Citi notikumi mūsu draudzē >> 

Viens no mūsdienu populāriem lozungiem ir: “Esi sevis labākā versija.” Tas izklausās iedvesmojoši. Grāmatnīcās ir atrodamas grāmatas, kas sola labāku dzīvi. Dažādi kursi piedāvā programmas, kā mainīt ieradumus, uzlabot attiecības. Lai kur mēs skatītos, aizvien ir kāds, kas māca, kā kļūt veiksmīgākam, disciplinētākam, pārliecinātākam un apmierinātākam. No pirmā acu uzmetiena tas šķiet diezgan saprātīgi. Galu galā, kurš gan var apstrīdēt vēlmi kļūt labākam?

Problēma ir tā, ka šāds domāšanas veids pakāpeniski pārliecina, ka dzīves svarīgākos jautājumus var atrisināt ar sevis pilnveidošanu. Ja mēs pietiekami smagi strādājam... pietiekami mācāmies... disciplinējam sevi, mēs beidzot varam kļūt par tiem cilvēkiem, kādiem mums bija lemts būt. Arī kristieši mēdz domāt līdzīgi: “Man vajag vairāk pacietības… stiprāk ticēt… vairāk mīlēt līdzcilvēkus… vairāk...” Visās šajās vēlmēs ir zināma patiesība. Bet pastāv arī apslēptas briesmas. Šodienas evaņģēlijā Jēzus pilnībā apgāž šo domāšanas veidu. Izmantodams līdzību par koku, Viņš saka: “Katrs labs koks nes labus augļus, bet nelāgs koks nes sliktus augļus.”

Taču šī nav Jēzus lekcija par dārzkopību. Viņš liek raudzīties uz cilvēka sirdi, un tas izmaina galveno jautājumu. Jo būtu diezgan loģiski, ja Jēzus sacītu: “Kādus augļus tu nes?” Bet Viņa jautājums ir: “Kāds koks tu esi?” Šis jautājums ir diezgan satraucošs. Jo mēs instinktīvi ticam, ka varam mainīt savus augļus. Taču Jēzus izgaisina mūsu maldīgās cerības. Viena no cilvēka lielākajām ilūzijām ir, ka ārējas pārmaiņas var atrisināt iekšējas problēmas. Kopš Ēdenes dārza cilvēce ir centusies novērst simptomus, nevis pašu slimību. Mēs dusmojamies. Tāpēc cenšamies kontrolēt savas dusmas. Mēs kļūstam lepni. Tāpēc cenšamies izskatīties pazemīgi. Mēs kļūstam savtīgi. Tāpēc piespiežam sevi darīt labus darbus. Jēzus mums saka, ka visi šie pūliņi nevar atrisināt patieso problēmu. Augļi nespēj izmainīt koku, jo koks ir tas, kas nes augļus.

Tāpēc Jēzus šodienas evaņģēliju sāk ar brīdinājumu par viltus praviešiem. Tiem ir viena kopīga iezīme. Viņi māca par dzīvi bez Kristus. To mācība mainās līdzi laikam, bet vēstījums paliek nemainīgs. Tas aizvien ir tas pats vecais Ēdenes dārza kārdinājums – jūs varat sasniegt piepildītu dzīvi bez Dieva. Tāpēc viltus mācības ir tik bīstama. Tās ne tikai sniedz maldinošu informāciju, bet virza pie nepatiesā dzīvības avota. Un, ja avots ir nepareizs, tad gan koks, gan tā augļi nekad nebūs labi, lai arī cik brīnišķīgi tie kādā brīdī izskatītos. Tas nav stāsts par to, ka mēs mēdzam kļūdīties un tāpēc attieksmes un rīcības augļi slikti. “Ļaunais no ļaunā krājumiem sniedz ļauno.” (Lk6:45) Vienkārši sakot, – koks ir slims un nespēj sevi dziedināt.

Tieši uz šīs patiesības fona mums jāieklausās Vecās Derības apsolījumā no Ecēhiēla grāmatas. Dievs saka: “Es slacīšu jūs ar tīru ūdeni(..) Es jūs šķīstīšu(..) Es jums došu jaunu sirdi(..) Es jums došu Savu Garu!” Katrs apsolījums sākas ar Dieva “Es". Viņš ir patiesais dzīvības Avots. Tāpēc kristietība fundamentāli atšķiras no visām sevis pilnveidošanas reliģijām. Katra filozofija galu galā saka: “Kļūsti labāks cilvēks.” Kamēr Evaņģēlijs saka: “Dievs tevi dara jaunu.” Tā ir pilnīgi cita perspektīva.

