Kur lai pērkam maizi? Jņ 6:1-15

Ja nesteidzīgi paraudzīsimies uz jautājumiem “kur?” un “cik?”, tad pamanīsim būtisku atšķirību. Ko mēs, piemēram, varam sacīt par sevi, savu dzīvi, uzdodot jautājumu “cik?” Šis jautājums liek skaitīt, lai viestu skaidrību par ko, cik un kas mums ir vai pieder, – cik gadu, ģimenes locekļu, radinieku, draugu, mantas utt.

Pavisam citādi ir tad, ja uzdodam jautājumu “kur?” Tas liek raudzīties dziļāk vai filozofiskāk uz sevi un savu dzīvi. Piemēram: Kur es šobrīd esmu? Kur ir manas saknes? Kur virzās mana dzīve? Kur rodu mieru, drošību, prieku? Redzat, tas liek pievērsties sev, savai dzīvei no daudz plašāka esības skatupunkta. Tas savā ziņā ir panorāmas formāta skatījums, kas aptver it visu, kas attiecas uz personu un tās dzīvi.

Protams, arī jautājumam “cik?” ir pietiekoši svarīga loma, bet atšķirība ir pamanāma. Piekritīsiet, ja mēs savu dzīvi vērtētu pēc tā, kas un kādā daudzumā man pieder, vai tas apmierinās manas intereses, vai es gūšu piepildījumu savām iegribām un vēlmēm, tad, šādi raugoties, mēs varētu kaut ko būtisku palaist garām un padarīt savu dzīvi banāli seklu.

Domājot par ticību, jautājums “cik?” var izrādīties par vienu no klupšanas akmeņiem. Par to mēs varam lasīt arī daudzviet apustuļa Pāvila vēstulēs. Kur viņš, piemēram, norāda, cik viegli ir pakrist un ieslīgt bauslības verdzībā, ja uzdodam jautājumu: “Cik un kas man ir jāizdara, lai es varētu iegūt Dieva labvēlību un tapt izglābts?” Šāds lietu skatījums visbiežāk izraisa legālismu (pārspīlētu atkarību no bauslības), paštaisnību un liekulību.

Tāpēc šodienas evaņģēlijs aktualizē jautājumu: “Kur atrast to, kas sniedz piepildījumu un prieku?” Par šo ir arī šīs dienas Vecās derības lasījums no pravieša Jesajas grāmatas. Pravietis saka: “Priecājieties Jeruzalemes drupas!” Par ko gan var priecāties drupas? Tur taču vairs nekā nav, vienīgi posts un bēdas. Tomēr pravietis norāda, ka šīm drupām ir pamatots iemesls priekam. Jo viņš aicina raudzīties nevis uz to, kas atlicis, bet uz to, kas nāk. Jesaja saka: “Pilsētas sargi jau gavilē un priecājas, jo tie redz Kungu nākam!” Viņa jautājums ir nevis “cik?”, bet “kur?” un “kas?”. Un tas tiešām ir ārkārtīgi izšķiroši.

Nav nekas traģiskāks, ja uz cilvēka dzīvi un to, kas viņš ir, raugās kā uz matemātisku vienādojumu. Vēl ļaunāk, ja mēs šo principu pielietojam, domājot par attiecībām ar Dievu. Par ticību teoloģijā runā, lietojot jēdzienus subjekts un objekts. Ticība nav pamatota skaitā vai apjomā, bet gan personā. Nevis “kā vai cik”, bet “kurš?” Nevis es, bet Viņš, kas taču ir mūsu ticības pamats un sniedzējs. Bez šīs atziņas mēs cīnāmies un plosāmiem, skaitot un rēķinot, topam sarūgtināti, aizkaitināti un depresīvi, jo nemitīgi darbojamies ap jautājumu “cik man/mums ir?” Vienkāršākais un pirmais solis, kā no šī stāvokļa izkļūt ārā, – sākt raudzīties uz dzīvi caur “kur?” un “kurš?” prizmu. Mūsu ticības apliecības nerunā par to, cik mums ir jāizdara, lai mums būtu daļa pie Dieva valstības un mūžīgās dzīvības. Tā mums māca ticēt, paļauties uz to, ko mūsu dēļ, par mums un mūsu labad ir darījis Dievs. Mēs netopam mudināti rēķināt, bet ieraudzīt, cik mēs Dievam esam dārgi un nozīmīgi.

Tad, kā pravietis saka, pat drupas var priecāties, ja tās redz To, kurš nāk tās atjaunot. Dievs, kurš ir visa esošā cēlonis, var pat no drupām radīt kaut ko jaunu. Ne jau velti kādā vietā Jēzus saka: “Dievs no akmeņiem var radīt sev bērnus.” Jautājums “kur?” mūs ved pie Dieva, kurš nevēlās ar mums tirgoties. Viņš saka: “Nāciet, pērciet un ēdiet, nāciet un pērciet, sudraba nevajag – par velti ņemiet (..) Kādēļ jums maksāt sudrabu par to, kas nav maize, atdot savas pūles par to, kas nedod sāta?” (Jes 55:1-2) Debesu valstība, paldies Dievam, nav balstīta mūsu pasaulīgajos aprēķinos, bet Viņa mīlestībā un žēlastībā.

Lūk, cik nepārprotami šodienas evaņģēlijs norāda uz to, kā mainās lietu būtība, kad no skaitļiem un rēķināšanas nonākam pie personas un dzīvības. Mūsu un mūsu dzīves dēļ Jēzus atdeva savu dzīvību, tā apliecinot savu mīlestību, piedošanu, žēlastību un līdzcietību. Pat ja šī pasaule un mūsu dzīve kādā brīdī kļūtu par drupām, tad pazīstot Glābēju, kurš “visu dara jaunu” (Atkl 21:5), varēsim rast mieru un prieku. Dievs caur kristību mūs ir ievedis Viņa valstībā, ko nekas un nekad nevar nedz sagraut, nedz izpostīt. Tas attiecas uz tavu un manu dzīvību, kas apslēpta Kristus dzīvībā, – Viņa mīlestībā, nāvē un augšāmcelšanā. Viņš saka: “Es dzīvoju, un arī jūs dzīvosiet!” (14:19) Viņa klātbūtne ir vienīgais līdzeklis un zāles, kas glābj no iznīcības un posta, darot mūs par dzīvības, žēlastības, mīlestības un līdzcietības cilvēkiem, kas gatavi tuvākā dēļ atdot dārgāko, kas mums ir. Tāda ir ticība un dzīve, kas atradusi atbildi uz Jēzus jautājumu: “Kur pirksim tiem maizi?” Jo tā zina sava Kunga vārdus: “Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kurš ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi.” (6:51)

Mīļie draugi, lai šodienas evaņģēlija vēsts mums ir par iepriecinājumu un mierinājumu šajā gavēņa laikā, kad pasaulē ir tik daudz sāpju un izmisuma. Mūsu Kungs aizvien ir mūsu vidū, un Viņa dzīvības gaisma vienmēr uzvar nāves tumsu. Tāpēc Kristus arī šodien mūs aicina pie sava galda, lai sniegtu pats sevi, maizes un vīna zīmēs, tā atgādinot, kur atrodams mūsu dzīvības pamats un avots. Āmen.