Gavēnis
Gavēšana nav vien atteikšanās no kāda noteikta ēdiena, un, apgalvojot to, tiek pārprasta šīs garīgās prakses būtība. Gavēšana ir sevis disciplinēšana, tas ir ceļš uz sevis sakārtošanu un iepazīšanu. Senie tuksneša tēvi, kristīgās ticības praktiķi no 2. gadsimta, norādīja, ka jāgavē ir ne tikai miesai, bet arī dvēselei. Miesa jāattur no noteiktiem ēdieniem, bet dvēsele no ļaunām domām. Gavēnis kopā ar lūgšanām ir daļa no mūsu garīgā ceļa pretī Dieva patiesībai. Gavējot mēs cīnāmies pret diviem ienaidniekiem: pret mūsu grēcīgo dabu, kas izpaužas kā mūsu dvēseles slimības jeb kaislības (dvēseles slimības jeb kaislības ir šīs: rijība, nešķīstība, dusmas, mantkārība, patmīlība, un lepnums; gavēnis vistiešākajā veidā attiecināms kā līdzeklis pret rijību jeb vēdera neprātu, bet tā ir laba prakse visu kaislību ierobežošanai), kā arī pret ļaunajiem gariem, kuri var mūs pamudināt uz ļaunu un grēcīgu rīcību
Gavēņa laiks ir mūsu pārbaudījuma laiks. Mēs varam pārbaudīt paši sevi, koncentrējoties uz lūgšanām un citām garīgām praksēm. Gavēnis piedāvā iespēju uz brīdi izkāpt ārā no mūsu ikdienas, un pievērst mūsu uzmanību lietām, kuras par mums ir lielākas. Mūsu ikdiena šajās dienās ir ieskauta patērētāju kultūrā. Mēs patērējam un rijam pilnīgi visu: ēdienu, lietas, līdzekļus, dabas resursus, citu cilvēku dzīves. No vienas kaislības mēs metamies otrā, un beigu beigās no mums pašiem pāri paliek vien dziestoša, slima dvēsele un novārdzināta miesa. Gavēņa laiks ir sevis sakārtošanas un Dieva godināšanas laiks tiem, kuriem jau ir pieredze garīgajā dzīvē, bet tiem, kuriem šādas pieredzes vēl nav vai tā ir neliela, gavēnis piedāvā ieskatu Baznīcas askētiskajā sevis iepazīšanas ceļā, un varbūt kādu dienu no vienkārša ieskata tas pārvērtīsies par apzinātu un gribētu praksi, no kuras cilvēkam var nākt daudz žēlastības.
Kā gavēt? No kā atteikties? Ja nu neizdosies? Nevar cerēt uz panākumiem uzreiz, un tas ir tikai likumsakarīgi, jo cilvēks, kurš grib sākt gavēt, nedrīkst aizmirst, ka atturēšanās no kāda konkrēta ēdiena vai nodarbes, ir tikai viena daļa no garīgās dzīves. Mēs nedrīkstam aizmirst par lūgšanu dzīvi, par sevis disciplinēšanu arī ikdienā un nevis tikai gatavojoties Baznīcas svētkiem. Kristīgajā pasaulē, ņemot vērā konfesionālās atšķirības, ar laiku ir izveidojušās dažādas interpretācijas gavēšanas praksei. Senie kristieši gavēja katru nedēļu trešdienās un piektdienās; šī prakse ir dzīva arī mūsu laikā, it īpaši Austrumu ortodoksālajā baznīcā. Jebkura trešdiena simboliski apzīmē dienu pirms Zaļās ceturtdienas, kad Jēzus tika nodots jūdu rokās. Analoģiski, jebkura piektdiena simboliski atgādina par Lielo piektdienu, kad Jēzus tika sists krustā. Gavējot šajās dienās, mēs katru nedēļu atceramies un pārdomājam Lieldienu notikumus. 40 dienu gavēnis pirms Lieldienām Baznīcas vidē tika ieviests ar laiku, sākot no 3. un 4. gadsimta. Romas katoļi praktizē arī tā saucamo Euharistisko gavēni, kad cilvēki atturas no jebkādas pārtikas vienu stundu pirms Svētā Vakarēdiena saņemšanas. Parasti tas notiek svētdienās pirms dievkalpojuma. Austrumu ortodoksālā baznīca šo praksi noraida.Gavēņa laikā parasti atturējās no gaļas, zivju un piena produktu lietošanas uzturā, kā arī no eļļas un alkohola. Gavēni pavadīja žēlastības dāvanu došana trūcīgajiem. Gavēnis nedrīkst būt nesaprātīgs, t.i., mūsu attieksme pret to nedrīkst būt nesapratīga. Ir nesaprātīgi uzskatīt, ka negavējot, mēs varam izraisīt Dieva dusmas, vai arī, ja mums kādu iemeslu dēļ sanāk pārkāpt gavēņa disciplīnu, tad tas noteikti izraisīs briesmīgas sekas mūsu dzīvēs. Gavēnis nav domāts tam, lai mūs iedzītu bailēs vai pakļautu kādiem bezjēdzīgiem un neizpildāmiem noteikumiem. Gavēnis ir sevis disciplinēšana, caur kuru mums tiek dota iespēja saņemt mūsu dvēseles dziedināšanu. Otra lieta, ko cilvēkam var nodarīt nesaprātīga gavēšana, ir augstprātības izraisīšana. Tas ir bīstams kārdinājums tiem, kuriem jau ir pieredze un zināmi rezultāti garīgajā dzīvē, jo tas var likt ar nicinājumu raudzīties uz saviem līdzcilvēkiem, kuri dzīvo savādāk, vai kuru garīgās dzīves spējas ir vājākas. Gavēnis ir dziļi iekšēja, slepena un intīma lieta, kur piedalās tikai tas, kurš gavē, un viņa pūles vēro un atalgo Dievs. Cilvēks pūlas sevis dēļ aiz mīlestības pret savu Kungu, un attieksmē pret citiem viņam jāizturas laipni, bez nosodījuma un dusmām, jo viņš pats reiz ir bijis vājš un pavisam neizglītots garīgās dzīves jautājumos.
