Svētruna Adventa pirmajā svētdienā

Lasījums no Lūkas evaņģēlija 21:25–33 >>

Pirmajā Adventes svētdienā, uzsākot jauno Baznīcas gadu, mēs esam aicināti nopietni uzklausīt evaņģēlija vēsti. Šajos pantos Jēzus runā par zīmēm pie debesu ķermeņiem, globālām seismiskām un anormālām atmosfēriskām norisēm un par cilvēku izmisumu un ciešanām. Šie procesi, Jēzus vārdiem runājot, ir priekšvēstneši cilvēces dezorientācijai jeb vērtību zaudēšanai. Tam par apliecinājumu ir vārdi, ko Jēzus saka dažus pantus iepriekš, – “Jo tās ir soda dienas, lai piepildītos viss, kas ir rakstīts, (..) liels posts nāks pār zemi un dusmas pār šo tautu.” (22-23.p.)

Varētu jautāt, vai cilvēku maldi un muļķība spēj ietekmēt debesu un zemes fizikālos spēkus? Sagandēt un piesārņot ūdeņus, zemi un gaisu mēs spējam pavisam noteikti. Mūsu bezatbildīgā un pārmērīgā resursu izmantošana jau ir izraisījusi nopietnas klimata izmaiņas. Ir grūti atbildēt, vai mūsu spēkos ir visu vērst par labu. Viens gan ir skaidrs, mums ir jārīkojas, vismaz jādara visu, kas ir mūsu spēkos.

Bet vai Jēzus pirms 2000 gadiem gribēja savus laikabiedrus brīdināt par mūsdienu ekoloģiskām problēmām? Pavisam noteikti nē. Gudrās mājas, saules paneļi un ar elektrību darbināmie transportlīdzekli nespēj pasargāt no ētisku un garīgu orientieru zaudēšanas sekām.

Te ir svarīgi ņemt vērā, ka senās pasaules folklorā tādi jēdzieni kā debesis, zvaigznes, jūra un zemes pamati apzīmē dievišķas pamatpatiesības – visa esošā pamatā ieliktos principus, kuru pārkāpšana vai atmešana izraisa katastrofas, kas skar gan indivīdu, gan cilvēci kopumā. Tas notiek tad, kad cilvēks atsakās no Dieva noteiktās kārtības un nepaklausīdams izvēlas iet savu ceļu, labprātīgi atsakoties no Viņa dotajiem dzīvības un sabiedrību sargājošajiem principiem. Bībele apraksta vairākas cilvēces izvēles krīzes, kad tikai pēc postošiem, teju pasauli iznīcinošiem notikumiem, cilvēki apjauta traģēdijas iemeslu – vērtību, orientieru zaudēšanu. Vai tas nav paradoksāli, ka par vērtībām sāk runāt tikai tad, kad tās ir zudušas? Vērtības var atrast un dzīvot pēc tām, bet fonā aizvien palikts tūkstošiem, miljoniem upuru. Vai mēs esam gatavi šādam riskam un upuriem?

Traģiskākais ir tas, ka šis process ir jau sācies. Krievijas uzsāktais karš pret Ukrainu ir viena no zīmēm. Cilvēka dzīve un dzīvība zaudē tās vērtību gan okupantu, gan “nogurušās” Eiropas politiķu un pārējās pasaules acīs. Vai nav savādi, ka šobrīd tik aktīvi un ar lielu entuziasmu tiek slavināta “Stambulas konvencija”, kurā ne ar vienu vārdu netiek pieminēts karš, kā absolūta vardarbība pret ikvienu cilvēku? Kurš no tās “radītājiem” ir devies uz ierakumiem, lai iestātos par brīvību un dzīvību, kas ikdienas tiek laupīta vīriešiem, sievietēm un bērniem?  Cik no tiem ir devušies uz Krieviju, lai apturētu šo ļaunumu? Varbūt tas ir par daudz prasīts, bet konvencija arī nerunā par alkoholu un narkotikām, kas izposta cilvēku dzīvi? Liela daļa noziegumu tiek pastrādāti tieši apreibinošo vielu iespaidā. Vai šī, sievietes un citus vardarbības upurus sargājošā konvencija nav nožēlojama liekulība? Iespējams, ka valstis, kurās vardarbība tiek veikta dēļ neizglītotības vai tradīciju dēļ, var panākt izmaiņas ar likumdošanu. Taču ļaunums ir daudz nopietnāka realitāte, ko izraisa Dieva patiesības noraidīšana. Ļaunums nav uzvarams, ļaujot vaļu kaislībām un iekāres fantāzijām.

Taču Jēzus nenoslēdz savu runu uz bezcerības nots. Tas, kurš meklē pēc patiesības ar pazemīgu sirdi, pat vislielākā haosa vidū spēj redzēt dzīvības Kungu, kas nāk varenībā un lielā godā. Dzīvojot Kristus kopībā, nav nepieciešamas konvencijas, lai iestātos par dzīvību un to cienītu. Jo Viņš ne tikai runāja par mūsu glābšanu no ļaunuma tirānijas, bet, mūs mīlēdams, atdeva savu dzīvību par mums.

Jēzus pievienojas ikvienam netaisnības upurim tā pazemojumā, izlietajās asinīs un pat nāvē, lai to savienotu ar sevi patiesā dzīvībā un godā. Viņš ir “gaismeklis manām kājām un gaisma manām takām”* un zīme uzvarai pār tumsu. Pat saskaroties ar ļaunumu, mums tiek atgādināts, ka Dieva glābšanas plāns pasaulei ir pamatots Viņa Dēlā. Jēzus sniedz piedošanu, mieru un dzīvību, šos dārgumus, kas gājuši mazumā.

Tāpēc turēsimies pie dzīvības Kunga patiesā ticībā. Lai karu un konfliktu priekšā, mūsu sirdis neizbīstas un ir pazemīgas un mīlestības piepildītas. Jo Kristū mēs atrodam drošo cerību, un Viņa Krustā mēs redzam patiesa miera un neizsīkstošas dzīvības apsolījuma piepildījumu.

Uzsākot Adventa laika ceļojumu, iztaisnosim muguras un pacelsim savas galvas, jo mūsu Glābējs ir tuvu. Viņā mēs atrodam spēku izturēt pārbaudījumus, drosmi pretoties ļaunumam un pārliecību, ka Viņa patiesība un dzīvība vienmēr uzvar un Viņa valstība pastāvēs mūžīgi. Lai mums svētīts Adventa laiks. Āmen.

* Ps 119:105

 



Pirmās Adventa sveces iedegšana.
Fotoalbums >>