Svētruna "Labais Gans"

Mācītājs Jan Neumann, Rinas Evaņģēliski Luteriskā draudze, Polija

Mīļie brāļi un māsas Kristū! Šodien mēs tiekam aicināti uzlūkot Labo Ganu – Jēzu Kristu. Labais Gans rūpējas par savām avīm: Viņš tās vada, zina to vajadzības, sargā tās un nekad neatstāj vienas.

Un man jāsaka – jūsu draudze mums ir atgādinājusi, ko nozīmē rūpēties kā Labajam Ganam. Mēs jums pateicamies par jūsu laipnību, sirsnīgo uzņemšanu un atvērtajām sirdīm. Pateicoties tādām draudzēm kā jūsu, Evaņģēlija vārdi kļūst ne tikai par teoriju, bet par īstenību.

Jūsu viesmīlība man atsauc atmiņā ainu no 1. Mozus grāmatas, kad Ābrahāms, sēdēdams pie Mamres ozoliem, ieraudzīja trīs ceļiniekus. Viņš tos nepazina, bet steidzās tiem pretī un lūdza palikt, likdams sagatavot maltīti un atpūtas vietu. Un tas, kas Ābrahāmam bija vienkārša viesmīlība, pārtapa par tikšanos ar pašu Dievu. Jo šajos trīs vīros atklājās pats Kungs.

Tā darbojas patiesa viesmīlība – caur to Dievs kļūst klātesošs. Un tāpēc šodien, pateicoties jums, mēs spējam labāk saprast, kāda ir Labā Gana mīlestība.

Jūsu starpā ir arī tie, kas savulaik viesojušies mūsu draudzē. Iespējams, daži atceras gobelēnu mūsu kapelā, kurā Jēzus attēlots kā Labais Gans. Viņš nes jēru, uzceldams to uz pleciem, apkārt viņam ir ganāmpulks, fonā – mierpilna ainava. Šis gobelēns nav tikai skaists rotājums – tas ir Jēzus dvēseles, sirds attēlojums.

Jāņa evaņģēlijā Jēzus saka: “Es Esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm.” (Jņ 10:11) Šie vārdi nav tikai poētisks salīdzinājums – tie pauž patiesību par mīlestību, kas pārsniedz jebkuru sapratni. Labais Gans neatstāj savas avis briesmās. Viņš tās sauc vārdā. Un Viņš iet tām pa priekšu.

Jēzus ir Gans, kas pazīst ikvienu no mums. Viņš mūs neuzlūko kā pūli, nedz kā grupu, bet kā indivīdus. Viņš zina tavu vārdu. Viņš pazīst tavus priekus un raizes, tavas cīņas un jautājumus/lūgumus. Un Viņš nekad tevi neatstāj vienu.

Kad mēs ievainojam sevi vai citus, Viņš ir klātesošs savā laipnībā. Tāpat kā līdzībā par ganu, kurš atstāj deviņdesmit deviņas avis, lai meklētu vienu pazudušo. (Lk 15:4–7) Jo Jēzus neatstāj to, kas nomaldījies. Un šis ir mūsu cerības pamats.

Tas, kas raksturo Labo Ganu, ir Viņa gatavība upurēties. Jēzus saka: “Labais gans atdod savu dzīvību par avīm.” Un tie nav tikai vārdi. Krusts tam ir pierādījums. Viņš nemira par taisnajiem, bet par grēciniekiem. Par mani un par tevi. Un Viņš to darīja nevis dēļ pienākuma vai piespiests, bet mīlestības dēļ.

Apustulis Pāvils raksta: “Kristus par mums nomira, kad mēs vēl bijām grēcinieki.” (Rom 5:8) Viņš mūs mīl nevis mūsu nopelnu daudzuma dēļ, bet arī tad, ja to nemaz nebūtu.

Jēzus saka: “Man ir vēl citas avis, kuras nav no šīs kūts.” Šajos vārdos ir spēcīgs vēstījums – Baznīcai nav jābūt noslēgtai kopībai. Labais Gans nešķiro – Viņš meklē ikvienu avi. Katrs cilvēks, neatkarīgi no valodas, izcelsmes vai pagātnes, ir aicināts Viņa ganāmpulkā.

