Ar šo svētdienu mēs ieejam priekšgavēņa laikā – klusā un nopietnā sagatavošanās ceļā, ejot pretī Lieldienu noslēpumam. Šo laiku ievada pravieša Daniela lūgšana: “Ne sava taisnīguma dēļ mēs zemojamies Tavā priekšā, bet Tavas lielās žēlastības dēļ.” (Dan 9:18) Šie vārdi ievada šīs dienas Evaņģēlija centrālo vēsti – mēs dzīvojam ne savu nopelnu dēļ, bet no Dieva žēlastības.

Šo patiesību mēs sastopam arī svētā Simeona dienas lasījumā (2. februāris). Turot savās rokās Bērnu Jēzu, viņš saka: “Manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu.” (Lk 2:30) Simeons to saka ne tāpēc, ka ir nonācis pie jaunas atziņas vai sasniedzis pilnību, bet tāpēc, ka ir sastapis dzīvo Dievu. Un šīs sastapšanās dēļ viņš saka: “Tagad atlaid, Kungs, savu kalpu mierā.” Atziņa par dzīvi, kas iegūst tās vērtību Dieva mīlestības dēļ, sniedz mieru, drosmi un cerību.

Šodienas līdzībā Jēzus apraksta debesu valstību kā nama saimnieku, kas atkal un atkal dodas uz tirgus laukumu, lai aicinātu strādniekus savā vīna dārzā. Viņš turp dodas rīta agrumā, pusdienlaikā, pēcpusdienā un, visbeidzot, vakara stundā. Un dienas beigās viņš visiem strādniekiem atlīdzina vienādi.



Pirmajā brīdī tas var šķist netaisnīgi. Jo esam pieraduši domāt citādās kategorijās – darbs un alga, pūles un atlīdzība, nopelns un samaksa. Taču Jēzus atklāj pavisam citu loģiku – Dieva taisnīgums un laipnība nav atkarīga no mūsu nopelniem, bet vienīgi no Viņa žēlastības pilnās gribas. Šī žēlastība nav mērāma materiālā izteiksmē. Jo tā aptver cilvēka dzīvi tās kopumā. Tā glābj no nāves izraisītām bailēm un dāvā piederību Dievam, kas dara brīvu.

Dzīvība zaudētu jēgu, ja mēs to saņemtu tikai kā daļu no kaut kā lielāka. Tā būtu kā stāsts, kas apraujas interesantākajā vietā. Līdzīgi ir ar glābšanu un žēlastību. Vai nu mēs saņemam savu dzīvi, brīvību un žēlastību tās pilnībā vai nesaņemam nemaz. Taču to saprotam vienīgi tad, ja dzīvi uztveram kā no Dieva dotu dārgu dāvanu.

Tomēr, kā liecina mūsu pieredze, uz dzīvi cilvēks spēj raudzīties kā savu pūliņu rezultātu – sevis paša izkaltu laimi. Tieši šādu domāšanu mēs atrodam pie vīna kalna strādniekiem. Ilgāk strādājušo sašutums atklāj šo tik cilvēcīgo izpratni: “Šie pēdējie strādāja tikai vienu stundu, un Tu viņus pielīdzināji mums, kas visu dienas smagumu un svelmi esam nesuši.”

Taču šeit izšķirošs nav taisnīguma jautājums, bet galvenokārt salīdzināšanas princips. Salīdzināšanās ar citiem neizbēgami saindē prātu un sirdi. Tā pārvērš pateicību sarūgtinājumā, prieku skaudībā un pazemību paštaisnībā. Un Jēzus ir tas, kurš var un grib mūs atbrīvot un dziedināt no šī postošā stāvokļa.

Dieva valstībā neviens nekļūst nabagāks no tā, ka neskaitāmi saņem “no Viņa pilnības – žēlastību un vēl žēlastību.” (Jņ 1:16) Žēlastība nav ierobežots resurss. Visuaptveroša glābšana neatstāj ēnā mani kā indivīdu. Gluži otrādi, tā ļauj man uzlūkot savu dzīvi ar tās nepilnībām un trūkumiem, ritam Dieva neizsīkstošās žēlastības un laipnības gaismas lokā.

Tāpēc šodienas Jēzus līdzība aizvien ir aktuāla ikviena cilvēka dzīvei. Viņš stāsta par cilvēkiem, kas stāv tirgus laukumā bez darba. Ne tāpēc, ka tie būtu slinki, bet tāpēc, ka neviens viņus nebija aicinājis. Tā ir mūsu laikmetu raksturojoša aina. Mēs dzīvojam laikā, kad karš, nevainīgu cilvēku ciešanas, nāve, bailes un nedrošība atklāj rietumu kultūras garīgo orientieru iztrūkumu. Daudzi cilvēki stāv dzīves “tirgus laukumā” bez darba – bez jēgas, bez skaidra virziena, bez cerības, noguruši no nemitīgām programmām, regulām, deklarācijām un solījumiem par labāku nākotni.

Un tieši uz šī fona Evaņģēlijs atklājas tā spožumā. Žēlastības Dievs aizvien ir klātesošs šajā “tirgus laukumā”, pat dienas gaismai dziestot. Varētu sacīt – krīzes laikā, satricinājumu brīdī, kad, šķiet, viss ir nokavēts un cerības gaist. Un tomēr, Dievs nav pametis cilvēci. Cauri gadsimtiem Viņš joprojām meklē, aicina un dāvā drošu cerību.

Jā, iespējams arī mēs esam kā šie pēdējā stundā aicinātie strādnieki. Mēs neesam bijuši liecinieki laikmetam, kad kristīgā ticība veidoja Eiropas kultūru. Mēs dzīvojam laikā, kad Baznīca ar savu vēsti vairs nav šīs kultūras centrā. Mēs dzīvojam laikā, kad vairs netiek celtas katedrāles Dieva godam. Un tomēr Dievs joprojām uzrunā un aicina. Pavisam noteikti ne tāpēc, ka mēs būtu to pelnījuši, bet tāpēc, ka Viņš ir liels savā žēlastībā un “grib, lai visi cilvēki tiktu glābti un nāktu pie patiesības atzīšanas.” (1Tim 2:4)

Tā ir mūsu ticība un cerība – pat ja pienākusi pēdējā stunda, Dievs aizvien ir klātesošs, lai glābtu un darītu brīvus. Viņa Vārdā, Svētajā Vakarēdienā un kopībā pie Viņa galda. Ikreiz, kad mēs saņemam Svēto Vakarēdienu, mēs saņemam žēlastību – ne kā samaksu par pūliņiem, bet kā dāvanu. Mēs sastopam un uzņemam Kristu, savas dzīvības Kungu – Viņš rīko bagātīgu mielastu, kurā neviens nav atstumts vai apdalīts.

Un mēs ticam, ka esam šajā galda kopībā ne sava taisnīguma dēļ, bet dēļ Viņa žēlastības. Mēs esam aicināti, ne tāpēc, ka esam priekšzīmīgi un nenogurdināmi strādnieki, bet tādēļ, ka Viņš ir labs. Viņa stiprināti un iedrošināti, mēs varam būvēt savu un līdzcilvēku dzīvi uz droša pamata. Un Dieva laipnības un līdzcietības dēļ mēs aizvien varam raudzīties nākotnē ar drošu cerību. Viņam, mūsu Glābējam, lai ir gods mūžīgi. Āmen.