Būt Dieva atrastam

Lasījums no Lūkas evaņģēlija 15:1–10 >>

Mīļie māsas un brāļi Kristū. Šodien mēs lasām vienu no Jēzus pazīstamākajām līdzībām – par pazudušo avi un nozaudēto drahmu jeb grasi. Tā nav tikai tradīcijā balstīta pamācība, kas atskan no Jēzus mutes, tie ir vārdi, kas nāk no paša Dieva sirds. Šajos vienkāršajos, ikdienišķajos salīdzinājumos ir patiesība, kas spēj uzrunāt gan dziļi ticīgu cilvēku, gan tādu, kurš gadiem klusējis Dieva priekšā. Jo nav cilvēka, kas nebūtu piedzīvojis, kaut vai tikai emocionāli, savu nomaldīšanos vai pazaudēšanos.

Tāpēc Jēzus līdzība nav par kaut ko abstraktu. Viņš runā par vienu no nozīmīgākajiem cilvēka dzīves aspektiem – vērtību. Ne tikai cilvēka vērtību paša acīs, bet par katra cilvēka vērtību Dievam. Avs var nomaldīties pati. Monēta – nē. Viena ir nomaldījusies, otra nokritusi un aizmirsta. Bet abos gadījumos ir kāds, kas meklē. Neuzdod jautājumus, neapsūdz, bet pieceļas, noliek visu malā un dodas meklēt. Un atradis, ņem savās rokās, priecājas pats un dalās šajā priekā ar draugiem un kaimiņiem. Vai tā nav brīnišķīga, līdz sirds dziļumiem aizkustinoša aina?

Evaņģēlija vēstījuma būtība ir izsakāma vienā teikumā – Dievam cilvēks nekad nav neatgriezeniski pazudis. Turklāt Dievam cilvēks nekad nav tikai skaitlis statistikā, funkcija vai viens no neveiksminiekiem. Tu un es – mēs katrs – esam Dievam tik dārgi, ka Viņš ir gatavs meklēt, atrast un nest mājās. Atgriezt mūs pie savas sirds – pie dievišķās kopības. Par šo kopības iespējamību Kristus atdeva savu dzīvību. Lūk, cik vērta tā ir Dievam un dzīvības pilna mums katram.

Mēs dzīvojam laikmetā, kad daudzi dzīvo kā nomaldījušies. Milzīgs skaits “klusējošu dvēseļu” – neticīgo, skeptiķu, vilšanos piedzīvojušo, vienkārši apmulsušo. Gan būdami sabiedrībā, gan sevī noslēgušies, tie vada savas dienas dusmojoties, citreiz klusējot, bet kā vieni tā otri vienkārši nezina, kur meklēt patiesību un atbildes. Bet viņi visi, ieskaitot mūs, tiek Dieva meklēti un saukti.

Kristīgā kultūra, ko bieži uzskata par pašsaprotamu mantojumu, sevī nes šo skaisto, mierinošo un iepriecinošo meklētāja zīmi. Vēsture apliecina, ka mūsu tauta ir dziedājusi, ticējusi, cietusi, un tomēr aizvien ticējusi. Dziesmu svētki, tautas atmoda, atņemto vērtību atjaunošana, baznīcu pieejamība un jaunu draudžu dibināšana – tās visas ir zīmes, ka mēs, par spīti netaisnībai un apspiestībai, nekad neesam gribējuši pazust. Kāds mūs ir turējis kopā, dāvājis cerību un ticību arī brīžos, kad šķita, ka patiesība ir apklususi.

Un šodienas līdzība mums atgādina – neviens cilvēks nav nolemts pazušanai. Katrs ir atrodams un top kādā brīdī atrasts. Pat tas, kurš gadiem dzīvojis ārpus Baznīcas, ārpus ticības, – arī viņu Dievs meklē. Šī ir prieka, cerības un atgriešanās kultūra. Taču tā nav pašsaprotama un lēta lieta, par kuru var nedomāt un nerūpēties.