Bet ko īsti nozīmē iegūt “jaunu sirdi”? Retais no mums nav uzdevis sev šo jautājumu. Mēs esam kristīti, ticam un tomēr šaubāmies, zaudējam savaldību. Cīnāmies ar lepnību, kārdinājumiem un beigās tomēr pakrītam. Kā būtu jāsaprot Ecehiēla grāmatā dotie Dieva apsolījumi? Vai Viņš sola tūlītēju atjaunotni? Nē. Ne Jēzus, ne apustuļi to nekad nav apgalvojuši. Apustulis Pāvils runā par “jauno cilvēku”. Un te mums ir uzmanīgi jāieklausās. Jaunais cilvēks nav vienkārši uzlabota vecā Ādama versija. Veco Ādamu nevar “nopulēt” līdz svētumam. Kā apustulis saka: “Viņam ir jāmirst.” Jaunais cilvēks ir pats Kristus – Jaunais Ādams, kurā top, dzims jauna cilvēce. Tāpēc Pāvils saka: “Apvelciet atjaunoto cilvēku, kas ir atjaunots pēc Radītāja tēla.” (Kol3:10) Un citur: “Tērpieties Kungā Jēzū Kristū.” (Rom13:14) Šīs nav divas dažādas pavēles – tās apraksta vienu realitāti. Apvilkt jauno cilvēku nozīmē būt vienotībā ar Kristū.

Tas iesākas svētajā Kristībā. Kristībā Dievs mums dod jaunu sirdi. Viņš savieno mūs ar Kristu, pieņem par Saviem bērniem. Tas ir pabeigts process. Un tomēr kristīgā dzīve ar to tikai iesākas. Svētais Gars caur Dieva vārdu māca mums uzticēties, piedot, atzīt un nožēlot grēkus. Līdzīgi ir ar kāzām. Kāzu dienā līgavainis un līgava kļūst par vīru un sievu. Tas īstenojies un liecinieku apstiprināts fakts. Taču neviens nesagaida, ka līdz kāzu dienas vakaram jaunlaulātie būs sasnieguši pacietības, cieņas, piedošanas un pašaizliedzīgas mīlestības mēru, kas gūstams vien piecdesmit laulībā nodzīvotos gados. Laulība nobriest visa mūža garumā. Tas notiek dienu pēc dienas, gadu pēc gada. Tā ir sadraudzība, tās ir attiecības, kas aizvien aug.

Taču šodienas lasījumā ir apslēpta vēl viena skaista patiesība. Dievs nekad nepamet darbu, ko Viņš ir iesācis. Apdomāsim vēlreiz Jēzus sacīto. Dārznieks iestāda koku un rūpējas par to – laista, apgriež sausos zarus, sargā no kaitēkļiem un slimībām. Viņš to kopj un pacietīgi gaida ražas dienu. Tāpēc kristīgā dzīve nekad nav atkarīga no mūsu pašu spēka. Ja tā būtu, mēs visi galu galā novīstu un kļūtu par sausiem zariem. Kristus ne tikai dāvā mums jaunu dzīvi, Viņš nepārtraukti sniedz sevi, lai mūs uzturētu un sargātu.

Tāpēc Viņš Savai Baznīcai dāvāja Svēto Vakarēdienu. Tajā Viņš mums ne tikai atgādina par Savu mīlestību, bet sniedz Sevi pašu. Viņš, kurš sacīja – Es jums došu jaunu sirdi, – Vakarēdienā saka: “Ņemiet un ēdiet, tā ir Mana miesa(..) tās ir manas asinis.” Viņš, kurš apsolīja – Es jums došu Savu Garu, – mūs piepilda ar Savu klātbūtni. No sākuma līdz beigām pestīšana aizvien ir Dieva darbs. Dievs neatstāj Savus bērnus dzīvot tikai atmiņās. Viņš nāk pie tiem Savā Vārdā un Sakramentā – nedēļu pēc nedēļas, gadu pēc gada. Līdz ticība kļūst redzama Viņa ļaužu dzīvē. Kā Kristus mums ir piedevis, tā arī mēs mācamies piedot. Kā Kristus ir pacietīgs ar mums, arī mēs mācamies būt pacietīgi. Tāpēc apustulis Pāvils par sevi varēja sacīt: “Tādēļ nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus.” (Gal2:20)

Tā ir kristīgās dzīves būtība. Kristietība nav mēģinājums atdarināt Kristu. Tā ir dzīve “no un ar Kristu”. Un tas ir visa mūža process. Tāpēc arī šodien Viņš nāk “paēdināt”, piepildīt mūs ar Sevi, lai Viņa dzīvība aizvien mājotu mūsos. Jo, kur ir Kristus, tur ir piedošana. Kur ir Kristus, tur ir dzīvība. Kur ir Kristus, tur ir jauna sirds. Un, kur Kristus dod dzīvību, tur vienmēr ir augļi. Tāpēc šodien varēsim doties mājās ar drošu pārliecību: “Kristus mani nav atstājis. Viņš turpina Savu darbu manī.” Jo tas, ko Dievs ir iesācis, to Viņš arī piepildīs. Dievs sevis stādītos kokus nekad neaizmirst un neatstāj.

Āmen.