Prieks Kristū. Jāņa 2:1-11
Bet kas ir tas īpašais mūsu priekā? Uz šo jautājumu reizēm ir grūti rast labu atbildi. Jo starp redzamo un neredzamo baznīcu pastāv būtiska atšķirība. Tas, ko mēs redzam, dažkārt nemaz nav iepriecinoši. Baznīca piedzīvo “uzbrukumus” un kritiku no liberāli domājošo puses. Te lielu lomu spēlē arī masu mēdiji, kas ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību spēj aizsniegt aktīvo sabiedrības daļu. Jā, baznīcas loma piedzīvo zināmu kritumu. Tātad, kas ir īpašs mūsu priekā?
Ir vismaz trīs iemesli priekam. Pirmkārt, mums ir prieks, jo Kristū mums dāvāta piedošana – atraisīšana no tā, kas nospiež, paverdzina un pazudina. Otrkārt, mums ir prieks, jo mums ir dāvāts mūžīgās dzīvības apsolījums. Mūsu dzīve rit pretī piepildījumam – sastapties ar savu Kungu mūžībā. Treškārt, mēs varam dzīvot ar jēgu un mērķi, jo mēs esam vairāk nekā tikai viens no radījumiem - mēs esam mūžīgas dvēseles, personas, kuras ir dārgas Dievam. Mēs esam Viņa bērni!
Kristum ticīgajiem pavisam noteikti ir arī citi iemesli patiesam priekam, taču šie ir trīs labākie, ko noteikti var apliecināt ikviens ticīgais. Taču, man ir bažas, ka pasaulei šie trīs iemesli vienkārši nerūp. Dievu nepazīstošus cilvēkus neuztrauc grēku piedošana, jo viņi netic, ka dara grēku vai pat netic grēka esamībai. Viņus pārāk neuztrauc mūžīgās dzīves jautājumi, jo šī dzīve viņus pietiekami aizrauj un sniedz daudz prieka. Viņi ir atraduši savu dzīves mērķi, un viņiem nevajag, lai Dievs tiem, ko piedāvā. Pasaules cilvēki ir pašpietiekami visās jomās, tie zina visu, un paši ir visaugstākā autoritāte. Tas Kristus un baznīcas tēvu vārdos un rakstos tiek minēta kā iznīcības jeb laiku beigu zīme. Tieši šis stāvoklis mūs satrauc un apbēdina. Mums ir unikāli iemesli priekam, ar ko dalīties, bet nav daudz to, kas to vēlas satvert un paturēt. Vai varbūt viņi vienkārši nezina, ka to vēlas, un ko tas sniedz?
Noslēgumā gribu sacīt sekojošo: prieks, kas mums ir Kristū ir mūsu, un nekas to mums nevarēs atņemt. Tāpat kā Jēzus svētīja kāzu namu Kānā, dāvājot tiem savas klātbūtnes prieku, tā arī mēs esam šīs klātbūtnes svētīti un apliecinām to. Baznīca reizēm skatās pār plecu, cerot, ka pasaule to pamanīs un novērtēs. Daudzviet šī iemesla dēļ baznīca ir upurējusi savu teoloģiju, cerot uz pasaules labvēlību. Bet mums taču ir unikāla Jēzus Kristus svētība! Ja pasaule to nevēlas, mēs nevaram tai līdzēt. Tomēr, mēs skumstam vienmēr kad kāds noliedz mūsu Kungu?
Tātad, svinēsim! Svinēsim parastos ikdienas notikumus, bet svinēsim tos aizvien paturot prātā unikālo prieka iemeslu. Mēs atšķiramies no tiem, kas vienkārši meklē labi pavadīt laiku. Aiz mūsu svētkiem ir atrodams Kristus nopelns un svētība, kas pārspēj visu, ko pasaule var piedāvāt. Mūsu dzimšanas dienas ir laiks pārdomāt un pateikties par notikušo un vēl vienu Dieva žēlastības gadu un iespēju kalpot tuvākajiem. Mūsu gadadienās varam atcerēties laulību tēlu, ko Jēzus lieto aprakstīdams Dieva valstību. Svētki ir svēts laiks, lai atcerētos, kad un kur un kā Dievs mijiedarbojās šajā pasaulē, pateicoties viņa dzimšanai, kristībām, apskaidrošanai, nāvei un augšāmcelšanai. Pat laicīgie svētki var būt laiks, lai pateiktos Dievam par mūsu zemi un tautu, pašaizliedzīgajiem mediķiem, drosmīgajām glābšanas, kārtības un militārā dienesta personām.
Visu šo parasto svētku pamatā ir ievietojama dziļāka un labāka kristīga interpretācija. Tāpat kā kāzās Kānā tika piedzīvota negaidīta Dieva svētība, arī mēs varam būt droši, ka labākais vēl ir priekšā. Priecāsimies un svinēsim katru dienu, jo katrā mūsu Kungs var sniegt svētību. Paliksim ticībā un ikdienas lūgšanā par sevi, draudzi un pasauli. Labāko vīnu Kungs ir pataupījis vēlākam laikam! Āmen.