Viens no mūsdienu rietumu pasaules domātājiem – Os Gines¹ – secina, ka mēs dzīvojam laikā, kurā rietumu pasaule riskē zaudēt savu dvēseli, esības pamatu. Sabiedrība, kas reiz tika veidota uz patiesības, brīvības un cieņas – Bībeles vērtībām –, tagad slīd tukšumā, kur cilvēks kļūst vai nu par ideoloģijas instrumentu, vai par patērējošu subjektu. Mēs nevaram aizvietot dievišķo patiesību ar saviem sasniegumiem, tehnoloģijām un cerēt, ka viss kļūs tikai labāk. Nomaldījies un pazudis cilvēks neizbēgami ap sevi veido sarūgtinājuma, dusmu, melanholijas, bezcerības un anarhijas kultūru. Mūsu civilizācijas izšķirošais brīdis liek atbildēt uz sekojošu jautājumu – vai mēs ļausim sevi atrast un atgriezt pie Avota, kurš mūs radījis, meklējis un iedvesmojis?

Evaņģēlijs nav tikai individuāla glābšana. Tas ir aicinājums atjaunot sabiedrību, atmodināt sirdsapziņu, atgriezties no maldu ceļiem. Un tieši tas ir Jēzus darbs – Viņš nāk meklēt pazudušo. Ne tikai vienu avi, bet arī pazaudēto sabiedrību, dzīvības jēgas meklējumos nogurušo kultūru. Un Viņš mūs aicina būt par šīs atgriešanās lieciniekiem.

Ko tas nozīmē mums kā indivīdiem un draudzei? Tas nozīmē būt par Dieva acīm, ausim, rokām un kājām. Būt līdzās apmulsušajam, neatstumt sarūgtināto, mierināt dumpīgo, iepriecināt bezcerības nomākto un lūgt par dusmu pārņemto. Būt tiem, kas spēj un māca citus priecāties par katru, kas top atgriezts, – lai kāds tas arī būtu. Jo arī mēs esam tie, ko Dievs nes mājup uz pleciem, ar prieku klāj galdu, lauž maizi un sniedz biķeri. Tas notiek arī šeit, šajā dievnamā, pie šī altāra. Dievs mūs ir meklējis un atradis. Un Viņš nemitas to darīt atkal un atkal – caur savu Vārdu, Svēto Vakarēdienu un kalpošanu draudzes kopībā. Tas nav tikai simbolisks salīdzinājums. Tā ir patiesība. Šeit mēs piedzīvojam, ko nozīmē būt atrastiem un atgrieztiem mājās. Te mēs esam, gan kā mazais naudas gabals, gan kā noklīdusī avs, un tas ir mūsu stāsts. Un atliek vien piekrist, ka šis ir arī mūsu civilizācijas pastāvēšanas stāsts, kas nav aizvietojams ne ar vienu citu.

Jēzus saka: “Es Esmu nācis, lai tām būtu dzīvība un būtu pārpārēm. Es Esmu labais gans” ² Viņš ir tas, kurš atgriež nozaudēto un aizmirsto patiesību, par to, no kurienes nākam, kas esam un kurp mums jāiet. Tas ir  dzīvības pilnais, meklējošais un atrodošais Evaņģēlijs. Kad mēs to ar pateicību uzklausām, mūsu sirds top pildīta ar mieru un prieku. Jo mēs ticam, ka Kristū nav pazudušo. Ir tikai vēl neatrastie un savu nomaldīšanos neatzīstošie, bet arī tie ir Dievam dārgi. Jo ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas. Un tas ir Evaņģēlija triumfs! Un mēs esam šīs uzvaras dalībnieki un mantinieki! Tāpēc iesim, meklēsim, lūgsim un mīlēsim, jo Kristū nav pazudušo. Āmen.

¹ Os Guinness, “Our Civilizational Moment”; ² Jņ 10:10, 11.

Latvijas-Vācijas koru sadraudzības projekts
Vidzemes jauktie kori "Rītu puse" un "Imera" apvienosies ar Marijas Magdalēnas draudzes un Bergenas-Enkheimas draudzes koriem no Frankfurtes, lai kopīgi atskaņotu amerikāņu komponista Stīva Dobrogoša (Steve Dobrogosz) Mesu korim, stīgu kvintetam un klavierēm. Šo skaņdarbu izpildījuši kori jau vairāk nekā 45 valstīs un tas kļuvis par neatņemamu baznīcas mūzikas repertuāra sastāvdaļu. Uzzini vairāk >>