Citi notikumi mūsu draudzē >>

Šodien Jēzus mums saka: “ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm.” Jēzus to nesaka mierpilnai, ideālai pasaulei, bet tādai, kurā mājo vilki. Un mēs zinām, ko tas nozīmē.

Mēs dzīvojam laikā, kad vēstis par karadarbību ir daļa no ikdienas. Nebūs aplami sacīt, ka dzīvojam plēsoņu laikmetā. Tiek satricinātas valstis, tiek salauztas dzīves, un bailes nemanot iemājo sirdīs. Pat tur, kur nav tiešas karadarbības, valda nenoteiktība – ekonomiska spriedze, morāls apjukums, uzticības zudums. Daudzi jūtas tā, it kā staigājot pa plānu ledu. Un tieši šādai pasaulei Kristus saka: “ES ESMU labais gans.”

Kristīgās dzīves mērķis nav vienkārši zināt kaut ko par Kristu. Bet gan dzīvot Viņa vadībā – piederēt Viņam, būt Viņa pazītam un palikt pie Viņa. Jēzus saka: “Es pazīstu savas avis, un avis pazīst mani.” Tā nav distancēta vai anonīma piederība. Tās ir dzīvas attiecības, kas sakņojas paša Dieva dzīvē: “(..) kā Tēvs mani pazīst, un Es pazīstu Tēvu.”

Dzīvot kā kristietim nozīmē būt pārliecinātam, ka esi Kristus klātbūtnes apņemts, vadīts un uzturēts. Turklāt tā nav individuāla ticības forma. Jēzus saka: “Man ir vēl citas avis (..), būs viens ganāmpulks, viens gans.” Sašķeltai pasaulei ir dots apsolījums – nevis izkliedētas dzīves, ne izolēti indivīdi, bet gan kopība, kas sapulcināta un apvienota Kristū.

Tomēr tas nav veids, kā mēs dzīvojam. Apustulis Pēteris saka skaudru patiesību: “Jūs maldījāties kā avis.” Maldīšanās nav tikai pieļautu kļūdu rezultāts. Tā ir dzīve bez virziena, bez patiesības, bez kāda, kas uzticīgi ir līdzās. Šo nomaldīšanos mēs redzam ne tikai pasaulē, bet arī sevī. Sastopoties ar bailēm, mēs bēgam, sastopoties ar grūtībām, mēs ieraujamies sevī. Krīzes un pārbaudījumu brīžos paļaujamies tikai uz saviem spēkiem un domājam, ka spējam izglābt sevi. Uz šī fona algotā gana tēls atklāj skarbo realitāti: “Algotais gans, redzot vilku nākam, pamet avis un bēg.”

Algotais gans neienīst avis. Viņš vienkārši vairāk mīl sevi pašu. Tā ir ikvienā cilvēkā mītoša dvēseles kaite. Tā neliek ienīst citus, bet vairāk par visu liek mīlēt un sargāt sevi pašu. Un tieši pārbaudījumos tas kļūst redzams. Cilvēki attālinās viens no otra, izzūd uzticība, sabrūk kopības saites. Pat ideālie un cēlie saukļi izrādās butaforijas, kas noder vien pašapmierinātības laikos.

Kristus, ienākot šajā realitātē, nesniedz padomus. Viņš atdod sevi pašu. “Labais gans atdod savu dzīvību par avīm.” Tas ir izšķirošais pagrieziena punkts. Nedz pamācības, nedz pareizi rīcības modeļi. Bet upuris. Apustulis Pēteris par to saka: “Viņš mūsu grēkus savā miesā labprātīgi uznesa pie krusta.” Kristus nenoraugās distancēti uz mūsu maldīšanos. Viņš ienāk šajā mūsu bezcerībā un uzņemas mūsu grēku, bailes un satriektību. Viņš nebēg, sastopoties ar vilku, bet nostājas tam ceļā, lai glābtu avis.

Un tas izmaina pasaules drāmu. Mūsu dzīve nav vairs atkarīga no mūsu varēšanas turēties pie patiesības. Tās pamatā ir Kristus, kurš mūs neatlaiž. Kā ir rakstīts: “Ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti.” Tā nav tikai piedošana. Tā ir atziņas atjaunošana. Izklīdušie tiek sapulcināti, ievainotie tiek dziedināti un pazudušie tiek atvesti mājās. Kā apustulis Pēteris saka: “Bet tagad esat atgriezušies pie sava Gana un dvēseļu sarga.”

Tas ir jaunas dzīves iesākums. “Jo arī Kristus ir cietis jūsu labā, atstādams jums paraugu, lai jūs sekotu Viņa pēdās.” Tā nav mums uzlikta nasta. Tā ir dzīve, kas izriet no tā, ko Kristus ir paveicis mūsu dēļ. Viņš neatriebās, nedraudēja, bet uzticēja sevi Tēvam. Un tagad mēs, kas Viņam piederam, topam vadīti pa šo dzīvības ceļu. Pasaulē, ko veido bailes, mēs mācamies uzticību. Pasaulē, ko veido šķelšanās, mēs tiekam sapulcināti vienā ganāmpulkā.

Un tieši šeit Evaņģēlijs kļūst klātesošs. Ne tikai vārdos, bet arī Svētajā Vakarēdienā. Šeit Labais Gans ne tikai iztālēm runā, bet nāk pie Sava ganāmpulka un saka: "Ņemiet un ēdiet... šī ir Mana miesa, kas par jums dota." Šeit Viņš pats sniedz mums savu dzīvību.

Tāpēc mēs vairs neesam vieni savās bailēs. Neesam pamesti savā vājumā un apmaldījušies šīs pasaules apjukumā. Kristus mūs paēdina, stiprina un tur Savā klātbūtnē.

Tāpēc, esot pasaulē, kur valda nenoteiktība, kur bailes ir realitāte un nākotne ir neskaidra, mēs zinām, ka Labais Gans ir atdevis Savu dzīvību par mums. Viņš mūs pazīst, aicina un sapulcina pie Sava galda, lai sacītu – atgriezieties, palieciet un saņemiet. Jo jūs vairs neesat nomaldījušies. Jūs piederat man – jūsu dvēseļu Ganam un Sargātājam.

Āmen.