Dievišķā autoritāte un dzīvība. Mt 8:1-13
Kristīgajā domā, šos procesus apzīmē ar jēdzienu “beztēva sabiedrība”. Pazaudējot Tēvu, šajā gadījumā var teikt arī māti, cilvēks kļūst bārenis. No psiholoģijas viedokļa bāreņa pieredze ir viena no traumatiskākajām. Tā izraisa cilvēkā eksistenciālas šaubas (kas es esmu?), neuzticēšanos, neticību, mazvērtību, slimīgu uzmanības un novērtējuma meklēšanu, sāncensību un skaudību, nemitīgu iztrūkuma sajūtu, sevis šaustīšanu un citu nosodīšanu. Ja mēs paraudzītos vēl detalizētāk, tad sarakstu varētu turpināt.
Cīnoties par “brīvību”, daudzi ir maksājuši ļoti augstu maksu, turklāt par “parādniekiem” padarot nākamās paaudzes. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā cieņa, bijība un ticība vairs nav labie tikumi. Taču, paraudzīsimies uz šādu piemēru. Uz kuģa, no matroža līdz stūrmanim, ikvienam obligāti jāpilda kapteiņa pavēles, lai izvairītos no kuģa avārijas, kā arī daudzos citos gadījumos ir tikai loģiski pakļauties pavēlēm, lai visa komanda varētu sekmīgi darboties un sasniegt galamērķi. Te nu ir jāpiekrīt, ka dabiskā lietu kārtība mums māca un atgādina, ka mums ir jāspēj sevi ierobežot no vēlmes darīt tikai to, ko gribam un kas mums patīk.
Tagad gan ir laiks pievērsties lasījumam. Abos dziedināšanas stāstos tiek izcelta pilnīga beznosacījuma ticību Dieva autoritātei. Spitālīgais, kurš metās pie Jēzus kājām, bija pilns paļāvības, ka viņš var kļūt vesels dēļ Jēzum piemītošās dievišķās autoritātes. Spitālīgais saka: “Kungs, ja vēlies, gribi, tu vari mani šķīstīt!” Viņam nav šaubu, ka Jēzus to var izdarīt.
Ticība un pakļaušanās Dieva autoritātei vēl izteiktāk attēlota nākamajā stāstā par virsnieku, kurš nāk pie Jēzus, lūgdams pēc kalpa dziedināšanas. Viņa nešaubīgo ticību novērtē pat Jēzus. Šīs militārpersonas paša pieredze par paklausību un uzticēšanos autoritātes pavēlēm ir ļāvusi pieredzēt lielas uzvaras kaujas laukā. Viņš zina un tic, ka Jēzus vārdiem ir spēks, kam pakļaujas visas varas. Taču, nav arī tā, ka Dieva autoritāti var pielīdzināt cilvēku varai. Šī autoritāte manifestējas ne politiskajā varā, ne militārajā spēkā, ne laicīgā bagātībā, bet līdzcietīgā mīlestībā, kas meklē atbrīvot cilvēku no grēkā krišanas važām un nospiedumiem dvēselē. Te arī top redzama patiesā Kristus misija – darīt cilvēku brīvu kalpošanai Dievam un līdzcilvēkiem. Tieši šajā aspektā virsnieka ticība iegūst tās nozīmi. Viņa paļāvība ir tik droša, ka pie Jēzus vārdiem: "Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis" virsnieks tūlīt dodas mājup un atrod kalpu veselu.
Lūk, cik izšķiroša bija spitālīgā un virsnieka ticība Jēzus autoritātei! Abi tika apbalvoti par savu ticību, viņu lūgšanas pēc dziedināšanas tika atbildētas un piepildītas.
Taču neļausimies tikt maldinātiem. Ir cilvēki, kas šajos stāstos atrod pamatojumu pieņēmumam, ka ar stipru ticību mēs varam ietekmēt Dieva gribu. Tam var būt postošas sekas brīžos, kad lūgšanas nav tikušas piepildītas. Ir svarīgi paturēt prātā, ka Jēzus dziedināšanu mērķis ir daudz plašāks, nekā tikai miesas izārstēšana. Kā jau minēju iepriekš, mums ir jātop atbrīvotiem no grēka važām un to atstātajām brūcēm mūsos. Šie notikumi evaņģēlista vārdiem ir zīmes. Zīmes vienmēr uz kaut ko norāda. Šajā gadījumā tās norāda uz reiz zaudētās autoritātes klātbūtni un tās gribu mūs darīt spējīgus tai uzticēties. Un šajā ziņā Dievs ir absolūti suverēns, nekas nespēj ietekmēt viņa gribu – ne varas, ne spēki, ne mūsu ticība. Dievs rīkojas pēc tēvišķas gribas un līdzcietīgas mīlestības.
Kopš Ēdenes dārza cilvēks ir pieradis būt par vienīgo autoritāti. No tā nav brīvs neviens cilvēks, arī es un jūs, bet mums kristībā ir dāvāta dievbērnība. Kristību brīdī Dievs mūs ir darījis par saviem bērniem, sūtot savu Garu, kas turpina saukt mūsos: “Aba! Tēvs!” Tāpēc nav iespējams būt kristīgā draudzē un ticēt Dievam, vienlaikus noliedzot Viņa autoritāti. Pretējā gadījumā ir bezjēdzīgi pienest svētajai kristībai savus bērnus. Ir bezjēdzīgi, kad kļūstot pieauguši, atjaunojam savu kristību solījumu Iesvētību dienā. Tad nav arī jēgas laulībām, izvadīšanai un bērēm. Visbeidzot, nav arī jēga mūsu nākšanai uz dievkalpojumu un lūgšanām. Tam visam ir nozīme tikai tad, ja mēs nākam uz baznīcu, lai dzirdētu Dieva vārdus, un dodamies mājās stiprināti ticībā un cerībā, ka Dievam ir autoritāte, kas ir neticami lielāka un spēcīgāka nekā mēs paši. Autoritāte, kas savu uzticību ir apliecinājusi ar savām asinīm!
Paturēsim prātā, Dievs nav tirāns, kas ar savām lielajām un varenajām zīmēm un brīnumiem demonstrē izbailes izraisošu spēku. Tā ir autoritāte, kas parāda savu spēku Rakstos, un, tos uzklausot, izraisa ticību un cerību klausītājos. Atgriešanās pie Autoritātes ir dziedināšanas sākums. Dieva vārds, kurā viss ir radīts un tiek uzturēts, ir Jēzus Kristus, kurš kā cilvēks piedzima Ziemassvētku naktī, nomira Lielajā Piektdienā, tika apglabāts un augšāmcēlās Lieldienu rītā. Dievs ir parādījis savu autoritāti pirms 2000 gadu, un Viņš ar savu spēcīgo vārdu ir runājis caur savu Dēlu, kas ir mūsu līdzcietīgais un žēlastības pilnais Kungs un Glābējs. Kad mēs uzklausām šo Vārdu, paļaujoties uz Dievišķo autoritāti, mēs varam dzīvot ticībā un cerībā mūžīgai dzīvei, jo mums sacīts, ka mēs ar šo Vārdu esam atpestīti no nāves un grēka. Ir labi dzīvot Tēva un Dēla kopībā, kur vienmēr saņemt nepieciešamo dziedināšanu un stiprinājumu. Tas arī māca godāt, cienīt un paklausīt autoritātēm. Jā, tās biežāk atspoguļo grēkā kritušo cilvēku, bet mēs ticam un lūdzam par šo pasauli To, kam pieder patiesa, dzīvu daroša un līdzcietīga autoritāte. Āmen.
