draugs.

Mēs dzīvojam individuālisma un virtuālās komunikācijas laikmetā, kas nemanot padara dzīvi līdzīgu “tukšam lukturim”. Kur centrā ir nevis cēlsirdība, bet ārišķīgums, nesavtīgas mīlestības vietā ir savu iegribu apmierināšana, un indivīds tiek skatīts atrauti no kopības, sludinot individuālismu. Tāpēc Mūžības svētdiena mūs nopietni aicina pievērsties sirds stāvoklim. Kā to ir sacījis gudrais Zālamans: “Vairāk par visu sargi savu sirdi, jo no tās dzīvība izverd!” (Sak.4:23)

Sevī noslēgta sirds ir kā aizvērtas durvis tuvākajam un Dievam. Mūžības priekšā šāda noslēgtība atklāj patiesību par to, kas un kādi esam kļuvuši dzīves laikā. Ja sirds nekad nav atvērusies Dievam dzīves laikā, tā Viņu neatpazīs arī mūžībā. Tieši tāpēc šī svētdiena ir par mūsu dzīvi šodien. Mums ir iespēja iepazīt To, kurš atver dzīvības durvis. Vēl ir laiks mainīties! Vēl ir iespēja atteikties no “jūrasskolas” un kļūt par dzīvības un mīlestības draugu. Dieva draugu.

Gudrās jaunavas ar prieku sagaidīja Līgavaini nevis tāpēc, ka viņas bija sasniegušas pilnību, bet tāpēc, ka nesa sevī gaismu, ko Dievs bija viņās aizdedzis. To var izteikt arī šādi: Ja tev ir Kristus, tev ir gaisma. Ja tev ir mīlestība, tev ir neizsīkstošs ticības avots. Ja spēj piedot, tu esi uz pareizā ceļa. Ja tava sirds ilgojas pēc Dieva, tu esi tuvu kāzu namam. Tuvu Līgavainim, kurš tevi mīl ar mūžīgu mīlestību.

Tāpēc Mūžības svētdiena nav noskumšana par pagātni vai raizes par rītdienu, bet priecīga gatavošanās nākotnes kāzu mielastam. Tas ir motivējošais iemesls aizvien atjaunot dārgās “eļļas” krājumu – Kristus klātbūtni, mīlestību un žēlsirdību. Jēzus saka: “Esiet nomodā, jo jūs nezināt nedz dienu, nedz stundu.” Tie nevar būt draudu vārdi, ja tos saka tavs Draugs, kuru tu pazīsti kā to, kurš draudzes kopībā tev pasludina piedošanu, runā ar tevi, klausās tevī, klāj tev galdu un svētīt tevi. Viņš tev un man saka: “Es nāku, Es gribu tevi satikt, lai kādā dienā tevi ievestu mūžīgajā gaismā.” Āmen.

Seko mums Instagram >>