Mīļie brāļi un māsas Kristū!

Jēzus saka: “Nezūdieties par rītdienu.” Šie ir vārdi, ko varētu uzdrukāt uz mums ierastajiem ledusskapja magnētiņiem. Bet vienlaikus tie ir arī vieni no grūtajiem Kalna sprediķī. Mēs domājam par rītdienu, kaut arī zinām, ka nespējam to ietekmēt. Un Jēzus arī to zina. Viņa sacītais ir domāts cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši trūkumu, zaudējumus, nenoteiktību un bailes. Viņš mums neliek izlikties, ka viss ir jauki un skaisti. Turklāt šodienas evaņģēlija lasījuma beigās Jēzus saka ko pārsteidzoši reālistisku: “Katrai dienai pietiek savu bēdu.” Jēzus nenoliedz bēdu esamību, bet mudina mūs nepārcelt rītdienas raizes uz šodienu.

Vecās Derības lasījums mums palīdz saprast, kāda ir Jēzus vārdu dziļākā nozīme. Pravietis Elija ieradās Sareptā bada laikā un tur satika atraitni, kas vāca zarus pavardam. Viņš lūdz viņai atnest ūdeni un pēc tam arī maizi. Atraitnes atbilde ir šausminoša tās tiešumā. Viņai ir atlikusi tikai sauja miltu un nedaudz eļļas. Viņa ir nolēmusi sagatavot pēdējo maltīti sev un savam dēlam, lai “paēstu un mirtu.” Šīs sievietes satraukums par rītdienu nav tikai iedomas. Rītdien ēdiena vairs nebūs.

Tad Elija sacīja: “Nebīstieties.” Būtu nežēlīgi tā teikt, ja pēc tā nekas nesekotu. Un sievietei tika dots apsolījums: “Milti traukā nebeigsies, un krūkā eļļas nepietrūks.” Te ir kāda svarīga detaļa. Dievs nepiepildīja viņas māju ar miltu maisiem un eļļas krūzēm. Viņš atbrīvoja šo sievieti no raizēm par nākotni. Traukā ir milti un krūzē ir eļļa. Atraitnei bija jāuzticas apsolījumam, pirms viņa redzēja tā piepildījumu. Viņa dzirdēja Dieva Vārdu un uzticējās tam.

Šī nav pirmā reize, kad Dievs māca uzticēties arī tad, kad nekā vairs nav. Izraēls šo mācību apguva tuksnesī. Tauta bija izgājusi no Ēģiptes verdzības. Viņi bija brīvi, bet brīvība tuksnesī bija biedējoša. Tur nebija ne lauku, ne mājvietas, nekā, kas liktu justies drošiem par rītdienu. Tikai apsolījums par mannu, kas ik rītu pārklāja nometnes zemi. Katrai ģimenei bija jāsavāc tik, cik tai pietika vienai dienai. Tāda bija ticības skola, kurā Dievs mācīja Savu tautu – vakar Es biju tavs Dievs, šodien tāds Esmu, un arī rīt Es joprojām būšu tavs Dievs. Tāpēc Kalna sprediķī Jēzus māca mums lūgt: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.” Un nedaudz tālāk: “Nezūdieties par rītdienu.”

Taču iesākumā Jēzus saka vēl ko svarīgu: “Neviens nevar kalpot diviem kungiem. (..) Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam.” Jēzus runā par naudu, jo pasaulīgā lietu kārtībā tā piedāvā drošību. Mamons sola to, ko piepildīt var tikai Dievs. Proti, ja tev manis būs pietiekami daudz, tu būsi drošībā. Un mēs labi zinām, ka tā nav taisnība. Kāds ir sacījis: “Nauda nedara laimīgu, bet ir patīkami, ja tev tā ir.” Protams, mēs nevaram atteikties no šī norēķina līdzekļa, mums ir pienākumi un atbildība, jāplāno izdevumi un jāveido uzkrājums. Nedienas sākas tad, kad nauda kļūst par mūsu drošību, bet dzīvības un katras jaunas dienas Devējs tiek aizmirsts.

Jēzus mūs aicina paraudzīties uz putniem: “Ne tie sēj, ne pļauj, ne savāc ražu šķūņos; jūsu debesu Tēvs tos baro.” Putni nelaiskojas. Tie lido, meklēdami barību, būvē ligzdas, baro un sargā savus mazuļus. Putni dzīvo šai dienai, un rītdienas rūpes negulst uz to spārniem. Un Jēzus, turpinot sacīto, saka: “Jūsu debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.” Tas ir kristīgās ticības un paļāvības pamats – lai ko atnestu rītdiena, Dievs ir ar mums. Tāpēc Jēzus sacīja: “Meklējiet vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots.” Pat ja arī mēs spētu sev sagādāt visu nepieciešamo, tas mūs neatbrīvotu no raizēm. Patiesu drošību sniedz vien pārliecība par Dieva klātbūtni.

Jēzus sacīja: “Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī un ir miruši.” Arī Sareptas atraitne un viņas dēls ēda maizi, ko Dievs bija devis, un kādu dienu arī viņa nomira. Dienišķā maize mūs neglābj no nāves. Tāpēc Jēzus saka: “Es esmu dzīvības maize.” Viņš ir Maize, kas ir labāka par mannu, par miltiem traukā un eļļu krūzē. Dievs mums ir devis ne tikai to, kas uztur dzīvību, Viņš mums ir devis Savu Dēlu.

Un Jēzus, runādams par Tēva gādību, zināja, ko saka. Viņš pazina izsalkumu, ciešanas un nāves bailes. Viņš zināja, ko nozīmē saskarties ar rītdienu, kas bija sagatavojusi tam nodevību, krustu un nāvi. Un, guldīts kapā, Viņš trešajā dienā tika Tēva augšāmcelts. Šo ceļu Viņš gāja par un dēļ mums, lai mums būtu droša paļāvība pat nāves stundā.

Mēs katru dienu lūdzam: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien,” jo mēs esam daļa no radības, mums nepieciešama pārtika. Bet šajā lūgšanā mēs lūdzam arī pēc Kristus, kurš pats ir Dzīvības maize. Mēs esam apsolījuma cilvēki, un mūsu cerība ir Kristus. Tāpēc mēs līdz ar Baznīcu ik svētdienu ar pārliecību apliecinām: “Es ticu uz miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību.” Tā ir mūsu drošība. Ticēt un uzticēties Dievam nenozīmē atteikties no gatavošanās rītdienai, bet gan nezūdīties par nākotni, jo mūsu nākotne ir Kristus. Kā ir rakstīts: “Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžos!” (Ēbr13:8)

Āmen.