Klausoties Jēzus līdzību par sējēju, mēs sadzirdam tajā klusu jautājumu: “Kāda augsne tu esi?” Vai: “Cik godīgs, uzticams tu esi?” Un, ja esam godprātīgi, šie jautājumi neraisa mūsos dziļu pašpārliecinātību. Drīzāk tie atklāj nemieru, vainas sajūtu, varbūt pat vilšanos. Jo kurš no mums var, liekot roku uz sirds, sacīt: “Es esmu taisns, dievbijīgs un uzticams cilvēks.”

Taču, ja uzmanīgi klausāmies līdzībā sacītajā, pamanām ko būtisku. Jēzus galvenā uzmanība nav vērsta uz augsni jeb cilvēku, bet uz Sējēju. Līdzība neiesākas ar cilvēka sirds stāvokļa izvērtēšanu, bet gan apraksta Dieva neatlaidību un uzticību.



Un tas, ko Jēzus dara zināmu, ir patiesi pārsteidzoši – šis Sējējs sēj sēklu visur: uz ceļa, uz akmeņiem, ērkšķos un, visbeidzot, arī labā zemē. Viņš to dara, nešķirodams, bez aprēķina, bez nosacījumiem. Raugoties no cilvēka pieredzes skatpunkta, tas ir teju neprātīgi. Bet Dievam tā ir apzināta un mērķtiecīga rīcība.

Te atklājas līdzības mierinošā un dziedinošā vēsts. Jēzus nesaka: “Dieva vārds tiek dots tikai tiem, kas ir gatavi to saņemt.” Viņa vēsts ir nepārprotama – Dieva vārds tiek dots arī tiem, kas vēl nav gatavi, kas vienaldzībā novērsušies. Arī tiem, kas, evaņģēliju klausoties, ātri iedegas, un kuru interese par to drīz vien atdziest. Un arī tiem, kuru dzīve ir “ieaugusi” raižu, baiļu un nebeidzamās cīņas par vietu zem saules ērkšķos. Šī līdzība nav spriedums par cilvēku, bet gan atklāsme par Dievu.

Un tomēr Jēzus neslēpj realitāti. Dieva vārds sastopas ar pretestību, tiek samīts, apslāpēts un aizmirsts. Ne tāpēc, ka tas būtu mazsvarīgs, bet tāpēc, ka cilvēka sirds ir ievainota, apjukusi, sasaistīta baiļu važās un nogurusi. Šajā līdzībā mēs ikviens varam atpazīt sevi. Neviens no mums nav tikai “labā zeme”. Mūsu dzīvē ir gan ceļmalas, gan akmeņi, gan nezāles un ērkšķi. Ir brīži, kad Dieva vārds mūs dziļi uzrunā, un ir dienas, kad tas šķietas apklusis vai nesaprotams.

Domājot par šo līdzību, ir svarīgi paturēt prātā vēl kādu būtisku detaļu. Jēzus aprakstītā sēja nav maģisks process, kas brīnumainā veidā dziedina cilvēka sirdi un prātu bez paša līdzdalības. Dievs neielaužas cilvēkā, apejot tā personību – gribu, viedokli un izvēli. Jā, Dievs sēj savu gribu dāsni un neuzspiesti, taču vienlaikus aicina atbildēt – vismaz ar vēlmi ieraudzīt, sadzirdēt, paņemt rokā to, kas tiek dots. Jēzus saka: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” Tie nav draudi, bet aicinājums uz atvērtību.

Šī mūsu niecīgā "piepūle" ir pazemīga piekrišana – man vajag to, ko pats nespēju sev dot. Mums nav jāsasniedz pilnība, lai pievērstu sev Dievu. Mums ir jāatbild ar pateicību par to, ko Viņš mums jau ir devis.

Un te atklājas labā ziņa – Sējējs neatkāpjas no sava darba! Viņš nesaka – šī zeme nav tā vērta, lai tajā sētu dārgo sēklu. Viņš neatlaidīgi, dāsni, pat izšķērdīgi turpina savu darbu. Kā pravieša Jesajas grāmatā Dievs saka: “Tā būs ar manu vārdu, kas iziet no manas mutes un neatnāk pie manis nepiepildīts, bet gan dara, ko es esmu gribējis, paveicis to, kādēļ es to sūtījis”¹ Dieva vārds neatlaidīgi paveic to, kamdēļ tas sūtīts, pat ja cilvēks to vēl neredz.

Kristus mums sevi atklāj kā Sējēju un vienlaikus arī kā Sēklu. Viņš, topot cilvēks, ienāk mūsu esībā, dzīvē un ir klātesošs arī tur, kur ir mūsu noraidījums, bailes un patmīlība. Mūsu dēļ Viņš pat dodas nāvē – kā grauds krīt zemē, iegrimst tumsā, lai mirdams dzītu asnu, kam reiz jātop par vārpu, kas pilna ar zelta graudiem.² Tāds ir bijis un aizvien ir Dieva nodoms un griba, lai Kristus dzīvība nestu mūsu dzīvē bagātīgus augļus.

To mums arī atgādina Lieldienu rīts – Dieva darbs neapstājas pat pie zaudējuma vai kapa tumsas. Tieši tur Viņš liek uzplaukt dzīvībai, kas stiprāka par nāvi. Dzīvības un žēlastības gaisma atspīd tur, kur cilvēka iespēju robežas beidzas, un kur cerības gaist. Tāpēc ar šo līdzību Dievs mūs aicina uzticēties Sējējam, kurš nebeidz “sēt” dzīvu darošo vārdu arī mūsu nepilnīgajā dzīvē. Dievs ne tikai runā par savu darbu, Viņš aizvien turpina darboties. Vakarēdienā Kristus pats nāk pie mums negaidīdams, kad būsim kļuvuši par “labo zemi”. Viņš sniedz pats sevi un atraisa mūs no grēka un nāves varas.

Vakarēdienā Evaņģēlijs vairs nav tikai uzklausīts vārds, tur šī “sēkla” kļūst redzama un uzņemama. Kristus nāk un dāvā to, ko paši nespējam iegūt, – rada un uztur ticību, piedod grēkus un dāvā neizsīkstošu dzīvību – pats Sevi. Kristus saka: "Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā." ³ Lai Dievam gods mūžīgi.  Āmen.

¹ Jes 55:11; ² Jņ 12:24; ³ Jņ 6:54