Metanoia - Virziena maiņa. Lk 3:1-6
Līdzīgi jautājumi cilvēkus nodarbināja arī Jāņa Kristītāja laikā. Tomēr toreiz tie vairāk saistījās ar Dievu – ko Dievs mums grib sacīt? Arī tā laika pasaule līdzinājās plūdu apņemtai mājai, kuras pamati top izskaloti, un sabrukšanas posts ir tikai laika jautājums. Turklāt ir jāņem vērā, ka jūdu sabiedrībā turpat 400 gadu nebija neviena pravietiska pasludinājuma. Bija iestājies “garīgs klusums”. Kā jau to zinām, nekas nav briesmīgāks par neziņu. Kā arī tautā mēdz sacīt, “klusums pirms vētras” ir priekšvēstnesis kaut kam negaidītam. Ko tas nesīs?
Pēc gadsimtu klusuma, tuksnesī atskanēja vientuļnieka balss: “Sagatavojiet Kungam ceļu!” Šī ziņa ir skaidra – Dievs nāk, lai darītu zināmu savu gribu! Un cilvēki steidzās pie Jāņa, lai gūtu skaidrību un saņemtu atbildes. Pie viņa devās ļaudis no visas Jūdejas un Jeruzalemes. Viņa atbilde bija skaidra – atgriezieties no grēkiem un saņemiet piedošanu. Atgriezieties – šis vārds nozīmē mainīt virzienu. Te nav runa par ideju virziena maiņu, bet gan visas dzīves virziena maiņu. Proti, kad ikvienas motivācijas, rīcības, ilgu, cerību un mērķu pamats ir atrodams dzīvības Dievā. Par šo Dievu, Jānis saka: “Viens spēcīgāks nekā es nāk pēc manis... viņš jūs kristīs Svētajā Garā.” Atgriešanās ir solis pretī kam lielākam – nonākšanai kopībā ar Dievu. Kad viņa griba caurauž tavu dzīvi, padarot tevi par patiesās dzīvības dalībnieku. Tā ir atrašanās vienā Garā ar Visaugstāko.
Atgriežoties pie sacītā, sākumā ir jāatzīst, ka ap un ar mums notiekošais pavisam noteikti ir Dieva vēstījums pasaulei. Ne jau tā, ka Dievs ir uzsūtījis šo sērgu ar visām citām likstām, bet notiekošais ir visatbilstošākais “fons”, uz kā saskatīt, kam patiesi ir nozīme, vērtība mūsu dzīvē, un kas ir mūsu Dievs.
Kam ir nozīme, stāvot uz dzīvības un nāves sliekšņa? Mēs varētu apgriezt ar kājām gaisā savu dzīvi; nomainīt pasaules kārtību; iekrist neprātībā vai sasniegt atziņas dziļumus; iegūt visu pasaules bagātību. Ko tas viss ir vērts? Ko kaut viena no manis pieminētajām lietām palīdz, kad gaidi ziņas no slimnīcas par savu smagi slimo tuvinieku? Ko par tam piederošo mantu domā cilvēks, kam dzīvība karājas mata galā? Ko vērts ir bijušais, ja šodien tev vairs nav nekā? Cik patiesi nozīmīgs ir jautājums par iespēju vai nespēju iegādāties papīru dāvanu iesaiņošanai un citas preces? Varbūt šis patiesi ir labākais laiks, lai noskaidrotu, kas ir tā lielā vērtība, patiesība dēļ kā dzīvojam, esam un rosāmies. Kaut kas tāds, ko nespēj laupīt pat lielākais zaudējums.
Ja nu tiešām Jēzus dzimšana ir lielā atbilde? Dieva godība savienojas ar cilvēcisko nīcību, tā pasludinot cilvēka dzīves piederību svētajam. Mūsu dzīve, kā saka apustulis Pāvils, norit Dievā - “viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam.” (Ap.d.17:28) Vienkārši sakot, nav citas esības kā vien Dievā. Līdz ar to, Adventa aicinājums “atgriezties” ir nekas cits kā šīs patiesības atzīšana un pieķeršanās tai. “Saņemiet piedošanu”, ir nepārprotami draudzīgākais aicinājums, ar kādu Dievs vēlas mūs uzrunāt tieši tagad. Šis tiešām ir labākais laiks, lai mainītu dzīves virzienu. Sagatavoties un ļaut Jēzus dzimšanas noslēpumam kļūt par, šķiet, tik ierasto svētku centrālo notikumu. Uz mirkli norimt, nolikt visu malā, pazemībā atzīt savu nepilnību un ļaut Dievam ieņemt tam pienācīgo vietu mūsu dzīvē. Tā ir iespēja ieraudzīt cilvēka dzīves vērtību svētuma gaismā. Draudzības, līdzcietības un mīlestības apliecināšana ir dāvanas, kas padara cilvēku cilvēcīgu – līdzīgu Dievam. Varbūt izklausīsies banāli, bet vārdos “sadosimies rokās, jo tikai tā izdzīvosim” ir kaut kas patiess. Kad tad, ja ne tagad ir īstais laiks darīt līdzenus dzīves ceļus, norakt pašpietiekamības kalnus un aizbērt iegribu tumšās ielejas. Galvenais nebaidīties un uzdrīkstēties! Dievs nāk šurp kā viens no mums, lai būtu mūsu dzīves vidū. Būtu ar mums un par mums! Lai slavēta viņa atnākšana kā debesīs tā arī virs zemes! Āmen.
