2024. gada 19. jūnijs
Vārdadienas:
Nils, Viktors
"Klausies manī, tu, mana
tauta, atdari ausis, mana cilts!
–jo no manis nāks bauslība
un mana tiesa kā gaisma
atspīdēs tautām!
Jes 51:4

Simeons slavēdams Dievu,
sacīja: Manas acis ir redzējušas
tavu pestīšanu, ko tu esi
sataisījis visu tautu priekšā,
gaismu, kas atklāsies pagāniem,
un godību Israēlam, tavai tautai.
Lk 2:28.30–32

Dievkalpojumi

svētdienās 11.00
ceturtdienās 19.00

Bībeles stunda
svētdienās pēc dievkalpojuma

Kancelejas darba laiks

trešdienās un piektdienās
no 11.00 līdz 13.00,
ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30

Draudzes mācītāji

Guntars Dimants
E-pasts: guntars.dimants@gmail.com
Tālr.: +371 29461947
Pieņem ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30 draudzes kancelejā.

Tālis Freimanis
E-pasts: talis.f@tvnet.lv
Tālr.: +371 29608801

Kontakti

Adrese: Brīvības iela 119,
Rīga, LV-1001
Tālr. +371 67377236
E-mail: jaunagertrudes@lelb.lv
<< Skatīt kartē

Draudzes priekšnieks
Vilis Kolms
E-mail: vilis@latnet.lv
Tālr. +371 29473213



Redzēt, lai dzīvotu. Lk 18:31–43 >>

Šis baisais stāsts liek nopietni paraudzīties uz notiekošo arī mūsu laikā, kad jau gadu plosās karš Ukrainā, un top “jaunā pasaules” kārtība. Mēs neviļus ieraugām arī mūsdienu vareno varaskāri, patmīlību, vienaldzību un cietsirdību. Tas ir arī stāsts par tiem, kas, trīcēdami par savu ādu, mēģina glābties uz citu rēķina. Taču beigās ikvienam būs jānonāk pie atziņas: “Arī man neizbēgt no nāves!” Piekritīsiet, nav ļoti jānopūlas, lai saskatītu “sarkanās” vai jebkuras citas krāsas nāves maskas klātbūtni šodienas pasaulē.

Līdzība ar šī brīža norisēm ir skaidri saskatāma notikumā, ko apraksta šodienas evaņģēlijs. Jēzus atkārtoti pasludina mācekļiem gaidāmo: “Man ir jācieš un jāmirst.” Tā ir notikumu neizbēgamība, kas aizvien ir neskaidra, apslēpta mācekļu acīm un prātam. Vai viņi to nespēja vai negribēja saprast? Varbūt tā bija bēgšana no nenovēršamā – mēģinājums izglābt savu ādu? Jeb cerība, ka Jēzus noteikti atradīs drošu patvērumu, kur visas nedienas paliks ārpusē? Turklāt šajā notikumā nepārprotami atklājas mēģinājums pasargāt sevi no netīkamas realitātes. Ceļa malā ir kāds akls ubags, kas apkārtesošo cilvēku acīs ir Dieva nosodīts un tāpēc visu atstumts. Kaut arī akls, viņš tomēr dzird, jūt Jēzus tuvošanos un sauc viņu. Sauc pēc palīdzības! Šī cilvēka dzīvē ir uzausis cerības stars! Tikmēr apkārtesošie cenšas viņu apklusināt. Saucieni pēc palīdzības ir traucējoši, jo tie liek izkāpt no komforta zonas. Aklā saucieni pēc palīdzības atmasko esošo kārtību, apsūdz tās autorus un atbalstītājus un izraisa vainas sajūtu. Tāpēc aklais neiederas šo ļaužu realitātē, un tie viņu mēģina apklusināt.

Arī pasaules varenie grib dzīvot tā, it kā šādu cilvēku nemaz nebūtu. Tie mēģina radīt sev tīkamu realitāti. Reizēm rodas sajūta, ka rietumu pasaule ar līdzīgu attieksmi noraugās notiekošajā Ukrainā, – nāvi sējošais karš Eiropas varas vīriem ir kā minimums “neērts”. Izlēmīga rīcība un nekavējoša iesaistīšanās, lai izbeigtu babarisko necilvēcību, ir kā nodriskāta lupatu lelle, ko katrs, kura rokās tā nonākusi, steigšus cenšas pasviest tuvāk stāvošajam, lai iespējami ātrāk no tās atbrīvotos. Ikviens vēlas saglabāt savu “valstību” kā problēmu neskartu vietu. Tikmēr tūkstošiem nevainīgo izlietās asinis brēc uz debesīm. Bet, kas gan tas ir salīdzinājumā ar “masku balli mēra laikā”? Taču tā var beigties ar kritušo kaudzēm, pār kuriem plešas vien tumsa, posts un nāve.

Tomēr Jēzus rāda, ka visam jābūt pavisam citādi. Viņš sauc lietas īstajos vārdos, atklāti runājot par to, kas viņu sagaida, – “mani nodos pagāniem un apsmies, šaustīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā es augšāmcelšos”. Viņš nevairās no tā, neatkāpjas no sava lēmuma, nebēg tuksnesī, nemeklē patvērumu klosterī.

Jēzus nepamet šo pasauli un cilvēkus likteņa varā, aizspriedumu un bezrūpības vadīts. Viņš dzird saucienus pēc palīdzības, viņš nav vienaldzīgs iepretī mūsu lūgumiem un vajadzībām. Kad aklais ceļmalā sauca – “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” –, Jēzus apstājās, lika to atvest pie Sevis un jautāja: “Ko tu gribi, lai es tev daru?” Viņš atbildēja: “Kungs, lai es redzētu!” Un Jēzus viņam sacīja: “Topi redzīgs! Tava ticība tevi dziedinājusi.”

