Dieva lielākais apsolījums. Mt 22:34-40
Jēzus, atbildēdams un rakstu mācītāja jautājumu, vārds vārdā citē bauslībā sacīto. Marka evaņģēlijā Jēzus to iesāk ar ievadvārdiem: “Klausies, Israēl!” Lūk, šajā īsajā teikumā ir apslēpta atbilde. “Klausies” ir izšķirošais vārds, kas soli pa solim ved pretī šī baušļa būtībai. Dzirde izrādās ir svarīgāka par redzi un citām maņām. Tam nevar nepiekrist, jo dzirde turpina darboties, pat mums esot miegā, tā praktiski vienmēr ir nomodā. Katrs no mums būsim piedzīvojuši baiļu vai spriedzes brīžus, kad vienīgais, ko dzirdi, ir tavi sirds puksti. Dzirdēt sirdi, iespējams, ir tuvākais sinonīms vārdam mīlēt. Te nu pēc pieredzes varam tikai piekrist – patiesākās sirds ilgas ir, kad kāds, ko mīli, nav tavā redzeslokā. Dzirdēt mīļotā cilvēka balsi tādos brīžos ir lielākā dāvana.
Vai nav savādi, ka šādi pārdomājot mīlestības bausli, esam nonākuši pie sava tuvākā. Vai tas varētu būt šī baušļa “mīli Dievu!” galvenais uzdevums? Tas savā ziņā aktualizē jautājumu par Dievu kā mūsu tuvāko. Jānis evaņģēlija ievadā raksta: “Viņš (Jēzus) nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma.” (Jņ 1:11) “Nāca pie savējiem” kā tuvākais pie tuvākajiem. Kāds, kuru neviens nav redzējis, var kļūt par tuvāko, tikai topot sadzirdēts, atpazīts pēc balss jeb sadzirdēts ar sirdi. Kā citviet, līdzībā par Labo ganu, Jēzus saka: “(..) avis tam seko, jo tās pazīst viņa balsi.” (Jņ 10:4) Klausies, dzirdi, esi līdzās un tu iepazīsi un iemīlēsi. Jā, tam var piekrist ar prātu, bet kā lai to attiecina uz Dievu?
Iespējams, nonākšanai pie šīs pieredzes nav viena universāla ceļa. Tomēr Bībelē mēs varam atrast vienu nepārprotamu pieredzi, ko var apzīmēt ar vārdu “tuksnesis”. Tā ir vieta, kurā Dievs deva baušļus savai izraudzītajai tautai. Tuksnesis ir vide, kuru var salīdzināt ar stāvokli, kad cilvēka varēšanas, iespēju resursi ir beigušies. Palīdzība un glābšana ir meklējama vienīgi ārpus sevis.
Bet kā Dievs sevi atklāja šajā bauslī tuksnesī klīstošai tautai? Apustulis Pāvils Korintas draudzei par šo tuksneša laiku raksta: “Visi ēda vienu un to pašu garīgo barību, un visi dzēra vienu un to pašu garīgo dzērienu; to viņi dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja visur līdzi, un tā klints bija Kristus.” (1kor 10:3-4) Šis viens no skaistākajiem svētā Pāvila rakstu skaidrojumiem. Dievs pavadīja savus ļaudis viņu ceļojumā cauri tuksnesim. Iedomāsimies uz brīdi Kristu, kurš pavada savus ļaudis. Viņš izcieta kopā ar tiem dienas karstumu un nakts dzestrumu, aizsedza sauli ar mākoni, kad svelme kļuva neciešama, naktī iekūra uguni, kas sniedza drošību, un mājoja teltī. Viņš ēda ar tiem mannu un paipalas un dzēra to pašu ūdeni, ko tiem sniedza. Viņš sēroja kopā ar tiem, kam savi tuvinieki bija jāapglabā tuksneša smiltīs. Viņš bija kā viens no viņiem – tāds, kādu mēs viņu sastopam evaņģēlija notikumos.
Kāpēc Dievs to visu darīja? Jānis raksta: “Šī ir mīlestība – nevis mēs esam mīlējuši Dievu, bet viņš ir mīlējis mūs un sūtījis savu Dēlu.” (1Jņ 4:10) Jo Viņš cilvēku ir mīlējis no iesākuma! Kristus mīlestību nemazina gaidāmais krusta notikums Golgātā. Tie ir mīlestībā un līdzcietībā sacīti vārdi: “Tēvs piedod tiem, jo tie nezin ko dara. [..] Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ tu mani esi atstājis!” un “Tēvs, tavās rokās es nododu savu garu.” Lūk, šī ir mīlestība, ar kādu Viņš mīl savu Tēvu un arī mūs.
Tieši tuksnesī, gan Vecās un Jaunās derības, gan mūsu katra tuksneša pieredzē ir sastopams Dievs, kas ir kā viens no mums. Viņš savā majestātiskajā lielumā spēj būt arī nespēcīgs un piedzīvot vientulību, raudāt par un ar mums. Vai ir vēl lielāks apliecinājums Kristus mīlestībai? Vai var būt kaut kas vēl iedrošinošāks un mierinošāks nekā Kristus klātbūtne? Kā var nemīlēt to, kas dalās tavā un manā liktenī un nokāpis nāves tumsā, lai izvestu mūs dzīvības gaismā? Viņš mūs aicina pie sevis un saka: “Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa (..), ņemiet un dzeriet tās ir manas asinis, kas par jums izlietas.” Saņēmuši Kristu, mēs tapsim piecelti no tuksneša, tāpat kā Viņš augšāmcēlās, lai uzkāptu godībā.
“Klausies, Israēl! Mīli Kungu, savu Dievu!” Vai es mīlu Dievu ar visu savu sirdi, prātu un spēku? Es nezinu. Bet nedēļām raugoties uz neapturami dziestošo mammu un lūgšanā vēršoties pie Kristus ar vārdiem: “(..) mīļais Kungs un Glābēj, palīdzi viņai,” zināju, ka to saku mīlestībā. Un Viņš bija klāt mums mūsu tuksnesī, apņemdams abus ar savu mīlestību. Un vakar Kristus aizveda mammu pie sevis. Kristus dēļ es zinu, ka man ir sirds, kas mīlot spēj ciest sāpes tuvākā dēļ. Un, esot vienatnē “tuksnesī”, tā prot mīlēt arī Dievu. Es mīlu, jo Dievs mani mīlējis. Viņš saka: “Es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.” Patiesi, Dieva mīlestības bauslis ir apsolījums, lielākais no visiem apsolījumiem! Un tas ir Viņa apsolījums mums visiem. Āmen.
