Iepazīstot Grieķiju. Atēnas
Pa marmora kāpnēm dodos augšup uz Akropoli. Patiesībā satraucošs brīdis, jo tagad savām acīm varu skatīt slaveno Partenonu – dievietei Atēnai veltīto templi –, kura attēls ir iegūlis atmiņā vēl no skolas vēstures grāmatām. Un, lai gan no kādreiz varenā tempļa līdz mūsdienām ir saglabājušās vien majestātisko marmora kolonu rindas, iztēle itin viegli uzbur vēsturiskās filmās redzētu ainu – baltās tempļu stojas, kuru pakājē rosās hitonos tērpti pilsētnieki…
Atēnu vēsturiskajā parkā ietilpst ne tikai Akropoles klints, bet arī plaša teritorija ap to, tostarp senais pilsētas laukums vai agora – pilsētnieku sabiedriskās dzīves centrs, kur sprieda tiesu, slēdza tirgus darījumus, diskutēja, rīkoja sacensības un uzveda lugas. Tieši šeit atjaunotajā Atalla stojā (ar jumtu pārsegta kolonāde) 2003. gada 16. aprīlī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga parakstīja līgumu par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai.
Lai palūkotos uz Atēnām no augšas, citu dienu uzkāpu Likavita kalnā, kura virsotni rotā balta Svētajam Jurim veltīta baznīca. Lūkojoties no kalna augstumiem, arī pati pilsēta izskatās balta, vien pašā viducī redzama plaša zaļotne – tas ir Nacionālais dārzs, ko iekārtoja neatkarīgās Grieķijas pirmā karaliene Amālija. Turpat blakus Nacionālajam dārzam ir parlamenta ēka, kur pie memoriālā kompleksa ik stundu notiek goda sardzes maiņa – to notikti ir vērts redzēt. Evzonu (sardzes vīru) apģērbs vien jau ir kas īpašs: plisēti svārki (400 faltītes), balts kokvilnas krekls, melnbalta īpaša piegriezuma veste, baltas vilnas zeķubikses, ādas kurpes ar lieliem melniem pomponiem un galvā sarkana cepurīte. Tam klāt vēl ierindas solis, kas drīzāk atgādina deju, tomēr katrai kustībai esot sava īpašā nozīme.
Atēnās ir arī sava vecpilsēta – Plaka. Tāda omulības vietiņa Akropoles klints pakājē. Šauras ieliņas un vēl šaurākas klintī izcirstas kāpnes, baltas mājiņas ar koši krāsotiem logu aizvirtņiem, veikaliņi un kafejnīcas, kur var nobaidīt vietējā gaumē pagatavotus ēdienus un izdzert glāzi saldas apelsīnu sulas.
No Atēnu daudzajiem muzejiem es apmeklēju tikai vienu – Nacionālo arheoloģijas muzeju –, kur ir apskatāmi Mikēnu apbedījumos atrastie zelta izstrādājumi. Jāteic, ka senie mikēnieši bija īsti meistari, – muzejā izstādīto rotu smalkums ir patiesi pārsteidzošs. Ejot pa muzeja zālēm, pārsteidza arī kas cits – apbrīnojami rūpīgs darbs, kas paveikts, sagatavojot eksponātus, – katrs trauks, krūka, šķīvis ir precīzi salikts un akurāti salīmēts no daudzām izrakumos atrastām lauskām.
Tāpat kā Rīgai arī Atēnām ir sava jūrmala, ko sauc par Atēnu Rivjēru, – tie ir desmiti gan maksas, gan bezmaksas pludmaļu gar Saronikas līča krastu, sākot no Atēnu priekšpilsētām līdz Sunjona zemesragam, kurp devos kopā ar nelielu ekskursantu grupu gida Eftimiosa vadībā. Ja Atēnās spīdēja saulīte un valdīja vasara, tad spēcīgais, dzestrais vējš, kas, kā teica mūsu gids, Sunjona zemesragā gandrīz nekad nerimstas, atgādināja par mājām. Kāpēc devāmies uz zemesragu? Lai apskatītu jūras dievam Poseidonam veltītā tempļa drupas. Kā vēsta senais mīts, dievs Poseidons un dieviete Atēna sacentās par tiesībām valdīt Attikā (reģions Grieķijā, kurā ietilpst Atēnas). Poseidons esot piedāvājis cilvēkiem sāļo ūdeni, bet Atēna – olīvkoku. Cilvēki izvēlējās olīvkoku un savu pilsētu nosauca Atēnas vārdā.
Vēl Atēnās es piedzīvoju 1. maiju. Grieķijā šī diena ir gan Darba, gan Ziedu svētki, katrs izvēlas pēc sava prāta, vai doties uz demonstrāciju, vai uz ziedu tirgu pēc stādiem. Es apmeklēju gan vienu, gan otru. Demonstrācija bija ar sarkaniem karogiem, skaļām runām un mūziku. To organizēja arodbiedrības un kreisā spārna partijas. Savukārt ziedu tirgū varēja iegādāties rožu, petūniju, samteņu, bugenvileju un vēl daudzu man zināmu un nezināmu puķu un krūmi stādus. Ziedu tirgus man patika labāk.
Turpinājums sekos.Fotoalbums >>
