Mīļie brāļi un māsas Kristū! Ar šo svētdienu mēs uzsākam ceļu pretī Lielajam gavēnim. Šodienas evaņģēlijs mums stāsta par Kristu, kurš uzsāk savu ceļu uz Jeruzalemi – uz Golgātu.

Jēzus saka saviem mācekļiem: “Redzi, mēs dodamies uz Jeruzalemi, un piepildīsies viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu.” Par to, kas Viņu sagaida, – par nodevību, izsmiešanu, pazemošanu, nāvi un augšāmcelšanos – Jēzus runā bez aplinkiem. Un tomēr Lūka trīsreiz norāda: “(..) mācekļi no tā neko nesaprata… sacītais viņiem palika apslēpts… viņi nespēja teikto izprast.” Šie, vistuvāk Jēzum esošie, neredzēja, ko Viņš dara.

Un tūlīt pat tekstā mēs sastopam aklu cilvēku, kas sēž ceļmalā. Evaņģēlijs mums atklāj divējādu neredzību. Mācekļiem ir acis, bet nav izpratnes. Aklajam nav redzes, bet ir izpratne, kas liek saukt pēc žēlastības. Tā nevar būt nejaušība – te atklājas Dieva nodoms. Dievs grib atvērt cilvēkam acis, lai tas spētu ieraudzīt Kristu pareizi – ne kā politisku cerību, ne kā morāles skolotāju, bet kā Glābēju, kurš caur ciešanām sagādā dzīvību.

Aklais sauc: “Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!” Viņš atpazīst Nācarietī Mesiju. Viņš saprot, ka viņam vajadzīga Glābēja žēlastība. Savukārt mācekļi, dzirdēdami par krustu, to nepieņem. Ne tāpēc, ka viņi būtu pamuļķi, bet tāpēc, ka cilvēka sirds pretojas krusta loģikai.



Arī mēs labprātāk gribētu Kristu bez krusta – godību bez pazemības, augšāmcelšanos bez ikdienas miršanas saviem grēkiem. Dievu, kas “sakopj” mūsu neprāta sekas, bet neprasa pazemīgu sekošanu. Jēzus ceļš būtu daudz tīkamāks, ja tas sāktos ar Ziemsvētkiem un uz šīs svētku nots rastu piepildījumu Lieldienās, bez nodevības un ciešanām. Taču tad mums nebūtu Glābēja, kam nav svešas mūsu sāpes, pazemojums, zaudējumi un bailes – Glābēja, kas paliek līdzās arī tad, kad lepnums un varaskāre cenšas ieņemt varas troņus.

Mūsu aklums var būt vēl dziļāks – kad ne tikai redzēdami nesaprotam, bet pat neapzināmies, ka neredzam. Mācekļi nelūdza pēc apskaidrības, pēc garīgas redzes. Bet aklais gan. Viņš sauca, kamēr apkārt esošie mēģināja viņu apklusināt. Bet viņš turpināja saukt vēl skaļāk. Viņš zināja, ko nozīmē dzīvot tumsā, un negribēja tajā palikt mūžīgi.

Un lūk – pestīšanas brīnums! Jēzus dzird un apstājas. Ceļam uz Jeruzalemi un Golgātu ir tieša saikne ar mūsu aklumu. Viņš apstājas šī viena neredzīgā cilvēka dēļ un jautā: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Atbilde ir vienkārša: “Kungs, lai es redzētu!” Un Jēzus sacīja: “Topi redzīgs! Tava ticība tevi ir dziedinājusi.”

Ņemsim vērā – šī atbrīvošana notika ne aklā nopelnu, pūliņu vai cienīguma dēļ, bet ticības dēļ. Apustulis Pāvils par ticību saka: “Ticība rodas no pasludinātās vēsts, bet vēsts – no Kristus vārdiem.” (Rom 10:17) Centrā ir Kristus sacītais – Dieva vārds. Vārds izraisa ticību, atver acis un izglābj. Tas neattiecas tikai uz pagātni – tas ir par mums šodien. Dieva žēlastība vēl nebeidzas; tā ir jauna ik rītu.

Tāpēc Jēzum bija jādodas uz Jeruzalemi, lai piepildītos praviešu vārdi – Viņš tiks nodots, apsmiets un krustā sists. Viņš labprātīgi iet cilvēku sagatavotajā ciešanu un nāves tumsā, lai to piepildītu ar dzīvības gaismu. Dieva līdzcietības spēkam jāatklājas vājumā, un nāves slazdā jāpiedzimst dzīvībai. Tādēļ neredzīgā cilvēka dziedināšana nav tikai brīnums pats par sevi, bet zīme tam, ko Kristus nācis dāvāt cilvēkam – ticības redzi. Šī redze ved pie Kristus un tur, kur ap Vārdu un Sakramentu pulcējas Viņa ļaudis.

Arī šodien Jēzus neiet mums garām, bet nāk un jautā: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?" Iespējams, arī mūsu vislabākā atbilde ir uzrakstīta evaņģēlijā: Kungs, lai es redzētu! Redzētu Tevi, Tavu žēlastību, mīlestību un uzticību līdz pat nāvei – nāvei manis dēļ. Āmen.