Manas acis raugās uz to Kungu (Ps.25:15)
Ir zināms teiciens: “parādi man savus draugus un es pateikšu, kas tu esi”. Neesmu drošs, ka šis princips ir absolūti objektīvs līdzeklis personas novērtēšanai. Taču šis apgalvojums kļūst patiess, ja vārda “draugi” vietā ievieto vārdu “dievs”. Kāds ir tavs dievs, tāds esi tu pats.
Te gan būtu jāņem vērā kāda nozīmīga detaļa. Cilvēka iztēles radīti dieva tēli ir ne vairāk kā personas domu, ilgu un kaislību pasaules atspoguļojums. Šāds dievs vai dievi mainās līdzi cilvēka mainīgajai gribai un apkārtējiem apstākļiem. Citiem vārdiem sakot, dievs, kura būtības patiesība neatrodas ārpus cilvēka, ir tikai elks ar tam piemītošajiem cilvēka trūkumiem. Šeit gan vietā būtu sacīt, ka aiz vārda “trūkumi” slēpjas kas patiesi ļauns. Viss, kas izraisa naidu, šķelšanos, melus, sāncensību, iekāri, lepnību, ir ļaunums.4 Ļaunuma galējā forma ir nāve. Taču būtu neapdomīgi šajā vietā likt punktu, jo ļaunuma klātbūtne un tā izraisītie procesi ir pietiekami smalki, lai tos iemestu lielo jēdzienu plauktā. Elku daba ir ne tikai mainīga, bet arī divējāda. Tajā līdzās viens otram spēj pastāvēt labais un ļaunais. Turklāt, nevis kā fiksēti lielumi, bet gan kā viens otru papildinoši un pat aizvietojoši. To var labi pamanīt sabiedrības attīstības procesos, kurus pavada vērtību maiņa. Tas, kas reiz ir bijis labs un godājams, kādā brīdī kļūst nenozīmīgs un pat naivs. Dārgais un svētais kļūst lēts un banāls. Šie procesi neizbēgami izraisa identitātes krīzi gan atsevišķa cilvēka dzīvē, gan sabiedrībā kopumā. Nespēja novilkt robežu starp labo un ļauno, patieso un nepatieso, vērtīgo un nesvarīgo, izraisa apjukumu jautājumā par ļaunuma galējo formu – vardarbību. Kopumā vardarbība tiek uzlūkota kā destruktīva, bet tajā pašā laikā tā kalpo kā līdzeklis mērķu sasniegšanai. Ļaunums iegūst divējādu seju – draudīgs un laipns vienlaikus. Tāda ir gan elku, gan Dievu nepazīstošu cilvēku daba.
Šāds nomaldījies un apjucis cilvēks, vārdā Poncijs Pilāts, stāvēdams Jēzus priekšā, uzdeva vienu no svarīgākajiem jautājumiem: “Kas ir patiesība?”- Kas no visa tā ko esam “radījuši” ir patiesība? Cik vispār ir patiesību? Traģiski un ironiski vienlaicīgi, bet Pilātam patiesība atradās tikai rokas stiepiena attālumā. Patiesība - cilvēku tiesātā, pazemotā, sistā un savainotā, ar ērkšķu kroni galvā uz nāvi notiesātā. Un iepretī tai cilvēka ļaunuma galējā forma – vienlaikus biedējoša un pievilcīga. Tā spēj mīlēt un ienīst vienlaikus.
Manas acis raugās uz to Kungu. Šie vārdi neapraksta kārtējo cilvēka iztēles modifikāciju. Bībeles liecība apraksta jaunu lietu kārtību. Tajā Dievs piesaka pats sevi. Viņa uznākšana uz cilvēka radītās lietu kārtības skatuves ir iesākums un nosacījums jaunai kultūrai. Šis process ir ļoti lēns, to apliecina Vecās derības lappuses. Dievs sevi atklāj pakāpeniski, lai atklāšanās nebūtu traumatiska. Pirmais ko Dievs saka par sevi ir: “Es esmu Dievs, kas izglābj.”5 Tas ir nepārprotams aicinājums pievērst skatu un uzmanību tam, ko dara Dievs. Skatīšanās uz Dievu ir svarīgākā detaļa glābšanas plānā. Manai grēkā kritušai būtībai ir jāraugās uz patiesību, kas atrodas ārpus manis. Jēzus saka: “Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.”6 Jēzus ir Patiesība! Viņā mēs ieraugām cilvēku, kas visā pilnībā iemieso Dieva tēlu un līdzību. Nav nekā svarīgākā par šo atklāsmi. Tajā atklājas dzīves, dzīvības jēgas un būtības esence.
Jēzus personā kā spogulī vispirms mēs ieraugām sevi, sava ļaunuma saistītus un nāvei pakļautus. Un līdzās tam, mēs ieraugām Dievu brīvu no ļaunuma un nāves esības neskartu. Dievu, kas ir mīlestība. Te būtu vietā piebilst, ka Dieva mīlestība ir tikpat atšķirīga no mūsējās, cik Viņa esība, kas nav ļaunuma un nāves skarta. Viss, ko mēs ieraugām Jēzus personā, ir citāds. Tas arī pasvītro pestīšanas nepieciešamību. Mums nav jātop glābtiem no dažām aplamībām, bet gan no aplamības, kas raksturo mūs kā cilvēkus. Mums ir jātop glābtiem no sevis.
Līdz ar to pavisam droši var sacīt, ka skatīšanās uz Dievu ir cilvēku formējoša darbība. Šādā izpratnē skatīties nozīmē domāt, apcerēt, mācīties un praktizēt Dieva darbības modeļus. Tiem līdzās aizvien pastāv un sevi piesaka ierastie un pārbaudītie cilvēces rīcības modeļi. Nav šaubu, tas ir visas dzīves garumā esošs mācību process. Tāpēc, runājot par ticību, pareizāk būtu lietot vārdu uzticība. Uzticēties ārpus manis esošai patiesībai ir cilvēka dzīves jēga un saturs. Jēzus sacīja: “ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.”7 Uzticēties un sekot Jēzum, nozīmē dzīvot šī vārda vispatiesākajā nozīmē. Dzīvības gaisma ir pretstats nāves tumsībai. Sekot gaismai, nozīmē par dzīves pamatu likt Jēzus vārdos izteikto patiesību. Jēzus ne tikai runā par patiesību, bet pats ir Patiesība. Viņš pats ir nolicis vietu un zīmes, kur sastapties ar mums – Vārdā un Sakramentos. Manas acis raugās uz Kungu ir ticības apliecinājums, ko īsākā formā izsaka vārdi: “Es ticu.” Es esmu tas, kam es ticu. Nemainīgai, ārpus manis esošai patiesībai. Patiesībai, kas pievērsusies man un atdod dzīvību, lai tikai es nepaliktu tumsā. Neatlaidīga, lēnprātīga, pacietīga, piedodoša un mīloša Dieva klātbūtne. Līdz pat laiku beigām. Mans Kungs, un mans Dievs, uz tevi es paceļu savas acis vienmēr, jo Tevī ir mana dzīvība.
1 1Moz 1:31
2 Dz.gr 334:1/Ps 11:5
3 1Moz 2:15
4 Gal 5:19-22
5 3Moz 11:45
6 Jņ 18:37
7 Jņ 8:12
