Pļaujas svētki - pateicības diena

Dot un priecāties - tāds ir Dieva iekārtotais dzīvības ritms. Tas aptver visas cilvēka esības jomas. Pļaujas svētku centrā ir jautājums: „Vai mākam ieraudzīt un priecāties par to, ko Dievs mums devis un dod?” Svarīgi Pļaujas svētkos pārdomāt ne tikai savu laicīgo, bet arī garīgo ražu. Kas jauns šajā laikā noticis un notiek manā dvēselē, manā garīgajā dzīvē?Pļaujas svētki ir kulminācija kādam noteiktam dzīves ritmam. Ir grūti novērtēt visu no Dieva saņemto, ja tam veltam tikai vienu dienu gadā. Līdzīgi kā zemniekam gatavošanās sējai, sēja, lauka vērošana, pļauja, sakrāšana apcirkņos un prasmīga ražas izlietošana aizņem visu gadu. Tā arī saņemto dāvanu novērtēšana prasa ikdienas darbu. Un te ir svarīgas vismaz trīs lietas:

1) pateicība par katru dienu. Katra diena ir jaunu iespēju pilna. Jau atverot acis, ir tik daudz par ko pateikties, kaut vai aplūkojot istabu. Nemaz nerunājot par ģimeni un cilvēkiem mums līdzās. Arī attiecību pamatā ir došanas un ņemšanas princips, kas balstīts savstarpējā uzticībā un mīlestībā. Katra diena ir iespēja kaut ko jaunu iedēstīt tieši šajā laukā. Vai tas nav iemesls pateicībai un priekam?

2) esošā novērtēšana un baudīšana. Mēs pārāk maz novērtējam to, kas mums jau ir, un pārāk daudz domājam par to, kas mums būtu vajadzīgs. Dažkārt mēs par maz “izgaršojam” mums dāvāto un to vienkārši “norijam”, tā arī neizbaudot. To var sacīt ne tikai par ēdienu, bet arī par mums piederošajām lietām un arī attiecībām. It īpaši domājot par pēdējo, arī attiecības kļūst par ātru “uzkodu”, ja tās vairs neuzlūkojam kā dārgu un uzmanības vērtu dāvanu. Viens no ražas novākšanas prieka nosacījumiem ir spējā novērtēt, izbaudīt lauku un dārzu vēl tikai tā ziedēšanas laikā. Tas liek iemīlēt to, kas vēl nav pat redzams;

3) gatavība darbam. Tieši tā, pastāvīga gribēšana strādāt un šīs gribas īstenošana. Pateicība un novērtēšana vienmēr motivē uz rīcību. Vienmēr taču var kaut ko pielabot un uzlabot, lai pļaujas diena būtu vēl priecīgāka. Katra diena ir iespēja sevi ieguldīt, lai kādam palīdzētu, kādam kalpotu. Tas ir svarīgs princips, bez kā nekas nevar pastāvēt. Lai kaut ko saņemtu, vispirms ir jādod. Vārds kalpot te iederas vislabāk, jo tā ir darbība, kas negaida atlīdzību. Tā ir kā beznosacījumu mīlestība, tā rīkojas, jo citādi tā nespēj.

Ticība, uzticēšanās Dievam ir viens no nosacījumiem, lai cilvēks varētu dzīvot ar drošu cerību, pateicību un prieku. Tas vienmēr liek jautāt – cik droši jūtas cilvēki mums līdzās? Cik esam gatavi dot un palīdzēt tiem, kas ir vajadzībās? Rūpes, gādība, atbalsts un mīlestība ir tās, kas rada drošu vidi, kur var dzimt patiess prieks un pateicība.

Pļaujas svētki liek domāt, izvērtēt un pieņemt lēmumus. Tie liek raudzīties nākotnē un nospraust sasniedzamos mērķus, izveidot rīcības plānus, novērtēt esošos līdzekļus un ķerties pie darba. Saticība, atbalsts, gatavība strādāt un kalpot kopējam labumam ir tās, kas spēj nojaukt aizspriedumu sienas, atjaunot to, kas ir ticis sagrauts, un meklēt izlīgumu.

Ticība Dievam ļauj piedzīvot tieši šādu Viņa attieksmes un rīcības plānu iepretī ikvienam cilvēkam. Viņa žēlastība ir visus aptveroša – ikviens var atrast piedošanu, novērtēšanu un būt Dieva mīlēts. Tā ir droša paļāvība, ka Viņš nevienu nav aizmirsis un neviens nav atstāts neievērots. Kristus saka: “Redzi, es esmu pie jums ikdienas.” Tā ir pastāvīga Dieva klātbūtne, kas pievērsta ikvienam cilvēkam, lai izraisītu drošu paļāvību un priecīgu kalpošanu.

Uzticies Dievam, ieraugi Viņa dāvanas un svētības, novērtē tās un izbaudi, esi pateicīgs, dari labu visiem, priecājies par darba augļiem, raugies uz to, kas vēl būtu darāms un tev tiešām nekā netrūks. Tāds ir Dieva apsolījums, kas ietverts Pļaujas svētku pamatā.