Mūžības Svētdiena
Tomēr, tikai raugoties no Mūžības vai Dieva perspektīvas, mūsu persona un dzīve iegūst pilnīgi jaunu kvalitāti. Apustulis Pāvils raksta: “Mēs piederam debesīm”. Piederība ir viena no svarīgākajām atziņām, kas motivē dzīvot. Bet kas gan mēs būtu, ja spētu sevi apzināties tikai līdz nāves robežai? Tad kā Pāvils raksta, mēs līdzinātos kaujamām avīm, kas šodien dzīvo, bet rīt top nokautas. Tāpēc viņš turpina, sakot: “nē, šajās lietās mēs esam uzvarētāji.”1 Mēs dzīvojam Kristū, kurš ir uzvarējis nāvi – mēs dzīvojam mūžībai, nākotnei kopā ar Dievu.
Mums piemīt interesanta īpatnība. Kad domājam par nākotni, mūsu skats neviļus tiek vērsts uz augšu. Tas zināmā mērā pierāda, ka mēs nākotni redzam kā saikni ar kaut ko ārpus mums esošu. Kaut ko, kas spēj pastāvēt mūžīgi. Turklāt, šī mūžība ir pozitīva – tā sniedz drošu paļāvību. Tu tajā vari justies drošs – pieņemts un gaidīts.
Šāda paļāvība un cerība ir pamatota Jēzus personā, kurš to ir apliecinājis ar savu nāvi un augšāmcelšanos. Tieši Jēzus uzvara pār nāvi ir apliecinājums Dieva laipnībai un neizsīkstošai dzīvībai. Labestība un pārpilnība ir viens no kristīgās ticības balstiem. Tā ir labestība, kas meklē un sniedz mieru, nevienu neupurējot. Tā spēj vienīgi upurēt sevi. Tā atrod spēku pārliecībā, ka pie Dieva nav iztrūkuma. Dieva klātbūtnes sasniegšana nav “pēdējā brīža akcija”, kuru iegūt var tikai veiklākie. Tā ir dzīvības pilnība, par kuru nav jācīnās, liekot talkā elkoņus un zobus.
Mūžība ir Dieva dāvana, ko mēs saņemam, uzticībā sekojot glābējam Kungam Jēzum Kristum. Tāda ir kristīga dzīve, kas šajā pasaulē sastop izaicinājumus, kārdinājumus un pārbaudījumus. Un tomēr, tā ir dzīve kopā ar to, kurš ir “uzvarējis nāvi un gaismā cēlis dzīvību”2, kura priekšā nav mirušo. Tā ir dzīve kopā ar patiesā miera un prieka devēju.
Mūžības svētdiena atgādina par mūsu piederību Dievam šeit un mūžībā. Tāpēc mēs ar cerību pieminam Dieva priekšā aizgājušos un ar pacietību gaidām glābēju Kungu Jēzu Kristu.
1 Rom.8:37
2Tim.1:10
