Citi notikumi mūsu draudzē >> 

Satiekot kādu draugu vai paziņu, mēs bieži uzdodam ierastu jautājumu: “Kas jauns tavā dzīvē?” Un mūs patiesi interesē jaunumi draugu dzīvē. Taču, uzzinot jaunumus par panākumiem drauga dzīvē, dažkārt gadās pieķert sevi domājot: “Kāpēc man tā nav?” Mūsos mīt apslēpta salīdzināšanas kāre, kas aizvien liek dzīties pēc kaut kā labāka, aizraujošāka, dzīvi piepildošāka. Nevarētu teikt, ka vēlme pēc kaut kā jauna, ir slikta pati par sevi. Bez tās mēs būtu pasīvi un garlaicīgi radījumi. Taču nedienas sākas tad, kad šis domāšanas veids kļūst par mērauklu tam, kā mēs vērtējam attiecības, draudzību, sabiedrību, baznīcu un visbeidzot arī Dievu. Salīdzināšanas princips liek nemitīgi dzīties pēc kaut kā jauna un, kad esam to ieguvuši, tas drīz vien zaudē savu vērtību. Citiem vārdiem, aizraujošs ir process, nevis pats mērķis. Vai nav zīmīgi, ka patērētāju sabiedrības pamatā ir jautājums: “Kas jauns ir piedāvājumā?” Taču šis jautājums ir daudz, daudz senāks nekā mūsdienu sabiedrība.

Lai saprastu kontekstu, mums būtu jāatskatās krietni attālākā pagātnē. Aizsākums ir meklējams Ēdenes dārzā. Tieši tur aizsākās cilvēka nebeidzamais izsalkums. Čūska sacīja: “Vai tiešām Dievs tā sacīja?” Ar šo vienu jautājumu pietika, lai iesētu šaubas un sagrautu uzticību. Čūska pārliecināja Ievu apšaubīt Dieva laipnību un dāsnumu. Un uzlūkot Dieva doto dzīvi dārzā ne kā dāvanu, bet kā ierobežotu iespēju esību. Viņa dāvanas vairs nešķita vērtīgas un apsolījumi uzticami. Tā darbojas grēks. Tas māca vērtēt Dievu pēc tā, kas pietrūkst, nevis pēc tā, ko Viņš bagātīgi ir devis. Patērētāju laikmetā kārdinātāja balss aizvien dzirdama “uzlabotos” saukļos: “Laime ir tikai viena pirkuma attālumā!”, “Jaunais ir labāks par veco!”, “Steidzies līdzi laikam!” Kārdinātājs liek vienmēr izsalkt un kārot pēc “vēl un vēl”.

Bet uz dzīvi var lūkoties arī no cita skatpunkta. Paraudzīsimies uz vēl vienu Vecās Derības notikumu – Dievs apmeklē Ābrahāmu. Ābrahāmam bija deviņdesmit deviņi gadi. No cilvēciska skatpunkta raugoties, viņa dzīve ir tuvu noslēgumam. Ko gan vēl šis vīrs var sasniegt? Bet Dievs izvēlējās tieši viņu. Ābrahāmam bija jākļūst par apsolījuma cilvēku – tēvu neskaitāmiem pēcnācējiem. Dievs viņam apsolīja: “Es celšu Savu derību starp Sevi un tevi.” Ieklausieties, ko Kungs saka: “Es celšu Savu derību, (..) Es tevi darīšu auglīgu, (..) Es būšu par Dievu tev un taviem pēcnācējiem!” Viss iesākas ar Dieva iniciatīvu un uzticību. Tā ir derības būtība. Derība balstās tā uzticībā, kurš dod apsolījumu. Dievs sevi saista ar grēciniekiem. Viņš dod Savu apsolījumu, kas paliek nemainīgs pat tad, ja Viņa ļaudis paliek neuzticami.

Tagad pievērsīsimies šodienas Evaņģēlijam. Tas ir tieši par šādu Dieva žēlsirdību un dāsnumu pret grēka ievainoto cilvēku. Jēzus, redzēdams izsalkušu ļaužu pūli, saviem mācekļiem sacīja: “Man ļoti žēl šo ļaužu.” Šis īsais teikums atklāj Dieva būtību. Parasti, lasot šo Evaņģēliju, pirmais, kas piesaista uzmanību ir maizes pavairošanas brīnums. Bet, uzmanīgāk lasot, varam pamanīt, ka šis notikums nav par maizi un lielo ļaužu pūli. Tas ir par Kristus līdzjūtību, kas nav tikai emocijas. Tā ir Dieva derības un uzticības redzamā izpausme. Tajā ir kaut kas, kas izceļ Dieva citādo dabu. Kad Jēzus jautāja mācekļiem: “Cik maizes jums ir?” Tie tūlīt sāka rēķināt: “Kas šeit tuksnesī šos ar maizi var pabarot?” Mēs vienmēr rēķinām. Cik mums ir? Vai ar to pietiks? Vai mums pašiem kas atliks? Mācekļi iesāk ar matemātiku. Bet Jēzus iesāk ar līdzcietību! Mēs raugāmies uz resursiem, bet Jēzus raugās uz cilvēkiem. Dieva valstība nav celta pēc cilvēku aprēķiniem. Un šī atšķirība visu izmaina. Jēzus ņēma septiņas maizes, pateicās, pārlauza un deva tās mācekļiem, un tie izdalīja ļaudīm. “Un viņi paēda un bija sāti, un tie salasīja ar pārpalikušajiem maizes gabaliem septiņus lielus grozus.” Tur, kur ir Jēzus, vienmēr ir vairāk nekā gaidīts. Vairāk Viņa žēlastības nekā mūsu vainas. Vairāk Viņa līdzcietības nekā mūsu grēka. Vairāk dzīvības nekā nāves. Dievs ir bagāts savā žēlastībā, un no Viņa nāk visas labas dāvanas.

Apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem raksta: “Vai tad jūs nezināt, ka mēs, kas kristīti uz Jēzu Kristu, esam kristīti uz Viņa nāvi?” Ievērojiet, kristība ir Dieva iniciatīva, Viņa darbs un dāvana. Tas patiesi ir mierinoši. Jo ir dienas, kad mūsu ticība stipra, un ir dienas, kad tā nebūt nav tāda. Ir dienas, kad lūgšana plūst kā strauts. Un ir brīži, kad spējam vien klusēt. Ja mūsu ticība balstītos mūsu emocijās, mēs nekad neatrastu mieru. Bet kristība ir derība un tai maz sakara ar sajūtām. Tā runā par piederību. Tā ir kristīgā pārliecība – es piederu Kristum, kurš nomira un augšāmcēlās par mani, un mana nākotne ir Viņa rokā.

Tad nu, atgriežoties savās ikdienas gaitās, neļausimies kārdinājumam savu dzīvi vērtēt pēc tā, kā mums nav. Tā vietā raudzīsimies uz to, kas mums jau ir dots. Dzīvosim, turēdamies pie Dieva apsolījuma. Mēs esam Dieva derības cilvēki. Dievs, kas reiz sacīja Ābrahāmam: “Es būšu tavs Dievs,” mums to apliecina caur savu Dēlu, kurš mums saka: “Es atdodu savu dzīvību par tevi, tu esi Mans.”

Āmen.