Šodien, kad pasauli plosa šķelšanās, kari un neuzticēšanās, šie vārdi ir kā cerības gaisma. Jo Jēzus neceļ sienas – Viņš tās nojauc un būvē tiltus.

Jums nav jānēsā mācītāja krekls, lai kļūtu par labo ganu. Gans ir ikviens, kas rūpējas par tuvāko. Vecāki, kas mīl savu bērnu, skolotājs, kurš tic saviem audzēkņiem, kaimiņš, kurš palīdz, negaidot aicinājumu. Vai kāds, kurš, gluži kā Ābrahāms, atver savu sirdi svešiniekam. Varbūt arī tu esi aicināts būt par tādu ganu – kādam, kas ir tev līdzās.

Un visbeidzot jautājums, ko katram no mums būtu sev jāuzdod: Vai es patiesi ļauju Jēzum būt manam Ganam? Vai es klausos Viņa balsī? Vai meklēju piepildīt Viņa prātu?

Būt par Jēzus avi nav vājuma pazīme – tā ir gudrība. Jo tikai Viņš ved uz patiesu dzīvību. Vienīgi Viņš zina ceļu cauri nāves ielejai.

Mīļie draugi, kad mēs dziedam korāli “Tas Kungs mans gans”, tā nav tikai jauka dziesma. Tā ir sirds lūgšana. Tā ir apliecība: “Es uzticēšos tikai Tev, jo Tava žēlastība seko man un pavada mūžīgi.”*

Šodien Jēzus sauc katru no mums vārdā. Viņš saka: “Seko Man!” Un Viņš mūs neatstāj vienus. Viņš iet mums pa priekšu. Lai šī svētruna nav tikai pārdomas, bet sākums: uzticēšanās atjaunošana, atgriešanās pie Labā Gana.

Un lai mēs, kā Ābrahāms, sēdēdams zem Mamres ozoliem, spējam Dieva klātbūtni atpazīt otrā cilvēkā un atveram šai klātbūtnei savu sirdi.

Āmen.

* Jaun.dz.gr. 406

 
Fotoalbums "Poļu viesi mūsu draudzē" >>


 
Šajā svētku nedēļas nogalē mūsu draudzē viesojās Rinas Evaņģēliski Luteriskās draudzes (Polija) liturģiskais koris mācītāja Jana Neumanna vadībā. Rina ir neliela pilsētiņa Polijas ezerzemes – Mazūrijas – pašā sirdī. Pirms vairākiem gadiem mūsu draudzes koris apmeklēja Rinu, kur mūs sirsnīgi uzņēma turienes luteriskā draudze. Šoreiz bija mūsu kārta izrādīt viesmīlību poļu brāļiem un māsām Kristū. Kopā ar viesiem mēs apmeklējām Brīvdabas muzeju un Ikšķili, kur 12 gadsimta beigās tika uzbūvēta pirmā mūra baznīca tagadējās Latvijas teritorijā. Sadraudzības vakarā, kas notika mūsu Dievnama mazajā zālē, patiesas draudzības gaisotnē nobaudījām mūsu viesu līdzpaņemtos un pašu sarūpētos gardumus. Kā arī kopīgi nosvinējām svētdienas dievkalpojumu, par kura skanīgumu parūpējās poļu vieskoris, nodziedot vairākas īpaši šim gadījumam sagatavotās dziesmas.

No sirds pateicamies mūsu mīļajiem poļu viesiem par neaizmirstamu kopā būšanu, par draudzīgumu, sirsnību, atvērtību. Īpaši pateicamies mūsu draudzes priekšniekam Vilim Kolmam par šīs viesošanās organizēšanu; mūsu mācītājiem – par pasākumu atbalstīšanu; Ivetai, Lilijai, Sandrai, Zelmai – par sadraudzības galdu klājumu, kā arī visiem tiem draudzes locekļiem, kas, neraugoties uz valodu barjerām, piedalījās, komunicēja, dāsni dāvājot mūsu viesiem savu sirds siltumu.