Citi notikumi mūsu draudzē >> 

Šodien mēs lasām Jēzus līdzību par lielo mielastu. Nama saimnieks gatavo iespaidīgas svinības un izsūta ielūgumus. Kad viss ir sagatavots, viņš sūta kalpu pēc aicinātajiem viesiem. Bet notiek kas negaidīts. Aicinātie viesi atsaka savu dalību. Viens ir iegādājies tīrumu. Otrs nopircis piecus pārus vēršu. Un trešais ir tikko apņēmis sievu. Svētku mielasts ir sagatavots, bet vietas pie galda ir tukšas.

Šī līdzība ir par Dieva Valstību. Par Dieva aicinājumu cilvēkam pievienoties dzīvībai, brīvībai, un sadraudzībai ar visu šo dāvanu devēju. Tas ir stāsts par cilvēka sirds stāvokli. Tā centrā ir jautājums: “Kādēļ cilvēks noraida aicinājumu?” Jēzus nepārprotami norāda uz Dieva kvēlāko vēlmi uzņemt cilvēku savā kopībā. Jau no iesākuma Dievs radīja cilvēku sadraudzībai ar Sevi. Viņš izveidoja Ēdenes dārzu, lai pirmie cilvēki – Ādams un Ieva – dzīvotu sava Radītāja klātbūtnē un gādībā.

Arī pēc grēkā krišanas, Dievs turpināja meklēt un aicināt cilvēku pie sevis. Caur vecās derības pravieti Jesaju, Dievs saka: “Ak! Visi, kam slāpst, nāciet pie ūdens, kam nav sudraba – nāciet(..) sudraba nevajag – par velti ņemiet vīnu un pienu!” (Jes55:1) Un pravietis Nehemija saka: “Ejiet, ēdiet treknu un dzeriet saldu, un dodiet tiem, kam nav nekā, ko ēst(..) Neskumstiet, jūsu patvērums ir prieks, ko dod Kungs!” (Neh8:10) Daudzviet Rakstos Dieva valstība top salīdzināta ar svētku mielastu. Un tas nav nejauši, jo svinības ir sadraudzība starp to rīkotāju un viesiem. Iespēja dalīties priekā un pateicībā, un rast mieru, ko sniedz piederības sajūta. Tieši piederība ir iemesls, kādēļ Dievs ir radījis cilvēku. Dzīves iemesls un mērķis – būt kopībā ar Dievu. Būt aicinātam viesim pie Viņa dāvanu galda.

Jēzus līdzībā minētais nama saimnieks rīko mielastu, lai nams pildītos ar viesiem. Tā Dievs vēlas sapulcināt cilvēkus savā Valstībā. Viņš grib, lai mēs dzīvotu Viņa klātbūtnē, saņemtu dāvanas un priecātos Viņa mīlestībā. Taču realitāte izrādās citāda – aicinātie atsauc savu dalību. Iemesli izklausās diezgan racionāli. Taču teoloģijas profesors un valodnieks Kenets Beilijs, kurš veltījis vairāk nekā divdesmit gadus, pētot vidējo austrumu kultūru, norāda, ka Jēzus klausītājiem šīs atrunas ir absurdas. Kurš gan pērk tīrumu, pirms tas ir apskatīts? Vai pērk iejūga vēršus, pirms nav novērtējis to darba spējas? Kā var būt, ka cilvēks svētku mielasta dienā pēkšņi atceras, ka ir apņēmis sievu? Lai arī cik pieklājīgi skan šie atteikumi, tie atklāj aicināto patieso attieksmi pret mielasta rīkotāju.

Mūsu kopīgā nelaime nav tā, ka mēs neko nezinām par Dievu, vai mums nav ne mazāko pierādījumu Viņa esamībai. Problēma ir tā, ka mēs esam atraduši citus pamatus, uz kā būvēt savu dzīvi – īpašums, darbs, panākumi un attiecības. Nav jau tā, ka viss minētais ir kaut kas slikts pats par sevi. Nelaime ir tā, ka tas viss ir kļuvis svarīgāks par Dievu, no kā nāk visas labas lietas. Citiem vārdiem – dāvanas ir svarīgākas par to Devēju.

Tā ir vienkāršota, bet precīza grēka definīcija. Tas ir stāvoklis, kuru Mārtiņš Luters aprakstīja kā cilvēka ieraušanos sevī – incurvatus in se. Tas ir pašpietiekamības un sirds noslēgtības stāvoklis, ko atrodam šodienas līdzībā. Aicinātos viesus neinteresē svētku rīkotājs, tiem pietiek pašiem ar sevi – ar to, kas tie ir un kas tiem pieder. Tas ir iemesls cilvēka pretestībai Dievam. Tā ir traģiska atsacīšanās no mīlestības, žēlastības, piederības un dzīvības.

Taču līdzība nebeidzas ar svētku mielasta atcelšanu. Nama saimnieks neaizcērt dusmās durvis, bet sūta kalpu aicināt un atvest katru, ko tas sastaps ceļā, – slimos, pazudušos, pasaules aizmirstos un nospiestos. Tas ir evaņģēlijs – priecīgā vēsts! Dieva laipnība ir iemesls, kādēļ Dievs sūtīja savu Dēlu pasaulē – meklēt, aicināt un izglābt grēciniekus. Nama durvis aizvien ir atvērtas, jo pats Kristus ir Ceļš un Durvis. (Jņ14:6; 10:9) Viņš ir arī Namatēvs un Mielasts vienlaikus – “dzīvā maize, kas nākusi no debesīm.” (Jņ6:51) Viņš aizvien aicina cilvēkus pie sava galda, sacīdams: “Nāciet, viss jau ir gatavs!”

Šis aicinājums piedalīties skan arī šodien. Un tie, kas to pieņem, top atjaunoti un pārveidoti Kristus līdzībā. Apustulis Jānis mums atgādina, ka dzīve, ko saņemam no Kristus, kļūst redzama mīlestībā pret savu tuvāko – līdzcietīgā kalpošanā citiem. Tie, kas saņēmuši žēlastību, top žēlsirdīgi, kas atsaukušies aicinājumam, top viesmīlīgi. Jo Dieva valstībā nav trūkuma, konkurences vai atraidījuma. Kristus aizvien saka: “Nāciet! Vēl ir vietas!” Un tāpēc mums, kas pulcējamies pie Kunga galda, ir droša cerība un paļāvība, ka Dievs šo pasauli nekad neatstās.

Āmen.