Mīļie brāļi un māsas Kristū!

Šodienas evaņģēlijs iesākas ar vārdiem: “Un, redzi, jūrā izcēlās liela vētra(..)” Matejs, aprakstīdams šo notikumu, lieto grieķu vārdu — seismos. Parasti ar to apzīmē zemestrīci, lielu satricinājumu. Mācekļi ir nonākuši vētrā, kas apdraud viņu dzīvību.

Vecās derības tradīcijas cilvēkam trakojoša jūra nozīmēja daudz vairāk nekā dabas parādību. Tā simbolizēja spēkus, kas apdraud cilvēka, sabiedrības dzīvi un kārtību. Sešdesmit piektajā psalmā Dievs tiek slavēts kā Tas, kurš apklusina gan krācošās jūras un to viļņus, gan rēcošās tautas. Arī pravietis Jesaja tautu kņadu salīdzina ar varenu ūdeņu troksni.

Trakojoša jūra ir arī mūsdienu pasaules tēls. Šajās dienās, starp Lāčplēša dienu un Latvijas Valsts svētkiem, mēs pieminam vēsturiskos satricinājumus, kuriem cauri gājusi mūsu tauta. Cik daudz dzīvību prasījuši kari, okupācijas un cilvēku alkas pēc varas! Un cik daudz drosmes, uzticības un savstarpējas atbildības bijis nepieciešams, lai mēs šodien varētu dzīvot brīvā Latvijā!

Taču vētras plosās ne tikai pasaulē, bet arī pašā cilvēkā. Četrdesmit otrā psalma autors cilvēka dvēseles stāvokli apraksta šādi: “Visas tavas brāzmas un bangas gāžas pār mani!” Un tad viņš jautā: “Ko tu tik nomākta, mana dvēsele, ko plosies manī?” Mēs pazīstam arī šādas vētras. Tās ne vienmēr ir redzamas citiem. Ārēji cilvēks, var izskatīties mierīgs, bet vienlaikus viņu plosa bailes, skumjas, neziņa par nākotni, dusmas vai izmisums.

Arī mācekļi laivā ir baiļu pārņemti. Bet Jēzus gulēja. Grūti iedomāties vēl lielāku pretstatu. Viļņi gāzās laivā, mācekļi cīnās par savu dzīvību, bet Jēzus guļ. Viņi kliedz: “Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā!” Un te Mateja stāstījumā ir zīmīga detaļa. Jēzus vispirms uzrunā mācekļus un tikai tad apsauc vējus un jūru. “Kādēļ esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Vētra vēl plosās, bet Jēzus runā ar mācekļiem par ticību.

Mēs parasti domājam citādi. Kad vētra norims, kad beigsies karš, kad atgūšu veselību, kad būs atrisinājušās ģimenes problēmas, kad zināšu, ko nesīs rītdiena, — tad es būšu mierīgs. Taču Jēzus vēlas, lai mācekļi kaut ko saprastu jau tagad, vētras laikā, proti, kas ir Tas, kurš atrodas viņu laivā. Mācekļi bija dzirdējuši Jēzus mācību un redzējuši Viņa dziedināšanas darbus. Taču tagad viņiem jāiepazīst savs Kungs brīdī, kad top apdraudēta arī viņu dzīvība.

Arī mēs reizēm mēģinām spriest par Dieva klātbūtni pēc savas dzīves apstākļiem. Kad viss ir labi, mums nav grūti pateikties Dievam par Viņa labvēlību. Bet, kad kaut kas noiet greizi un brūk, arī mēs varam jautāt līdz ar psalma autoru: “Kāpēc tu aizmirsi mani?” Mācekļiem varēja šķist, ka Jēzus, mierīgi gulēdams, ir aizmirsis par viņiem. Taču Viņš ir ar viņiem. Ticības pamats nav vētras norimšana, bet Kristus klātbūtne.

Tad Jēzus piecēlās un apsauca vējus un jūru, “un iestājas liels klusums.” Varētu arī sacīt – iestājās liels miers. Matejs šeit lieto grieķu vārdu galēnē, kas apzīmē mierīgu jūru, kad vējš un viļņi ir norimuši. Ievērosim šos lielos pretstatus. Sākumā Matejs runā par lielu satricinājumu, bet pēc brīža – par lielu mieru. Tāpēc mācekļi izbrīnīti jautā: “Kas viņš ir, ka vēji un jūra viņam paklausa?” Viņu priekšā ir kāds, kurš ir vairāk nekā tikai skolotājs. Viņā ir miers, kas spēj pārspēt vislielāko vētru un satricinājumu.