Vai mācekļi saprata notikušo? Līdzīgi kā vairumam apkārt esošo, tas bija kārtējais brīnums. Dieva valstības klātbūtni, lai cik tas neizklausītos ironiski, saskatīja tikai aklais ubags. Mācekļiem šī atziņa atnāca vien Lieldienu rītā, kad kādi, būdami ceļā uz Emausu, atpazinuši augšāmcelto Jēzu, sacīja: “(..) vai mūsu sirdis mūsos nedega?” Sirds iedegas patiesās dzīvības liesmās, vien piedzīvojot Dieva valstības klātbūtni.

Mārtiņš Luters grēka sagūstīto cilvēku apraksta kā no Dieva atsvešinātu jeb, precīzāk, kā “sevī ierāvušos, pār sevi salīkušu cilvēku” (homo incurvatus in seipsum). Šādā stāvoklī esošs cilvēks neko citu neredz, kā vien pats sevi. Tas nespēj redzēt pasauli ar tās krāšņumu vai samaitātību, nedz to, kas to apdraud vai iepriecina.

Jēzus ir nācis, lai palīdzētu mums, kas esam izkropļoti un sevī salīkuši, atkal izslieties taisni un atvērt acis. Viņš ir nācis, lai mūs atbrīvotu no grēka un dāvātu Dieva bērnu brīvību un atvērtas acis, lai redzētu, kāda ir šī pasaule, – tā ir paradoksu pilna, tur ir kautrīgie un dedzīgie, aklie un redzīgie, patmīlīgie un pašaizliedzīgie, noziedznieki un upuri. Pasaule, kur līdzās pastāv sīkas nejēdzības un lielas katastrofas, nožēlojami likteņi un laimes stāsti. Tā ir neprāta pārņemta un vienlaikus ilgojas pēc drošas nākotnes un glābšanas. Mēs neesam tajā, lai izteiktu tiesas spriedumus, bet lai iestātos par tiem, kas atstāti pazušanai.

Lai spētu redzēt un pieņemt drosmīgus lēmumus, mums vispirms ir jāierauga Jēzus. Viņš nepaguris dodas pie cilvēkiem, runā ar tiem un dziedina slimos, bezbailīgi tuvojas atstumtajiem, slimajiem ceļmalā, viņam ir īstie vārdi īstajā brīdī. Jēzus ir tur, kur ir vislielākās bēdas un pie tiem, kas vairs necer uz glābiņu. Viņš iedrošina sekotājus un izraisa izbrīnu pretiniekos. Mēs esam līdzās Tam, kas spēj noraut nāvei tās baiso masku un atņemt tai varu.

Vienīgi esot kopā ar Jēzu, mēs sākam saskatīt Dieva valstību un to, kā tā darbojas. Tas dāvā cerību, paļāvību un drosmi. Esot kopā ar savu Kungu, mēs uzdrošināmies atrast īstos vārdus lielāku vai mazāku izaicinājumu priekšā. Varam atvērt durvis, kur citi tās cenšas noslēgt. Visbeidzot, mēs varam droši iet pretī nāvei un visam, kas vien grib likt mums atkal ierauties sevī.

Aklā cilvēka uzdrīkstēšanās un ticība ir arī mūsu cerības ķīla – viņš gribēja redzēt un ieraudzīja! Viņš ieraudzīja to, kas bija apslēpts ne tikai ļaužu pūlim, bet arī mācekļiem. Jēzus vēlme būt kopā ar aklo ubagu, esot ceļā uz Golgātu, norāda uz viņa gribu un gatavību, atrasties līdzās atstumtajam. Tā Jēzus apliecina, ka viņa simpātija pret cietēju ir unikāla – viņš meklē pazudušo, lai to izglābtu un darītu brīvu no tā, kas varētu to turēt tumsā un beigās pazudināt. Bez Jēzus mēs nespējam patiesi uzlūkot arī viens otru. Skatīt, iepazīt un ticēt Lūkam ir sinonīmi jēdzieni. Dieva pazīšana mūs ved pie patiesības – žēlastības, līdzcietības un mīlestības. Tāda ir Dieva “jaunā pasaules kārtība”.

Neskatoties uz mūsu tumsu, Dievs mūs meklē un liek atspīdēt pestīšanas gaismai Augšāmcelšanās rītā. Tur atklājas Dieva pilnīgā labestība jeb beznosacījuma mīlestība. Viņš ir gatavs atdot dzīvību, lai atmaskotu velna melus, kas mūs tur “tumsā”.

Šodienas evaņģēlijā Jēzus savu vēsti iesāk ar vārdu: “Redzi!” Tas ir pamudinājums atvērt acis, ieraudzīt un sastapt Dieva valstību. Tās dzīvības spēku mēs saņemam grēku nožēlā, piedošanā, Vārdā un Sakramentā. Āmen.

Pieteikties jaunumiem

Vārds: 
E-pasts: 
   Pieteikties

Konts ziedojumiem

LATVIJAS EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀS BAZNĪCAS
RĪGAS JAUNĀ SVĒTĀS ĢERTRŪDES DRAUDZE
Reģ. Nr. 90000302018
A/S Swedbank LV93HABA0551005442468

Mājaslapas administratore Vita Avotiņa
E-mail: vita.avotina2@gmail.com
Tālr. 29117408
© 2019 Jaunagertrudesdraudze.lv
Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: GlobalPRO »