"Redzi, no šī laika visas paaudzes mani teiks svētīgu"
Mums, Luteriskās baznīcas locekļiem, arī tiem, kas necenšas īpaši iedziļināties sarežģītajos teoloģijas jautājumos, Jaunavas Marijas vārds vispirms asociējas ar Romas Katoļu baznīcu, ar grandiozajiem Vissvētākās Jaunavas Marijas debesbraukšanas svētkiem Aglonā, ar tradicionālo katoļu lūgšanu “Esi sveicināta, Marija…”. Vai tiešām visu, kas attiecas uz Jaunavu Mariju, mums būtu jāatstāj katoļu ziņā? Tomēr nē. Lektors pievērsa mūsu uzmanību tām vietām Jaunās Derības Svētajos Rakstos, kur tiek pieminēta Marija. To nav daudz, tomēr tajos aprakstīto notikumu izšķirošā nozīme ir acīmredzama. Eņģelis uzrunā Mariju, un viņa atbild: "Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda."2 Marijas ticība un paļāvība ļauj Dieva spēkam brīnišķīgi atklāties – Svētais Gars nāca pār viņu un Visaugstākā spēks viņu apēnoja3, un viņa dzemdēja Dēlu – mūsu Pestītāju Jēzu Krisu. Šī notikuma nozīmi ir grūti pārvērtēt, tomēr tajā mums vispirms ir jāsaskata Dieva darbs un lielā žēlastība. Arī pati Marija savā slavas dziesma, kas lasāma Lūkas evaņģēlijā 4, nebūt neslavē sevi, bet Dieva diženo darbu pie sevis.
Pēc Jēzus piedzimšanas un Templī priekšā stādīšanas apraksta5 Marijas vārds evaņģēlijos tiek pieminēts ļoti reti. Mēs ar viņu sastopamies kāzās Kanaānā un tad Golgāta kalnā, kur viņai “pašai caur dvēseli zobens”6 spiedās, jo bija jāpiedzīvo sava Dēla nāve. Vēl Mariju mēs sastopam Apustuļu darbos, kad pēc Kristus uzņemšanas debesīs apustuļi sapulcējās augšistabā un “palika kopā lūgšanās līdz ar sievām un Mariju, Jēzus māti, un ar Viņa brāļiem.”7
Lektors vērsa mūsu uzmanību arī uz Marijas vietu Mārtiņa Lutera teoloģijā. Komentējot Marijas slavas dziesmu (Magnificat)8, Luters uzsvēra to, ka Marija ieguva pestīšanu ne ar saviem, bet ar Dieva darbiem, ne ar savu pazemību un dievbijīgu, ne ar to, ka kļuva par Kunga kalponi, bet gan ar to, ko Dievs ir pie viņas darījis. Marijas pazemība nav nopelns, ar šo pazemību izpaužas viņas ticība, kas deva telpu, kur izpausties Dieva žēlastībai.
Ar Marijas piemēru Dievs parāda kā viņš atpestī cilvēkus, kas uzticas viņa vārdam. Arī pēc Lutera viņa mums ir piemērs, uz ko mēs aizvien no jauna drīkstam skatīties. Tomēr ir jāatceras, ka pie Dieva mūs neved Marijas personība un veikums, bet vienīgi Kristus. Dievs, darīdams viņu par Dieva māti, caur viņu veicis savu ievērojamāko darbu – ar Mariju ir sācies pestīšanas notikums. Tāpēc Dieva māte ir augstāk godājama nekā citi cilvēki, tomēr ne dēļ viņas pašas nopelna, bet dēļ žēlastības, ko Dievs caur viņu parādīja.
Priekšlasījumam noslēdzoties, sākās spraiga diskusija par Marijas vietu mūsu dievbijībā, kuras noslēgumā mācītājs Guntars Dimants, rezumējot visu dzirdēto, uzsvēra, ka Jēzus ieņemšanas un piedzimšanas notikums ir pirmā reize, kad tiek savienots dievišķais ar materiālo, un mēs nevaram izslēgt Mariju no šī stāsta – Jēzus ienāk pasaulē caur Marijas klēpi. Tas ir viens no dievišķajiem noslēpumiem. Raugoties no Rakstu tradīcijas, nav viegli atrast norādījumus kā pareizi attiekties pret Mariju publiskajā dievkalpojumā. Kā jau tas tika uzsvērts, Baznīcas gadā ir laiks, kad Marijas vārds izskan lasījumos un tā noteikti ir iespēja pieminēt lielo Dieva noslēpumu un žēlastību, kas piepildās pie Marijas.
Savukārt ikdienas dievbijības kopšanā, lasot evaņģēliju un lūdzot, mēs aizvien varam ar pateicību pieminēt mūsu Kunga mātes pazemību, uzticību un mīlestību, tā apliecinot viņai pienācīgo godu. Vai tā mēs aizēnotu Jēzus vārdu? Vai pateicoties savai mātei par viņas mīlestību un rūpēm mēs laupām godu sev? Gluži otrādi, kā ceturtajā bauslī rakstīts, – godā tēvu un māti, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo. Mūsu Kunga mātes pieminēšana evaņģēlija kontekstā ir pienācīga goda un cieņas apliecināšana kā ir rakstīts: “Redzi, no šī laika visas paaudzes mani teiks svētīgu!”9
1 Lk. 1: 30-31
2 Lk. 1:38
3 ” "Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos,” Lk. 1:35
4 Lk. 1:48-55
5 Lk. 2:4-19, 22-35
6 Lk.2:35
7 Ap.d. 1:14
8 Martin Luther, WA 7, 564-601, Das Magnificat, Lukas 46-55, 1521
9 Lk.1:48
