Citi notikumi mūsu draudzē >> 

Brāļi un māsas Kristū. Kurš gan no mums nav pieredzējis brīžus, kad gaidīšana kļūst par vienu no grūtākajiem pārbaudījumiem? Ir gaidīšana, kas ir darbīga un cerību pilna par gaidāmo, un tas dod spēku. Taču ir arī gaidīšana, kad laiks it kā sabiezē, rit lēni, līdz apstājas pavisam. Tas atklāj, ka laiks nav tikai sekundēs un minūtēs izmērāms lielums. Tas ir piepildīts ar iespējām, pārmaiņām, notikumiem un pieredzēm, kas iegūst dažādu svaru un nozīmi.

Šeit mums var palīdzēt sengrieķu izpratne par laiku. Viņi runāja par hronosu – laiku, kas rit uz priekšu un ko var izmērīt, – un par kairosu – laiku, ko piepilda pats Dievs, – nolikto brīdi, kurā notiek kaut kas patiesi svarīgs. Un dažkārt šie divi laiki nesakrīt. Mēs dzīvojam laikā, kas nepārtraukti virzās uz priekšu, tikmēr mūsu sirds gaida brīdi, kad viss iegūs jēgu, vai notiks kaut kas izšķirošs.

Tieši šajā spriedzē esošiem mācekļiem Jēzus saka: “Vēl brīdi, un jūs mani vairs neredzēsiet, un vēl pēc brīža jūs mani atkal skatīsiet.” Ko nozīmē šis “vēl brīdi”? Grieķu tekstā ir lietots vārds "mikron". Vai tas ir īss mirklis, ko var izmērīt vien ar hronometru? Vai tomēr laiks, kurā darbojas Dievs? Rakstos par Dieva laiku ir sacīts: "Tūkstoš gadi tavās acīs kā vakardiena" (Ps 90:4)

Mācekļiem šis īsais, mulsinošais Jēzus apsolījums bija par smagu. Viņu ikdiena kļuva arvien smagāku notikumu apņemta – Jēzus konflikti ar garīgo eliti, pieaugošie draudi, un tad Skolotāja apcietināšana, ciešanas un krusts. Viņu laiks virzījās uz priekšu, vairojot neskaidrību. Katra cilvēka dzīvē ir brīži, kad laiks rit, bet atbildes netop rastas. Dienas paiet, bet sirds aizvien nemiera pilna. Un tad mostas jautājumi, kas nav tikai par laiku, bet par drošu, uzticamu dzīves pamatu – vai Dievs ir uzticams? Kāpēc ir ciešanas?

Satrauktajiem mācekļiem Jēzus saka: “Jūs raudāsiet un sērosiet (..) bet jūsu bēdas pārtaps priekā.” Tie nav tēlaini apzīmējumi, bet īstas bēdas. No tām nevar izvairīties vai tās ignorēt. Taču tām nepieder pēdējais vārds. Lai to paskaidrotu, Jēzus lieto līdzību par dzemdībām. Tad sāpes ir reālas un neizbēgamas, taču tās izraisa vēl acīm neredzama dzīvība – bērns. Un tad notiek pārsteidzoša pārvērtība – sāpes pārtop priekā, jo "piedzimis cilvēks." Sāpēm, grūtībām un ciešanām ir vieta Dieva radīto lietu kārtībā. No tām nevairījās pats Dievs – Jēzus.

Pravietis Jesaja saka: “Kas cer uz Kungu, atgūst spēku.” Ikviens cilvēks nogurst – stiprais piekūst, ticīgais piedzīvo izsīkumu. Tas attiecas arī uz bēdām un sāpēm. Bet tieši tādos brīžos atklājas, kas ir paļāvība un cerība. Nevis saspringta, stoiska turēšanās pretī visām vētrām, bet droša paļaušanās, ka neesi Dieva atstāts, Viņš tevi nes.

Jēzus saka: “Jums ir bēdas, bet Es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirds priecāsies, un neviens jums neatņems jūsu prieku.” Ne tikai "jūs Mani atkal skatīsiet", bet "Es jūs atkal redzēšu." Tas nozīmē, ka iniciatīva ir Viņa rokās. Viņš nāk pie mums un ir līdzās arī tad, ja mēs Viņu neredzam, arī tad, kad mūsu laiks šķiet veltīgi iztērēts un neizprotams.

Svētajā Vakarēdienā Dieva "īstais, noliktais" laiks ienāk mūsu ikdienā. Kristus sniedz to, ko cilvēks pats nespēj paveikt, – nogurušais tiek stiprināts, satrauktais nomierināts, nedrošais atrod drošu pamatu. Varbūt arī tu šobrīd dzīvo spriedzē, starp laiku, kas rit, un cerību, kas vēl nav piepildījusies. Tad ieklausies Kristus vārdos: “Vēl brīdis, un tu mani skatīsi.”

Ne tāpēc, ka tas būtu īss pēc mūsu mēra, bet tāpēc, ka tas ir Dieva rokās. Un šajā laikā Viņš turpina darboties: "Tas nesnauž, kas sargā tevi! (..) Kungs ir tas, kas tevi sargā (..) līdz mūžībai" (Ps121:3-8)

Viņš mūs redz, Viņš nāk pie mums – savā Vārdā un Svētajā Vakarēdienā. Tāpēc nezaudēsim paļāvību. Jo tas, ko Kristus apsola, piepildīsies. Un prieku, ko Viņš dod, neviens nevarēs atņemt. Āmen.