"Viņš ir augšāmcēlies, un Viņa šeit nav."* Mk 16:1–8

Augšāmcelšanās notikums ir jāskata plašākā kontekstā. Tas aptver neskaitāmu cilvēku dzīves. Tur ir dziedinātie slimnieki – kurlmēmie, aklie, paralizētie, drudža un ļaunu spēku nomocītie – bērni, sievietes un vīrieši, bagāti un nabagi, jūdi un pagāni. Kā arī pateicības un laimes pārņemtie, ticīgie un šaubīgie. Jā, arī skaudībā, nicinājumā, dusmās, ļauna neprāta kaistošie. Kliedzieni “Sit Viņu krustā!” vēl atbalsojas Jeruzalemes ielās. Sagrautas cerības, nokavētas izdevības, pastrādātās nodevības un niknuma rūgtās mieles. Kas notiek visu šo cilvēku dzīvē tagad? Kāds tiem ir Augšāmcelšanās rīts? Jēzus brīnumi un zīmes tiem jau savā ziņā ir pagātne. Lieldienu rīts ir uzausis pasaulē, kurā šķiet viss ir atkal pa vecam. Vēsts no kapa, ka Jēzus ir augšāmcēlies, rada vairāk apmulsuma nekā skaidrības.

Augstais priesteris Hanna raugās uz paša saplēstajām amata drānām, cenzdamies rast gandarījumu “labi padarītajā darbā”. Romiešu karavīriem, ar Jēzus drēbju gabaliem somās, jādodas ikdienas reidos, ķerot Romas pretiniekus, lai kādus no tiem sistu krustā. Pilātam jāatgriežas pie ikdienas darbiem, uzturot kārtību savā pārvaldāmajā teritorijā, kamēr galvā vēl skan paša uzdotais jautājums: “Kas ir patiesība?” Mācekļi, noslēpušies augšistabā, jau prāto par atgriešanos pie zvejas rīkiem, kādi gatavojas doties prom no Jeruzalemes. Kas gan var uzskaitīt tās neskaitāmās dzīves, kurās uz mirkli atspīdēja Jēzus dzīvības dziedinošā gaisma, dievišķā patiesība, līdzcietība un mīlestība, kas tagad lēnām top nīcības tumsas apņemtas. Vai tā nav arī mūsdienu realitāte? Cik daudz neziņas, apmulsuma un baiļu?

Jā, tāds ir Lieldienu rīts šodienas evaņģēlijā. Jēzus augšāmcelšanos nepasludina dievišķas gaismas apspīdēti eņģeļu pulki, kā tas notika Viņa piedzimšanas naktī. Taisnība, bet: “Viņš ir augšāmcēlies, un Viņa šeit nav”, saka jauneklis Jēzus tukšajā kapa vietā. Jēzus ir dzīvs!

Viņš ir Augšāmcēlies mūsu dzīvības, dzīves dēļ. Tavas dzīves dēļ, tu mazais bērniņ, ko mamma ar mīlestību uzlūko. Tavas dzīves dēļ, tu jaunieti, kas maldīdamies pasaules piedāvājumā, sapņo par laimīgu dzīvi. Tavas dzīves dēļ, tu vīrs un sieva, kas cīnoties ar izaicinājumiem, aizvien mīlat viens otru. Par tavu dzīvi, sirmgalvi, kas gadu nastu nesot, par spīti krikai, smiedamies mēģini noskriet mazbērnu. Arī par tavu, tu slimības vai ievainojumu skartais, kas sapņo drīz atkal būt savu mīļo vidū. Par tavu, tu, kas jūti nāves tuvumu... Par tavu, tu, svētu dusmu pārņemtais Hanna, kad ar nopūtu raugies uz tevis paša saplēsto priestera tērpu. Par tavu dzīvi, tu Pilāt, kas salūzi pūļa spiediena priekša un nodevi nāvē to, pie kura vainu neatradi. Par tavu, tu romiešu virsniek, kas Jēzū spēji ieraudzīt “taisnu cilvēku”². Par tavu un manu dzīvi Viņš ir miris un augšāmcēlies, lai mūs sastaptu visvienkāršākajās un negaidītākajās dzīves stundās. Un, laikam piepildoties, mūs uzņemtu debesu valstībā mūžīgai dzīvei. Lūk, cik dārga Dievam ir ikviena cilvēka arī tava un mana dzīve. Jā, Lieldienas ir dzīvības, dzīves svētki. Jēzus vairs nav kapā, jo tagad Viņš var būt ikvienā vietā, kur vien esam mēs. Kā Viņš pats sacīja: “(..) kur divi vai trīs ir sapucējušies manā vārdā, tur arī Es Esmu viņu vidū.”³

Tā šis, sākotnēji tik klusinātais notikums, kļuva par skaļākajiem un līksmākajiem svētkiem. Tie pieauga skaļumā, tūkstošiem liecinieku pieredzētās Jēzus klātbūtnes dēļ. Šodien visās baznīcās tiek dziedāti Lieldienu korāļi, kas slavē Augšāmcelto Kristu, viss ietērpts krāšņā rotā, smaržo lilijas un pats dzīvības Kungs ir savu ļaužu vidū. Turklāt – cik skaļi vai klusu mēs spētu svinēt šos svētkus, Viņš ir augšāmcēlies. Kāds neiedomājams spēks, kāda dzīvība! To nav spējušas, nespēj un nespēs apturēt nekādas bēdas, ļaunums vai nāve. Priecāties, mīlēt, cienīt, rūpēties, piedot un spēt līdzi ciest, nozīmē dzīvot Kristus kopībā. Jēzus saka: “Es dzīvoju, un arī jūs dzīvosiet.” Priecīgus Augšāmcelšanās svētkus! Viņš ir Augšāmcēlies! Patiesi Augšāmcēlies! Āmen.

*Mk 16:6 ² Lk 23:47 ³ Mt 18:20