Noslēgumā - dažas vērtīgas domas un padomi, kurus mums sniedz senie ticības praktiķi:
Tam, kurš gavē, ir jāievēro ne tikai ēšanas noteikumi, kas vērsti pret rijību, bet arī jāatturas no jebkura grēka, tā, ka gavējot, gavē arī mēle, atturoties no tenkām, meliem, ļaunas runas, brāļu zākāšanas, dusmām un no citiem grēkiem, ko mēs darām ar savu mēli. Ir jāgavē arī acīm, tas nozīmē, jāizvairās skatīties uz tukšām (pasaulīgām) lietām (..) neuzlūkot citus ar kaunu (iekāri) vai bez bijības. Rokām un kājām tāpat jāizvairās no ļaunas rīcības.
Kad kāds gavējot domā, ka ar to sasniedz ko īpaši tikumīgu, tad viņš gavē muļķīgi un drīz sāk kritizēt citus un izcelt pats sevi.
Cilvēks, kurš gavē gudri (..) iemanto šķīstību un nonāk pie pazemības (..) un apliecina sevi kā meistarīgu celtnieku. Sv. Abba Dorotejs, 7. gs.
Vispirms es runāšu par vēdera savaldīšanu, pretmetu rijībai, un par to, kā jāgavē un cik daudz jāēd. No sevis es neteikšu neko bet tikai to, ko esmu saņēmis no Svētajiem tēviem. Viņi mums nav devuši tikai vienu noteikumu vai vienu standartu vai mēru ēšanai, tamdēļ, ka ne visiem ir vienāds spēks; vecums, slimības vai ķermeņa uzbūve rada atšķirības. Bet viņi mums ir devuši vienu mērķi: atturēties no pārēšanās, un no māgas piestūķēšanas. Pavisam skaidrs paškontroles noteikums, nodots mums no tēviem, ir šis: pārstāj ēst, kad vēl esi izsalcis un neturpini, līdz tu esi apmierinājis savu izsalkumu. Sv. Jānis Kasiāns (4.-5.gs)
Abba Isidors reiz teica: ja tu regulāri gavē, nekļūsti uzpūtīgs no lepnuma; ja tu dēļ gavēšanas par sevi paliec augstās domās, tad labāk tev ir ēst gaļu. Cilvēkam ir daudz labāk ēst gaļu, nekā būt uzpūtīgam lepnumā un sevis slavināšanā. Tuksneša tēvi.
Uzmanieties no gavēšanas ierobežošanas tikai atturībā no gaļas. Īstā gavēšana ir atturēšanās no ļaunā. Saraujiet ļaunuma saites. Piedod savam tuvākajam viņa blēņas pret tevi. Piedod savam tuvākajam viņa noziegumus pret tevi. Negavē cīņām un strīdiem. Tu neēd gaļu, bet tu saplosi savu brāli. Tu atturies no vīna, bet gremdē sevi negodā. Tu gaidi līdz vakaram, līdz tu kaut ko ēd, bet visu dienu tu pavadi tiesās. Vai tiem, kuri ir piedzērušies, bet ne no vīna! Dusmas ir dvēseles apdzirdīšana, un tās to padara neprātīgu, gluži kā vīns. Sv. Bazils (4.gs.)
Mag. Theol. Edmunds Vizla, Rīgas Jaunā Svētās Ģertrūdes baznīcas draudz
