Taize – stāsts par robežu pārkāpšanu
FotoalbumsKatra gada nogalē kopiena rīko vērienīgu tikšanos kādā no lielākajām Eiropas pilsētām. 2017. gadu Tezē uzticības svētceļojuma dalībnieki sagaidīja Rīgā. Arī mūsu baznīca kļuva par tikšanās pasākumu norises vietu.
Jaungada priekšvakars pēc Jūlija kalendāra arī pagāja Tezē zīmē, jo 13. janvārī mūsu baznīcā notika pateicības vakars, uz kuru sirsnībā un pateicībā bija aicinātas viesģimenes, kas uzņēma savos mājokļos tikšanās dalībniekus.
Piekrītiet, ka ne katrs no mums būtu gatavs uzņemt savās mājās svešiniekus. Kā gan var ļaut kādam, ko nepazīstu, pārkāpt „manas pils” slieksni, izjaucot ierasto dzīves ritmu? Un tomēr daudzas ģimenes Rīgā un Rīgas pievārtē, tostarp arī vairāki mūsu draudzes locekļi, izrādīja viesmīlību, uzņemot savās mājās divus, četrus un pat astoņus tikšanās dalībniekus.
Tezē kopienas brālis Xavier, kas arī piedalījās pateicības vakarā, aicināja klātesošās viesģimenes dalīties pieredzētajā. Daži atzinās, ka iesākumā bijis gan nedaudz bail – kā nu viss sanāks, vai nebūs komunikācijas grūtību, vai viesi jutīsies labu. Taču visi atzina, ka galu galā viss izvērtās brīnišķīgi, it kā kopā ar jauniešiem pa durvīm būtu ienākusi Dieva svētība un mīlestība. Jauniešu smaidi, labestība un sadraudzībā gūtās pozitīvās emocijas ar uzviju atsvēra atkāpšanos no ierastās kārtības un ieguldītos pūliņus.
Tezē kustība pārkāpj robežas – konfesiju, tautību, valstu –, aicinot arī mūs pārkāpt savas komforta zonas robežas, lai iepazītu kristiešus no citām konfesijām un valstīm, saskatot un atzīstot, ka kopīgā mums ir daudz vairāk nekā atšķirīgā, jo no viena puses ir ticība Jēzum Kristum – viens kopīgs pestīšanas ceļš, kas ved mūžībā –, bet no otrās – tik vien kā atšķirīgās valodas un laicīgās tradīcijas.
Diemžēl stāsts par robežām, par nošķirtību neattiecas tikai uz konfesijām un valstīm, tas ir stāsts par katru no mums, arī par mums kā Kristus draudzi. Mēs atrodam laiku, lai atnāktu uz dievkalpojumu, un tas ir lieliski. Un tomēr – tolaik, kad viss tikko sākās, kad draudzes veidoja Jēzus Kristus apustuļi, kristieši dzīvoja kopībā, daloties viens ar otru visā, kas viņiem bija. Ticība un ticīgo kopība bija neatdalāmas lietas. Kāds var iebilst: „Tas taču bija tik sen, tagad ir citi laiki, cita dzīve.” Jā, protams, tagad ir cits laikmets, kam raksturīga ne tikai zinātnes un tehnikas straujā attīstība, bet arī cilvēku individuālisms un pašpietiekamība. Pat sēžot baznīcas solos, mēs cenšamies saglabāt savu savrupību. Par laimi vai par nelaimi plašā baznīcas zāle labi noder šim nolūkam – katrs indivīds, katrs neliels grupējums var izvietoties drošā attālumā no citiem indivīdiem un grupējumiem. Arī izdzirdot aicinājumu pēc dievkalpojuma uzkāpt mazajā zālē, lai kādu stundu pabūtu sadraudzībā, daudzi no mums steidzas aizbildināties: kāds – ar agrāk ieplānotu pasākumu, cits – ar radinieka jubileju, vēl cits – ar kādām svarīgām darīšanām, klusībā savā prātā domādams: „Tur taču iet tikai vecas tantes, ko man tur meklēt?” Bet kas gan mūsu gadi pret mūžību, gan tie 20, gan tie 80. Un varbūt no gados vecākiem draudzes locekļiem var ko prātīgu iemācīties? Mēs apvelkam ap sevi sava veida robežlīnijas – iekšpusē ir savējie: ģimenes locekļi, mūsu izraudzītie draugi, varbūt arī daži mums tīkamie draudzes locekļi; savukārt ārpusē ir visi pārējie, jā, visa pārējā draudze.
Kristīgā ticība ir ticība bez robežām. Kristus ikkatru aicina savā kopībā, savā bezgalīgajā mīlestībā, un vai mums visiem, gūstot mācību no viesģimeņu pieredzes, nebūtu jāatver savu siržu durvis viens otram, lai rastu prieku sadraudzībā, kopā būšanā un kopīgā kalpošanā!
Vita, lapas administratore