Bet mums ir jāuzdod vēl kāds jautājums: “Vai mēs esam tikai ārpus mums esošu vētru upuri?” Šodienas vēstules lasījumā apustulis Pāvils runā par cilvēku savstarpējām attiecībām. Viņš piemin baušļus: nepārkāp laulību, nenogalini, nezodz, neiekāro. Tie ir baušļi, kas sargā cilvēka dzīvi.

Cik lielas vētras spēj izraisīt neuzticība laulībā! Cik daudz nemiera sabiedrībā rada netaisnība un varaskāre! Un cik postošu vētru pasaules vēsturē izraisījusi cilvēku iekāre pēc tā, kas pieder citam. Mēs ne tikai piedzīvojam vētras. Dažkārt mēs paši tās radām, bet citkārt padarām vēl postošākas tās, kuras neesam izraisījuši.

Dzīvē ir nelaimes, no kurām nevaram izvairīties. Taču ir svarīgi, kā mēs uz tām reaģējam. Vai ļaujam piedzīvotajai netaisnībai darīt arī mūs netaisnus? Vai ļaujam vilšanās rūgtumam saindēt mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem? Vētra, kas plosās mūsos, var skart arī citu cilvēku dzīvi. Bailes var pāraugt aizdomīgumā, neapmierinātība – dusmās, un piedzīvotās sāpes var padarīt mūs skarbus pret cilvēkiem, kuri mums neko nav nodarījuši.

Tāpēc Pāvils saka: “Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara, tātad bauslības piepildījums ir mīlestība.” Runājot par mīlestību, biežāk ar to tiek domātas jūtas. Taču mīlestība, par kuru runā Pāvils, nav kāds īpašs jūtu stāvoklis. Tā ir attieksme, kas izpaužas uzticībā, patiesumā, atbildībā, rūpēs un cieņā. Mīlestība atklājas visā tās daudzveidībā, sastopoties ar izaicinājumiem gan ārpus mums, gan mūsos pašos. Mīlestība sargā dzīves telpu, kurā cilvēks var dzīvot un uzplaukt, gan kā indivīds, gan kā sabiedrība kopumā.

Taču kur rast šādu mieru? Atcerēsimies, ar ko sākās šodienas evaņģēlijs. Mācekļi sekoja Jēzum un nonāca vētrā. Arī mums Kristus nav apsolījis dzīvi bez vētrām. Bet Viņš ir apsolījis būt ar mums. Viņš ir nācis, lai atjaunotu to, ko grēks cilvēka dzīvē ir izjaucis, – mūsu attiecības ar Dievu. Apustulis Pāvils saka: “Tā nu mums, ticībā attaisnotajiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” Šis miers nav atkarīgs no apstākļu labvēlības. Tā pamats ir Kristus, kurš mūsu dēļ ir miris un augšāmcēlies. Tādēļ arī tad, kad mūsu dvēsele ir nemiera pilna, mēs varam līdz ar psalma autoru sacīt: “Gaidi uz Dievu!” Un līdz ar mācekļiem lūgt: “Kungs, glāb mūs!”

Mēs nevaram apklusināt visas pasaules vētras. Taču Kristus dāvātais miers ļauj mums dzīvot šo vētru vidū, nezaudējot ticību, cerību un mīlestību. Un, iespējams, tieši tur, kur ap mums valda nemiers, mūsu aicinājums ir kļūt par miera nesējiem. Tur, kur cilvēkus šķir aizdomas un neuzticība, – palikt uzticīgiem. Tur, kur valda vienaldzība, – rūpēties citam par citu. Tur, kur cilvēki zaudē cerību, – palīdzēt viņiem to atgūt.

Aizvien paturēsim prātā – Kungs, kas apklusina vētras, ir apsolījis būt savu ļaužu vidū. Tāpēc mēs varam doties pretī rītdienai, lai kāda tā būtu. Jo mūsu cerība nav tajā, ka dzīves jūra vienmēr būs mierīga, bet gan tajā, ka mūsu Kungs ir ar mums.

Lai Kristus dāvātais miers kļūst par svētību mūsu ģimenēm, mūsu draudzei un mūsu zemei Latvijai!

Āmen.