Laetare – Gavēņa laika ceturtā svētdiena

Ārkārtas stāvoklis valstī mūs ir neviļus pietuvinājis Jēzus laika sabiedrībai. Šī brīža apstākļi mums ļauj ieraudzīt atsevišķas detaļas, kas citādi paslīdētu garām mūsu skatam.

Romas valsts provincēs dzīvojošo ikdiena bija trauksmaina. Politiskie, sociālie un ekonomiskie apstākļi bija nestabili. Katra diena varēja atnest jaunas pārmaiņas. Daudzmaz droši varēja justies tikai veselie un stiprie. Nav brīnums, ka ļaužu pūļi sekoja Jēzum, meklēdami iespēju tikt dziedinātiem. Cik saprotama ir viņu vēlme, raugoties ar šodienas acīm.

Aizvien vairāk mūsu prātos aktualizējas domas par iespēju izvairīties no slimības un tai līdzi ejošās izolācijas un karantīnas. Nav arī brīnums, ka aizvien saistošākas ir ziņas par “brīnumlīdzekļiem”, kas spēj pasargāt no vīrusa. Varam tikai iedomāties situāciju, kas notiktu, ja uzrastos kāds, kas garantētu imunitāti ikvienam. Ļaužu pūļi steigtos satikt šo personu. Tieši kā šodienas evaņģēlija notikumā – vīru vien kādi pieci tūkstoši.

Šodien svinot Reformācijas jeb Ticības atjaunošanas svētkus, ir vietā rast atbildi uz jautājumu: “Kas ir luterānis?”

Vai luterānis ir kāds, kas apmeklē luterāņu baznīcu? Nē. Tas noteikti nebūs izšķirošs rādītājs.

Vai luterānis ir persona, kam mājās ir Mārtiņa Lutera attēls? Vai kādam no jums mājās ir Mārtiņa Lutera attēls? Ja tas tā būtu arī tad, tas nav būtisks kritērijs.

Kas ir luterānis? Luterāņi ir cilvēki, kas noteiktā veidā tic un domā par Dievu un Kristu. Luterāņi ir cilvēki, kurus vieno zināmi uzskati un doktrīnas, kas tiem ir ļoti svarīgi.

Runas par doktrīnām ir garlaicīgas. Cilvēki drīzāk gatavi runāt par iekšēju garīgumu, sociālām aktivitātēm, piederību kādai reliģiski orientētai kopienai vai par mīlestību uz cilvēkiem un dzīvo dabu. Kas, protams, nav nekas nosodāms. Tomēr konfesionālās doktrīnas tiem nav tik svarīgas kā pašu izvēlētie mērķi.

Jēzus dodas uz Jeruzalemi. Viņš zina, kas viņu sagaida, nonākot galā. Viņš iet pretī lielajam Dieva nodomam – šīs pasaules glābšanai. Kā viens no notikumiem šajā ceļā ir sastapšanās ar desmit spitālīgiem vīriem. Tie iztālēm apstājušies lūdz pēc apžēlošanās, dziedināšanas un glābšanas. Ja skatāmies kopumā uz Svēto Rakstu vēsti, tajā ir pamudinājums Izraēla tautai uz kopību, nākot Dieva priekšā ar pateicību un prieku, nesot dāvanas un slavējot to devēju. Esot kopā, svinot Dieva žēlastību. Rakstu lielā vēsts ir par cilvēku kopību ar Dievu. Kopība, kur valda miers – miers savā starpā un ar Dievu.

Šodienas evaņģēlija tekstā ir kāds jautājums, vismaz pirmā jautājuma daļa, ko ikviens cilvēks ir daudzkārt uzdevis: “Ko lai es tagad daru?” Parasti šis jautājums rodas brīdī, kad esam nonākuši izvēles vai neziņas priekšā. Kāds būtu pareizais lēmums? Kā lai atrisinu radušos situāciju?   Taču, šodienas evaņģēlijā šis jautājums tiek uzdots par daudz nopietnāku tēmu: “Ko lai es daru, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” Ko man darīt, lai mana dzīve būtu kas vairāk nekā tikai ikdienas rutīna? Ko man darīt, lai varu ar drošību raudzīties pretī tai dienai, kad šīs zemes gājums būs mitējies? Kur nonāks tā mana daļa, ko apzinos kā savu dvēseli, to, kas es esmu savā dziļākajā būtībā?

"Kad tu gavē, tad svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu, ka tu nerādies ļaudīm kā gavētājs, bet savam Tēvam, kas redz slepenībā” Mt.6:17
 

Pelnu diena iezīmē 40 dienas līdz mūsu Kunga augšāmcelšanās notikumam. Pelni norāda uz kaut ko iznīcinātu. Tradicionāli tie tiek iegūti no sadedzinātiem pagājušā gada altāra pūpolu zariem. Tas ir atgādinājums cilvēka nīcībai: “No zemes tu esi ņemts, par zemi tev ir jāpaliek.” Taču pelnu simbolika norāda uz ko būtiskāku – Jēzus dzīvi, dzīvību, kas tiek grēcinieku izdzēsta. Labākais ko mēs varam darīt šajā laikā ir lasīt, pārdomāt, meditēt un lūgties par Dieva Dēla labprātīgo nodošanas cilvēku rokās. Ieraudzīt lielo Dieva žēlastību un pazemībā Viņu pielūgt.

Šī ir tā īpašā diena Baznīcas gadā, kad esam aicināti pievērst uzmanību Dieva klātbūtnes formai Svētajā Garā. Jēzus šo Garu sauc par Aizstāvi un, citviet, par Mierinātāju un Iepriecinātāju. Bet, domājot par vārdu Aizstāvis, rodas jautājums: „Aizstāvis no kā?” Pirmā doma, kas varētu ienākt prātā, ir pasargāšana no dažādām dzīves likstām. Mums katram ir vēlme atrasties drošībā. Un tieši tāpēc ir svarīgi zināt, kas ir patiesās briesmas.

Mēs visi esam materiāli-garīgās būtnes. Mums katram ir fizisks ķermenis un tas, ko mēs apzināmies kā personību, jeb dvēseli. Pie fiziskā ķermeņa mēs varētu pieskaitīt prātu, kur dzimst racionāli lēmumi, kas pamatoti cilvēka ārējā spēkā un iespējās. Savukārt dvēselē noris garīgie procesi – ilgas, cerības, sapņi – kas mūs rosina tiekties pretī jaunai dienai. Taču, starp šīm divām cilvēka dabām ir zināma spriedze.

Lieldienu notikums ir ārkārtīgi dinamisks. To īpaši pasvītro autora lietotie vārdi: „Redzi! Un notika!” Proti, notiek kaut kas neparasts, līdz šim nedzirdēts. Kaut kas, ko ikvienam būtu jāzina. Turklāt, te notiek neparastas lietas!

Pirmais, ko Matejs piemin, ir zemestrīce: „[..]un redzi, notika liela zemestrīce.” Šī satricinājuma iemesls ir eņģeļa nonākšana no debesīm. Viņš noveļ akmeni no kapa un sēžas tam virsū.

Tā apustulis apraksta spēku, kas uzvar nāvi, – cilvēkam neuzvaramo un neizbēgamo varu. Briesmīgais baiļu un neziņas akmens top novelts. Tur, kur valdīja tumsa, tagad ir atspīdējusi dzīvības gaisma. Liela zemestrīce laikam ir visatbilstošākā zīme šim notikumam.